Svens: Hanibāls Lekters un kompānija

0

Kāpēc vērtīgs Hannibal – seriāls, kurā amorāli cilvēki dara amorālas lietas un praktiski paliek nesodīti?

Seriāls ticis balstīts uz Toma Harisa grāmatu Red Dragon, bet ir diezgan skaidrs, ka scenārists ļāvies visai krasiem radošās brīvības uzlidojumiem. Īpašais FIB aģents (kas gan tāds ir zem stingras uzraudzības) un izmeklēšanas zinātnieks Vils Greiems šeit ir apveltīts ar gandrīz pārdabisku empātijas spēju iejusties pilnībā jukušu sērijveida slepkavu prātos, kas gan pašam viņam nozīmē ne tikai visai šaušalīgu ideju pieņemšanu kā saprotamu (pat ja ne obligāti pieņemamu), bet arī zinātnieku lēnām ved arvien tālāk no paša apzināšanās spējas. Pat veidam, kā Vils šo kriminālistikas vudū izpilda, tiek dota horeogrāfiska, estētiski uzfilmēta slepkavības aina, kas beidzas ar vīrieša pretrunīgo frāzi This is my design. Viņa šefa Džeka Kroforda izrakstītais glābiņš problēmai – Hanibāls Lekters – izrādās vairāk nekā ironiska izvēle, jo acīmredzamā rīme vārdam Hanibāls, protams, nav nekāda sagadīšanās.

han2

Neskatoties uz to, ka ļoti ātri top skaidrs, ka Hanibāls Vilu dzen tālāk neprātā, nevis ārpus tā, starp abiem izveidojas arvien ciešākas jūtas, kurās jaucās riebums, draudzība un mīlestība. Kā mediators starp abiem uz psihozes robežas balansējošajiem vīriešiem eksistē psihiatre doktore Alana Blūma – Vila, un drīz vien – arī Hanibāla tuva draudzene. Savā veidā visa seriāla psiholoģijas pseidosarunas un pilnīgā sviestā bieži ieejošā likumdošanas izpratne ir tikai fons tādam kā battle of wills starp Vilu, Hanibālu un Džeku, no kuriem katrs mēģina izbīdīt savu agenda, un reizē pavisam viegli ļaujas apkārtējo, it kā tuvo cilvēku manipulācijai.

 

Hannibal and the 1 percent

Nenoliedzams fakts ir tas, ka visi Hannibal varoņi pieder pie elites. Tie ir cilvēki, kas ne tikai visi ne tikai gozējas ar PhD savā CV, bet arī spēj apmeklēt izrādes, kuru biļešu cenas iet dolāru simtos, atļaujas iegādāties dārgas, speciāli pašūtu garderobi un pamatā spēj savu brīvo laiku veltīt visāda veida aristokrātiskām izdarībām. Līdzi tam arī seko sava veida vanitas attieksme pret dzīvi, kurā arī skatījums uz ikdienas ētiku ir krietni plašāk stiepts nekā ikdienas plebejam. Lai kliedētu mazliet pārlieku izglītotiem, bagātiem, bet garīgi ne visai stabiliem cilvēkiem raksturīgo vientulības sajūtu, Vils, Alana, Džeks un Hanibāls ir gatavi caur pirkstiem skatīties uz draugu totālo vēlmi izmantot un manipulēt ar apkārtējiem, vairāk kā neveselīgo aizraušanos ar macabre idejām un vispārēju piezemētas, cilvēcīgas empātijas trūkumu. Kas īstenībā ir tikai saprotami. Hannibal dod cilvēkiem un darbībām, ko sabiedrība uzskatītu par ļaunām un deģenerētām sava veida cilvēcisko seju un pamatojumu, kāpēc esam gatavi šādiem cilvēkiem piedod (jo, ņemot vērā skatītāju fanātisko ņigu-ņegu, kas iet apkārt Hanibālam un viņa anturāžai, ir skaidrs, ka ne tikai seriāla samaitātie tēli spēj iebraukt skaistumā, kas saistās ap labu vīnu, dārgām drēbēm un estētiskām slepkavībām). Būt daļai no maza neprātīgo klubiņa, kurš pret apkārtni skatās ar tādu viegli mizantropisku Dieva kompleksu, ir daudz stilīgāk nekā mēģināt ieplūst masās, kuras beigu beigās tāpat tālāk par The Secret un Zeitgeist apcerēšanu netiks.

Hannibal - Season 1

Protams, šāds skatījums uz dzīvi nav tas pats veselīgākais (un tas arī seriāla kontekstā tiek apcerēts) un veido gandrīz pilnīgu atsvešinātību no cilvēces kā tādas. Un, jo vairāk laika šie cilvēki pavada viens otra kompānijā (vai alternatīvi – vientulībā), jo grūtāk kļūst atrast saites ar apkārtējo pasauli, vai empatizēties ar to. Un kad pārmetam, teiksim, manipulējošiem akciju brokeriem, lielvalstu politiķiem vai vispārīgi līdz neprātam bagātiem cilvēkiem rakstura aukstumu un vienaldzību par mirstīgajiem, šie pārmetumi negūst īpaši lielu atsaucību no otras puses līdzīga iemesla dēļ – elitei tīri cilvēciski ir ierobežotas spējas izkāpt pa sava draugu klubiņa durvīm. No otras puses, gan cilvēku apsēstība ar šādiem klubiņiem (vai tā būtu māksla, tabloīdi, vai pašu vēlme šādus, uz citiem, ne tik naudiskiem kritērijiem balstītus klubiņus veidot), gan Hannibal popularitāte varētu norādīt, ka pie pareizajiem apstākļiem gandrīz visi, arī tie, kas dzīves sākumā nebūt nav piederējuši elitei, varētu kļūt par aukstajiem bankas brokeriem, sociopātiskiem manipulatoriem vai hanibāliem.

han_will

Hanibāls un mīlestības bezcerība

Hanibāls un Vils nevienā brīdī nepievēršas divmugurainā zvēra konstruēšanai, bet tas nenozīmē, ka starp abiem nebūtu savādas romantiskās spriedzes. Atmiņā paliek mirklis, kad pēc neveiksmīga skūpsta starp Vilu Greiemu un Alanu Blūmu, Vils bez aiztures devās uz Hanibāla psihiatrisko praksi lai pārrunātu savas jūtas ar lietuviešu izcelsmes izbijušo ķirurgu. Vils, protams, uzzinot patiesību gan par Hanibāla brutāli neētisko rīcību pret viņu pirmajā seriāla sezonā (noslēpjot no aģenta viņa encefalītu, tā vietā mēģinot liekot viņam domāt, ka visām viņa problēmām ir dziļi psiholoģiski cēloņi), izrādīja ļoti dziļu aizvainojumu un dusmas. Taču šīm dusmām raksturīgs ne tikai pašsaprotamā nepatika pret faktu, ka viņš ticis iegāzts kā aizdomās turamais par sērijveida slepkavībām, bet arī tādas ar nodevības sajūtu vītas dusmas, kas raksturīgas nodotam mīlētājam.

han

Mūra otrā pusē, arī Hanibāla emocijas visa seriāla laikā ir dziļā konfliktā. Iemesls, kāpēc viņš konstanti manipulē ar Vilu un pakļauj viņu dzīvības briesmām, varētu nebūt tikai saistīts ar psihiatra mizantropiju un vispārējo skatījumu uz cilvēci kā audeklu saviem asiņainajiem mākslas darbiem (vai drīzāk – sastāvdaļas saviem kulinārijas šedevriem) un tam sekojoša doma ar jauno detektīvu spēlēties kā to kaķis darītu ar peli. Hanibāla Lektera sarunas ar savu psihoterapētu norāda, ka viņš Vilā Greiemā redz reālu draugu – vienīgo cilvēku uz planētas, kas ir reizē inteliģents un saprot psihopātiska slepkavas prāta nianses, pat ja šo sapratnes spēju Vils vēlas tikpat kā pārgatavotu risoto. Tajā pašā laikā Hanibāla pieredze, strādājot gan ar savu pacientu, gan personīgajām psihopātiskajām psihozēm izveido Vilam atbalsta punktu, lai tiktu galā ar saviem iekšējiem dēmoniem, kuri saprotami nevienam citam tā īsti nevarētu būt. Vēl vairāk – kaut kādā brīdī starp Vilu un Hanibālu izveidojas dziļa saikne, kas balstās tieši uz abu tumšajām pusēm (kuras seriāla gaitā papildina dalīti, tumši noslēpumi).

No otras puses, tieši tāpat diezgan ātri top skaidrs, ka abi tēli vēlas atkāpties tieši no tās puses, kas draugam šķitusi tik pievilcīga. Kamēr Vils Hanibālā bija redzējis iespēju funkcionēt stabili un ar pašcieņu sabiedrībā, tikmēr Hanibāls Vilā redzēja iespēju atrast savu pirmo un vienīgo partner-in-crime, un kopā ar viņu bēgt prom no sabiedrības, kas pilna ar rupjiem, neizglītotiem plebejiem, kuru vienīgā funkcija labākajā gadījumā varētu būt labas vakariņas. Diezgan skaidrs, ka abu attiecības lemtas neveiksmei, taču abi vīrieši nav spējīgi viens no otra tikt vaļā, un brīdī, kad kāds no viņiem pie šādas apskaidrības nonāk un vēlas otru pamest, otrais neatlaidīgi cenšas nonākt pie otra tuvāk. Un katru reizi, kad šī izmisīgā tuvošanās tiek atsākta, Hannibal pasaulē mirst cilvēki asinsstindzinošos (pat ja joprojām estētiskos) veidos. Līdzīgi kā gadījumā ar amorālo eliti, Hannibal caur ekstrēmiem skaidro ikdienas situācijas to pašā pamatā. Šoreiz tā ir tāda Šopenhaueriska atziņa par ežiem ziemā[1] caur psihozu cilvēku attiecībām.

Kopsavilkums: Hanibāls un diskurss

Hannibal ir ne tikai nolādēti aizraujošs un izklaidējošs seriāls, kuru skatoties uznāk vēlme notriekt visus iekrājumus augstākās kvalitātes ēdienu sastāvdaļām un Hugo Boss uzvalkiem (un tam blakus sanāk iemīlēties Hanibālu attēlojošajā Madā Mikkelsenā), bet arī savā veidā ieskatās līdz pašai saknei lietām, par kurām tā īsti ikdienā varbūt negribas runāt. Vai tā būtu mīlestība, naids, vientulība, pašpiepildījums vai estētika – Hannibal to pagriež citā, visai dementētā rakursā, kur visas šīs lietas saplūst vienā slepkavībām pilnā tornado. Hannibal ir pilnīgi nereālistisks, atdalīts no sabiedrības un skatās uz cilvēci kā tādu ar nelielu mizantropijas devu. Bet tajā pašā tieši šī atsvešinātība ļauj tam skaidri dot savu ieskatu dzīvniecisko cilvēku pasaulē.

h

[1] Šopenhauers aprakstīja cilvēkus attiecībās salīdzināja ar ežiem ziemā, kas aukstumā mēģina sasildīties viens otram piekļaujoties tuvāk, taču tā viens otru savainojot ar kažoka adatām.

Svens

Stuff and things.