Daniels Mekšs: Es esmu tikai mediators

0

daniels_mekss_air_after_storm_6Daniels Mekšs ir 20 gadus jauns fotogrāfs. Jūrmalnieks, taču tagad studē Ņujorkas universitātes Gallatin individualizēto studiju fakultātē. Daniela karjerā tiktāl tapušas ne tikai vairākas bilžu sērijas, bet arī ļoti personīgi fotostāsti. Underwater Trees stāsta par Kauguriem un to, kā autoru ietekmējusi uzaugšana turienes kultūrvidē. Savukārt Air After Storm ir eksistenciāla pašrefleksija, kurā fotogrāfs caur fotoattēlu un teksta simbiozi meklē atbildi uz jautājumu – kā dzīvot? Mekša fotogrāfijas iespējams aplūkot fotogrāfa mājaslapā. Bez fotogrāfijas Danielu interesē arī literatūra, kino, meditācija un tās spēja inducēt augstākus apziņas stāvokļus. Jest; ar Danielu Mekšu sarunājās gan par šīm un citām iedvesmām, gan arī par izvēlēm, ko mākslinieks pieņēmis savu darbu tapšanas procesā.

Jest;: Tavā mājaslapā tagad ir trīs projekti. Divi no tiem ir piedāvāti arī video formātā, kur Tu pats esi arī ierakstījis diktora tekstu. Kāpēc Tu izvēlējies šādi strādāt un ko, Tavuprāt, fotogrāfiju uztverē maina šāda formas izvēle?

Daniels Mekšs: Video formāts ir lielā mērā, pateicoties maniem pasniedzējiem ISSP skolā. Mēs strādājām pie sava gala darba, ko rādīt izstādē, un tad bija kopējās kritikas – gan ar pārējiem studentiem, gan ar pasniedzējiem. Gan studenti, gan pasniedzēji bija man teikuši, ka man ir tāda skanīga balss, ko varētu izmantot gan radio, gan arī kur citur. Teica, ka varētu kaut ko ierakstīt un pamēģināt tādu video darbiņu. Sākumā es varbūt biju mazliet skeptisks, bet tad es tam ļāvos un video uztaisīju, sapratu, ka, pirmkārt, fotogrāfija nav mana vienīgā mūza, man patīk arī literatūra. Manuprāt, fotogrāfija spēj…es negribu teikt, ka vairāk, bet ko citu. Atsegt citas šķautnes – to, ko vārdi nespēj. Kaut ko varbūt pat acumirklīgu. Proti, fotogrāfijai ir cita kapacitāte. Mūsdienās, kad viss jau ir nobildēts, lai vai ko tu skatītājam rādītu, kaut kā trūkst, jo visu taču mēs jau esam redzējuši, tu diezgan ātri to atkod, un tev tas vairs nav tik interesanti. Daļa autoru pievēršas paša medija ķidāšanai – kāpēc šādi, kāpēc tas process ir tāds, kāpēc mēs uz attēlu skatāmies šādi, un ko tas vispār nozīmē. Tas man liekas kaut kāds “māksla mākslai” variants, kas mazliet arī garlaiko. Gribas turpināt to fotogrāfijas tradīciju, bet reizē meklēt arī ko jaunu. Manuprāt, mediju savienošana un multidisciplināra pieeja ir tas, kas ir svarīgs mūsdienās.

J: Pirmajam foto stāstam ir skaidrs – vispirms tapa fotogrāfija, un tad tika uzrakstīts vārds. Kā bija jaunajam projektam?

DM: Air After Storm…toreiz bija tā, ka nedēļas laikā viss, par ko es biju pēdējos mēnešos, gados kaut kā domājis, kas sāpēja, – viss tā vienkārši gāzās. Pirmais, ko es izdarīju, atlasīju bildes. Vispār, kopš es sāku uzņemt, kas ir rādāms un kas iet kopā. Es atlasīju bilžu sēriju, kādas trīsdesmit bildes. Kad es atlasu, ir tāda sajūta, ka īsfilmu taisītu, jo veidojas tāds kā naratīvs. Pēc tam es uzrakstīju tekstu, ierunāju turpat, kopmītnē. Man tajā brīdī bija sajūta, ka vienkārši vajag to visu mest laukā. Ierakstījis tekstu, es domāju, ka vienkārši salikšu tās bildes pa virsu un – kā būs, būs. Bet nebija. Galīgi nebija. Es sapratu, ka pat to spontanitāti ir jābūvē ļoti lēnām. Tad es pārkārtoju bildes. Un atkal to izdarīju. Redzu, ka ir labāk. Redzu, ka kāds teikums nestrādā un pārmainu to, pārrakstu. Tas viss notiek ļoti, ļoti lēnām. Tā problēma ir, ka no vienas puses fotogrāfija nāk ar savu vēstījumu, bet tu gribi radīt sinerģiju. Tu negribi, ka klausās tekstu un bilde ir tikai kā ilustrācija, vai arī teksts ir vienkārši tāds, ka autors fonā tur burbuļo. Ir delikāti jābūvē, lai tie ir līdzvērtīgi, varbūt šur tur viens, šur tur otrs, bet sinerģija, manuprāt, ir īstais vārds. Lēnām es ļāvu tam kaut kā nosēsties, atbraucu atpakaļ mājās, turpat netālu pie Brīvības ielas mēs apsēdāmies vienu vakaru un tā lēnām salikām, piedomājām arī par montāžu.

J: Tu strādāji ar kādu kopā?

DM: Par autoru es tā kā sevi uzskatu, bet to video es tā pats nemāku…es varu tā iMovie paniekoties, bet, ja vajag tā nopietnāk, tad man ir cilvēks, kurš man palīdz. Viņš, savukārt, nāk no video vides, ik pa laikam kaut ko iesaka, bet autors tomēr esmu es.

daniels_mekss_1J: Lielu daļu Tavu fotogrāfiju varētu raksturot kā piederīgas t.s. snapshot estētikai. No kurienes Tev radās iedvesma fotografēt tieši tā?

DM: Izvelk no somas …. Es atradu šitādu aparātu humpalās. Tas maksāja, es nemeloju – latu piecdesmit. Man sākumā likās, ka tas ir tāds, kas šauj ūdeni. Es atnācu mājās, ieliku bateriju. Nestrādā. Nu labi, apgriezīs otrādāk to bateriju. Pēkšņi – zumm, zumm! Kamera bija tāda palūzusi, nefokusējās labi. Tie patiesie iemesli tam visam ir tik prozaiski, man redze tajā laikā bija slikta, tika veikta lāzeroperācija, man it kā nederēja tās kameras, kurās pašam ir jāfokusē. Snapshot estētika vispār ienāca, man patīk, kā Grants Andrejs teica, “mākslas, atvainojos par rupjību, diskursā” deviņdesmitajos gados ar tādiem autoriem kā Nana Goldina, Volfgangs Tillmans. Kaut kā viņi to spēja: bildēt tādas – nekādas – tās fotogrāfijas. Pamata dualitāte fotogrāfijā ir, ka, teiksim, divdesmitā gadsimta sākumā un vidū dominē, ka bilde, nu, tie ir tūkstoš vārdi, bildē ir vairāki plāni, daudz kas notiek, un to bildi tu vari likt pie sienas. Tā ir jaudīga, pašpietiekama, patstāvīga, turpretī jau vēlāk, deviņdesmitajos gados, ienāk snapshots, kad varbūt viena bilde pati par sevi nav ar kapacitāti reprezentēt tevi kā mākslinieku, tavu sēriju vai ideju, bet, liekot tās bildes rindiņā, kas notiek? Tev ir viena bilde, kurai ir tūkstoš interpretāciju. Tu noliec blakus nākamo un mazliet sašaurini to klāstu, tu vairs negribi pateikt tūkstoš vārdus, bet, teiksim, septiņdesmit piecus. Tu sāc virzīt to skatītāju uz to, ko tu gribi pateikt. Var vairāk fokusēties un būvēt savu telpu, kaut kādu savu pasauli. Nu kas ir Underwater Trees? Tas ir projekts, kurā tu redzi skatu no iekšas. Tas nav skats no malas. Autors ir viens no dalībniekiem. Kāpēc tas ir iespējams? Tāpēc, ka tu izmanto šādu tehniku, kurā visu laiku tu esi tur, cilvēki pierod, ka tas viens āksts tur bildē kaut ko. Tas ir tas, kas man katru dienu ir līdzi, ko es darīšu visu mūžu varbūt pat, ļoti iespējams. Kā var redzēt Air After Storm, mani mazliet ir sācis ieinteresēt lielāks formāts, lēnāks process.

J: Bildējot snapshot stilistikā, kas kļūst par galveno?

DM: Tas, ko es tā kā cenšos, es nezinu, vai man izdodas, bet es kļūstu caurspīdīgs. Labi, man atkal tagad lauzīsies laukā nesenā aizraušanās ar budismu. Ir pasaule, un ir šis mazais aparāts. Un es esmu tikai mediators, es esmu caurspīdīgs. Es tveru to dzīvi pa taisno.

daniels_mekss_7J: Vai tas kaut kā nav pretrunā ar to, ko tu iepriekš teici? Ka pats autors šajā stilistikā arī zināmā mērā atrodas pašā bildē. Ja viņš būtu tikai mediators, tad viņš varētu palikt kaut kur starpposmā.

DM: Jā, nu daļēji tā iznāk. Es domāju, ka tā ir izvēle. Kauguru bildēs es tā kā gribēju sevi. Ka ar kaut kādām vairākām, it kā nenozīmīgām, it kā ikdienišķām fotogrāfijām, tās sakombinējot kopā, tu veido to savu autorvēstījumu. Tas ir, kā angliski saka, subtle. Jā, tā ļoti apslāpēti. Tu radi kaut kādu noskaņu.

daniels_mekss_2J: Tu domā, ka Instagramam ir kāds sakars ar mākslu? Pārsvarā jau tam visam ir tāda reprezentatīva funkcija. Es te esmu bijis, nofotogrāfējos, uzlieku filtriņu, efektu, tagad tas izskatās nedaudz mākslinieciskāk nekā citkārt.

DM: Tā ir savdabīga atgriešanās pie pirmsākumiem, jo fotogrāfija jau sākotnē bija utilitāra. Tā vēsta: tas ir bijis. Tā ir patiesība. Tāpēc mākslas pasaule centās pierādīt to, ka tā var arī nebūt. Pastāv uzskats, ka Instagram kaut kā kropļo fotogrāfiju, ka tagad it kā katrs ir mākslinieks. Izklausīsies varbūt snobiski, bet rodas tāds purvs starp mākslu ar lielo M un tādu dzīvesstilu atspoguļojumu, kaut ko paviršu, neinteresantu, tādu vāju, garlaicīgu māksliņu. Ja agrāk cilvēks aizgāja uz bibliotēku un izlasīja vienā dienā, piemēram, Paulu Koelju, bet nākamajā jau atgriezās un skatījās, ka ir arī Borhess, un izlasīja arī to, tad tagad tas, ko dara internets, ir piedāvā kaut ko vieglu, gatavu, izklaidējošu. Tad atkal ir tie, kuriem vajag kaut ko domājamu, kaut ko, kas ir kā barība dzīvei, kas nav vienpusējs, bet kur tev kā skatītājam ir jādomā līdzi un jāmijiedarbojas ar mākslas darbu.

daniels_mekss_6J: Kādu saikni saredzi starp savām fotogrāfijām un nesen gūtajām garīgajām atziņām un mācībām?

DM: Šosemestr man Ņujorkas Universitātē bija kurss, kurš saucās Mindfulness and Mysticism. Man jau no bērnības ir tā, ka man visu laiku tas mākslinieka ceļš veidojas dialektikā starp nežēlīgu pārjūtību un milzīgu egoismu. Visu laiku ir kaut kādas iedomas, pasakas un stāsti galvā, kuros es figurēju, kuros es esmu tas Napoleons. Ar meditāciju gribas to “es” mazliet palikt maliņā. Ka tiešām ir tā pasaule un tu viņu tver, caur sevi filtrējot un piedodot kaut ko savu. Tu tai nemin ar kājām virsū, bet laid brīvi. Kad es staigāju un fotogrāfēju, es pat bieži intelektuāli nedomāju, kā tas būs, vai man fotografēt, bet kaut kā intuitīvi cenšos un jūtu, kad spiest. Ir tāda dzīva sajūta, ka tās domas brīvāk elpo. Galu galā gribas atstāt kaut ko, kas dzīvos, kaut ko, kas paliks. Kaugurus, piemēram, es varēju uztaisīt tajā dzīves periodā, tagad vairs ne. Es tur nevaru atgriezties vēlreiz, tāpēc tas it kā ir laikmeta diktēts. Bet ir arī tā cerība, ka pēc piecdesmit gadiem tas joprojām būs kaut kas. Es cenšos bildēt tā, lai nav pārāk daudz atsauču uz konkrētu vietu, laiku, telpu, lai tas ir nedaudz pārlaicīgi. Bet tas ir tā – jauna mākslinieka banālie sapņi.  Ir tāda grāmata The Secret. Es vēl tikko YouTube noskatījos kādu video, kurā tika vēstīts, ka dzīve nevis notiek ar tevi, bet visums atbild uz vibrācijām, ko tu laid laukā pasaulē. It visā, ko mēs darām, paliek kaut kāda enerģija, kaut kādas pēdas. Nezinu, liekas pretintuitīvi, kad tu muzejā skaties uz bildi un šķiet, ka tur kaut kas staro, bet, aizejot uz kaut kādu iestādi KIM?, es vienkārši jūtu, ka tas ir sūds. Fotogrāfija man nav kaut kāds amats vai veids, kā tikt galā, bet gan kā būt, kā dzīvot šai pasaulē, iedziļinoties un saprotot. Tā rada tādu kā žogu. Tu gribi sevi, bet arī to pasauli, kas ir ārpus, tu ieej un kaut kā atkal izej. No vienas puses mani tā “māksla mākslai” garlaiko, bet no otras – es arī nejūtu sevī nekādu vēlmi stāstīt kaut kādu sociālu stāstu ar mudinājumu uz pārmaiņām.

daniels_mekss_5

J: Bet Tavs Kauguru stāsts jau bija sociāls. Tur pat Tevis lietotajās intonācijās bija jūtams nosacīts cinisms par tur notiekošo.

DM: Bija, bet Kauguri nāca no nepieciešamības. Tas nebija tā: tagad gribas kaut ko jēgpilnu, kas ir sociāli atbildīga māksla. Tā attieksme bija tāda: bļe, man besī. Bet tai pat laikā es mīlu šo vietu! Kā, kā to tagad? Ko ar šīm izjūtām tagad darīt? Un tāpēc fotogrāfijā un tekstā ir tāda divdomība, man patīk, ka fotogrāfijā ir tāda kognitīvā disonanse. Piemēram, ja mēs nofotografētu, kā Rīgas inteliģentā jaunatne malko kafiju, bet tur fonā būtu beigts kaķis uz trotuāra…kaut kas tāds, kas tevi tā izsit. Mani intereē arī visas tās stīgu teorijas un multiversi, budisms un viss tas…fotogrāfija mēdz iesist taisnāk. Jā, protams, arī tā ir konstrukts, taču ne tik daudz kā vārdi. Tas otrs video – Air After Storm – arī. Vispār es tagad vairs nezinu, kas tas ir. Tas ir kaut kas tik ļoti personīgs, man bija tā sāpe, ko es gribēju dabūt laukā, bet tai pat laikā es negribēju, lai tas ir pašmērķīgi. Gribas, lai kādu citu tas arī varbūt paķer, apvienot personisko un universālo.

Matīss Kaža