Svens Lurie: 50 tumšu iekāru nokrāsas

0

Ņemot vērā vērtības, uz kurām pamatoti Rietumu pasaule tēmē – vienlīdzību, toleranci un stabilitāti – ir visai interesanti redzēt E.L. Džeimsas Fifty Shades of Grey sēriju bestselleru topos katras daļas iznākšanas brīdī. Stāsts par ārišķīga, dominanta, ar kontroli apsēsta un visnotaļ perversa miljonāra veiksmīgajiem mēģinājumiem savam seksa pagrabam savervēt seksuāli un romantiski nepieredzējušu un naivu meiteni uz papīra nešķiet kas tāds, ko varētu dziļi iemīlēt mūsdienu atbrīvotās sievietes. That being said, īstenībā 20% no 50 Shades pircējiem ir vīrieši, savukārt 14% pircēju pieder vecuma grupai ‘’55 gadu un vairāk’’[1] Bet vispārzināmais fakts ir tas, ka tieši tas ir noticis. Pirmo trīs grāmatu triloģija pašlaik internacionāli pārdevusi aptuveni 70 miljonus kopiju[2], un jaunais atzars Fifty Shades of Grey as told by Christian, domājams, arī nebūs nekāds flop. Līdz ar to, ar izmisīgu cerību atrast pusmūža vecuma cougar interesi saprast man mazāk pazīstamu cilvēku audienci, nolēmu paķidāt pirmavotu.

Pirmie grāmatas paragrāfi liek domāt par tādu ne visai veiksmīgi uzrakstītu American Psycho pakaļdarinājumu, kura pavadošais teicējs Patriku Beitmanu sit pušu ne tikai kaitinošā sīkumainībā, bet arī savā spējā aprakstīt gan visu apkārtni tās pašos garlaicīgākajos sīkumos, gan savas emocijas līdz to pašai reptiliodātakajai kārtai (My cock agrees un šīs frāzes variācijas varētu atkārtojas krietni biežāk lai tas pat būtu smieklīgi). Kristians Grejs ne tikai ir visai pretenciozi pasekls cilvēks (epizode, kurā viņš nosūta savam jaunajam subam – Anastasijai Stīlai – grāmatu pirmos sējumus, nez kāpēc atgādina par Getsbiju un viņa aizšūto bibliotēku), bet arī konstanti šūpojas uz nervu sabrukuma robežas savu apspiesto mazvērtības kompleksu dēļ. Faktiski, gandrīz visas Greja rakstura dominantās izpausmes šķiet kā aizsardzības mehānisms, kas radies no bailēm saistībā ar intimitāti, kuru avots atkal meklējams Greja šausmīgajā bērnībā – respektīvi, viņa māte bija uz narkotikām sēdoša priekameita. Freidiskā interpretācija gan nav manas perversās iztēles auglis – norādes uz galvenā varoņa personības pamatakmeni Džeimsas romānā tiek ievilktas ar šizofrēniskam zilonim raksturīgu eleganci un vieglumu. Īstenībā iespējams diez gan pamatoti teikt, ka gandrīz visas Greja personības iezīmes – piekasība precizitātei, kārtībai, tīrībai, alkatībai un vēlme kontrolēt visus apkārtējos – ir tikai viņa bērnības traumas manifestācija viņa divdesmitseptiņgadnieka – miljonāra dzīvē. Tā kā neesmu lasījis (un, pats nebūdams mazohists, arī negrasos lasīt) oriģinālo Fifty Shades triloģiju, man ir grūti spriest par to, kā Greja mīļotās Anastasijas Stīlas personība izvērsta tajā, taču no protagonista (un viņa vienmēr runātīgā gaiļa) viedokļa jaunā sieviete viņam ir interesanta vairāk kā mistisks (un ļoti seksuāli pievilcīgs) simbols nekā reāli dzīvs cilvēks. Lielākā daļa grāmatas dialoga starp abiem ir saistīts ap Sub/Dom līgumu, ko Dorians Kristians Grejs cenšas uztiept Stīlas jaunkundzei, kas gan lēnā garā pārveidojas par savādu kaķa un peles spēli, abiem varoņiem nereti mainot lomas tajā.

Šeit rodas jautājums, kāpēc Kristians ‘’I know nothing about romantic love. That’s the hearts-and-flowers shit she wants. The nineteenth-century novels she’s read have filled her head with nonsense’’ Grejs šķistu tik aizraujoša fantāzija 70 miljoniem cilvēku (pieņemot, ka oriģinālā triloģija vairāk vai mazāk seko tam, ko lasīju jaunajā laidienā).

Viens no iemesliem varētu būt cilvēku (ne tikai mūsdienu, though) aizraušanās ar ekskluzīvajiem sociālajiem klubiņiem. Nedomāju, ka daudziem, atskaitot relatīvi nelielu nišu cilvēku ar plašu spektru specifisku personības īpatnību, interesētu ideja par kontrolējošu, aukstu un potenciāli vardarbīgu un bīstamu cilvēku kā dzīves partneri. Tas ir, savā intīmajā dzīvē. Tajā pašā laikā, ja pastāv iespēja šādu cilvēku redzēt no ārpuses (t.i., viņš pret citiem izturas šādā veidā), kad visi dumjo, virspusējo plebeju pūļi pazuduši, paliekam, ak, mēs divi, un aukstais Kristians Grejs patiesībā ir tikai dziļi mīļš cilvēciņš, kas meklē kādu, kas to saprot, ideja par šādām attiecībām šķiet daudz interesantāka. Pašā Grey ir redzama sava veida atkarība starp Kristianu un Anastasiju – katram no viņiem ir vēlme ielīst otra smadzenēs un to ievilkt arvien tuvāk sev, un tālāk no apkārtējās pasaules. Un kamēr Anastasija ir vairāk vai mazāk the everygirl, kurai ir atpakaļceļš uz saviem draugiem, ģimeni un pārējiem normālajiem cilvēkiem, ar kuriem viņai nav fundamentālu problēmu atrast vienojošus dzīves elementus, Kristians Grejs ir gandrīz pilnīgs vientulis. Protams, fiziski pievilcīgs vientulis ar kalnu naudas, augstu statusu, izcilu klavierspēli un seksa pagrabu, bet joprojām vientulis, kuram īstenībā Stīlas jaunkundze vajadzīga vairāk nekā viņai – Grejs. Fantāzija par to, ka kāds visu kontrolē un zina, ko dara, kamēr tajā reālajā, putekļainajā un garīgi neveselīgajā patiesībā kontrole pieder pavisam normālajai un viegli nūģīgajai Anastasijai Stīlai (kura arī Greju divreiz grāmatas laikā atstāj), šķiet diezgan viegli pārdodama. Hence, 70 miljoni. Te gan rodas pārdomas, vai nepalielināsies sieviešu (vai geju) daļa, kas, grāmatas pamudināta, nevēlēsies pamēģināt īstenot šādu rehabilitācijas/divvientulības fantāziju, meklējot viegli vardarbīgu, jurisdiskajā sfērā izglītītu, ar kontroli apsēstu partneri. Kas, nu, varētu neizvērsties tik nevainīgi kā izvēršas ne pati reālistiskākā erotikas sāga tirgū.

BDSM elementa fiziskās esības pievilcībai ir pat vēl vienkāršāks skaidrojums. Vai pat vairāki un to savijums. Domājams, lielākā daļa cilvēku piekristu, ka sabiedrības iebildumi par sava romantiskā partnera iekaustīšanu (kaut gan, ja minētā iekaustīšana vērsta pret vīrieti, joprojām tas tiek visnotaļ divkosīgā veidā nereti tiek uztverts ar humoru) ir pareizi. Tajā pašā laikā (un es šeit ļoti cenšos neizklausīties pēc Viestura Rudzīša) ir veikti zinātniski pētījumi, kas norāda uz to, ka seksuālajam uzbudinājumam un vardarbībai ir saistība no smadzeņu viedokļa[3]. (Tas, protams, nenozīmē, ka būtu attaisnojama jebkādas reālas vardarbības izmantošana pret līdzcilvēku, kad šāda vēlme nav konkrēti izpausta kā gaidīts erotiskās spēles rituāls). Tāpat aizraušanās ar mazliet tumšākām erotiskajām izklaidēm nav nekāds jaunums – Marķīzs de Sads libertīnu aizraušanās dokumentēja jau 18. gadsimtā, un jāšaubās, vai tajā brīdī tas fundamentāli bija kāds modes kliedziens. Beigu beigās iespējams, ka neliels mano-a-mano sparings ar savu tuvāko (kamēr, protams, abi piekrīt un saprot, kas notiek) varētu būt kas tāds, kas varētu patikt arī cilvēkam-parastajam, ne dūmakainus pazemes klubus apmeklējušos, kuriem blakus Tarantīno gimps izskatītos pēc ikdienišķas parādības. Visai izcili šo vēlmju pati ekstrēmākā versija tika attēlota Trīra Nimfomānes otrajā daļā, kur sadistiskās vardarbības elements galvenajai varonei daļu filmas faktiski aizvietoja seksa nepieciešamību.

Pat ja Grey kvalitāte ir visnotaļ zema, līdzīgi kā visas nenormāli populārās grāmatas, šeit nav runa tik daudz par kvalitāti, kā par to, kāpēc tas miljonu masām šķiet interesanti (atskaitot vienkāršo – ‘’interesanti, kāpēc tik daudz cilvēku lasa, vajadzēs nopirkt!’’ variantu). Jo beigu beigās nav svarīgi, cik labi apslēpts show, don’t tell, cik virtuozi izmantoti eifēmismi un cik precīzi kaut kur iemests semikols; cilvēkiem interesē tas, par ko ikdienā nerunā, bet par ko ļoti gribētos runāt. Un, ja skatāmies uz raksta sākumā minēto statistiku, šis cilvēku klāsts varētu būt plašāks nekā šķiet.

[1] Bowker, 2012 http://www.bowker.com/news/2012/Whos-Really-Reading-50-Shades.html

[2] International Business Times, 2015 http://www.ibtimes.com/does-twitter-hate-new-fifty-shades-grey-book-users-react-el-james-latest-novel-1973600

[3] Nature, 2011 http://www.nature.com/news/2011/110209/full/news.2011.82.html

Svens Lurie

Stuff and things.