Svens: Maikla Pita indikators

0

Kad izvēlamies, kādu filmu skatīties, ir vairāki iespējami indikatori, kā noteikt tās ne tik daudz kvalitāti, bet vismaz aptuveno toni. Piemēram, ja filmā jebkā iesaistīts Kventins Tarantīno, es skaidri zināšu, ka gaidāms kaut kas visai jautrs, bet arī vīzdegunīgs un pretenciozs tajā izteiktajā es-esmu-redzējis-vairāk-filmu-nekā-tu veidā. Ja uz ekrāna redzam Robertu DeNīro (pirms dziļi nožēlojamās Fokeru ēras), ir skaidrs, ka tiksim pie vecās, labās Ņujorkas ultraviolence un intensīvas, neveselīgas smēķēšanas. Ja filmai jebkādā veidā pieskāries Adams Sandlers, tad tā būs atkritums bez jebkāda attaisnojuma vai vainu mīkstinošiem apstākļiem. Bet kas notiek, ja uzejat Maiklam Pitam?

Neticami skaistas un pilnīgas lūpas, mazliet iekritušas acis un mūžīgi stilīgs matu griezums varētu būt pirmās lietas, kas saistās ar Ņūdžersijā dzimušo, 34 gadus veco aktieri, taču viņa filmas ir vēl izteiktāka viņa vizītkarte. Nu, faktiski, tās jau nav viņa filmas in particular, bet gan viņa lomas. Vai tas būtu dziļi traumētais Džimijs seriālā Boardwalk Empire, vai neprātīgais sērijveida slepkava Pauls Funny Games, vai erotisko piedzīvojumu meklētājs Metjū Dreamers trejādes sastāvā, vai arī psihopātiskais miljonārs Meisons Vergers jau Jest; aprakstītajā Hannibal, Maikls Pits darbojas kā sava veida indikators gan par filmas kvalitāti, gan arī ambīcijām provocēt publiku.

Faktiski, tā nav gluži nejauša režisoru izvēle provokatīvo aktieri ielikt viņam atbilstošajās lomās – pats Pits visnotaļ savādā intervijā (zem absurdā nosaukuma Hot guy/Cold drink) atzīst, ka viņa karjeras gaita ieņēmusi pretrunīgu virzienu apzināti – viņš strādā ar māksliniekiem, pretenciozi arī piebilstot, ka viņš netaisa Spiderman[1]. Tāpat viņš nebaidās ne no sava imidža (aktiera karjera, kura pamatā lomas saistās ar slepkavībām, incestu, narkotikām un alkoholu, droši visvieglāk menedžējamā), gan krasām izmaiņām karjerā, kā norādīja Džimija nāve Boardwalk Empire beigās, ko Maikls Pits aprakstīja ar tādu kā perversu prieku par šokētajiem skatītājiem.

michael-pitt

Maikls Pits savam darbam pieiet ar ļoti koncentrētu darba ētiku, kurā nav vietas traucēkļiem vai ņergām, kas mēģina caur savu personāžu realizēt neveiksmīgu bērnības traumu psihoterapiju[2]. Pita fokusētā ērgļa acs tīrās, profesionālās mākslas meklējumos liek aktierim daudzās savās intervijās šķist, nu, mazliet ierobežotam. Piemēram, kad viņš apraksta visumā ne pārāk izcilo I Origins, kurā Maikls tēlo zinātnieku, kas veic pētījumus acs evolucionārajā attīstībā, nemaz jau nu ne tik jaunā aktiera jūsma par Ričardu Dokinsu kā tādu titānu saistībā ar debatēm par reliģiju/zinātni šķiet vairāk kā viegli tīneidžeriska. Un tajā pašā laikā būtu grūti noliegt, ka Maikla Pita aktierspēle bija labākā viegli pasistās, zinātni un ticību reizē kropļojošās filmas daļa. Interesantā kārtā Maikls Pits ir sava veida mūsdienu profesionālā darba seja. Izcilība vienā sfērā tiek apmainīta pret virs-viduvēja līmeņa izpratni par plašāko bildi. Pats aktieris atzīst, ka aktierspēle ir vienīgā lieta viņa dzīvē, kurā viņš sevi redz kā kompetentu būtni – citādi pat trauku mazgāšana ir eksistenciālas migrēnas izraisoša aktivitāte.

pitt3

Nu, labi, es šeit esmu mazliet negodīgs pret Maiklu – viņš nav tikai vājprātīgs aktierspēles savants. Kad internetā šķetināju aktiera biogrāfiju lai pa pusei piepildītu pustukšo Jest; saturu, un pa pusei – piepildītu savu apsēstību ar pseido-avantgardisku slavenību dzīvēm – uzgāju Maikla Pita very own pet music project. Kas starp citu nav nekas jocīgs vai apšaubāms – Hjū Lorija blūza ieraksti ir lielisks pierādījums faktam, ka aktieri var būt arī spējīgi, interesanti mūziķi (un rakstnieki, un režisori; un vispār aktieri ir kaut kādi savādi ūbermenši). Pagoda ir Maikla Pita grunge grupa. Diezgan nolāpīti laba grunge grupa, kas acīmredzami ietekmējusies pamatīgi no Nirvana līdz pat Kurta Kobeina dziedāšanas stilam. Bet tā nav lēta replika – citādi yours truly nebūtu noklausījies tās pašlaik vienīgo pilno albumu House of Worship vismaz jau reizes desmit. Vai tā ir vijole, vai produkcija, kas veiksmīgi ieslīd starp Nirvana pārlieku aso Bleach, bet varbūt mazliet par daudz nopulēto Nevermind, Pagoda ir projekts, kas varētu būt patīkams pats par sevi, nevis tikai kā papildus ekstra M. Pita fanātiem. Un dziesma Botus par 8 gadīga meksikāņu imigranta piedzīvojumiem ir lieliska.

pitt

Dziesmu vārdi Pagoda pamatā svārstās starp asprātīgām vārdu spēlēm līdz savādiem dzīves scenārijiem, vai nereti, klišejiskiem mīlas stāstiem, bet, tāpat kā Maikls Pits – aktieris, paliek mūzika-mūzikas-pēc ietvaros. Viņa mūzika kalpo lai sniegtu precīzi vienu lietu – muzikālu baudu Maikla pašizpausmes formā bez īpašām pretenzijām uz pasaules mainīšanu. Tāpat faktiski darbojas arī Maikls-aktieris – viņš ir kalps režisora vīzijas izpildei. Kalps, kas pielāgojas, sniedz idejas, ir vienmēr gatavs cīņai un nebaidās no jebkāda veida robežu pārkāpšanas. Līdz ar to ir tikai skaidrs, kāpēc visas filmas, kurās Maikls Pits piedalās, ir provokatīvas – būtu grūti atrast (pievilcīgu) aktieri, kurš būtu gatavs tik ļoti lēkt un krist savas mākslas vārdā. No skatītāja skata punkta Maikls Pits arī ir sava veida indikators. Pārsvarā, visticamāk, viņa vārdu cilvēki neatcerēsies tālāk par ‘’ā, es viņu redzēju vienā filmā’’, līdz ar to no tīrā mārketinga viedokļa Maikls pats par sevi netirgo biļetes (ja neskaita visu to skaistā ģīmja būšanu, bet tur arī, domājams, tirgus ierobežots hipstermeiteņu aplokā). Drīzāk, Maikla Pita esība filmā norāda uz režisora vēlmi meklēt augstākā līmeņa profesionalitāti un interesi konkrētajā projektā. Ja Breds Pits vai Leo ir filmu industrijas Apple – pievilcīgi, augstas kvalitātes, bet dārgi un pamatā spēlē uz atpazīstamību un brendu, tad Maikls Pits ir Lenovo – uzticams un kvalitatīvs un domāts cilvēkiem, kuriem dators (aktieris) ir viens no instrumentiem sava darba veikšanai, nevis pašmērķis pats par sevi.

Līdz ar to Maikls Pits arī ir sava veida filmu indikators. Ja viņš filmā piedalās, ir iespējams ar pietiekami lielu precizitāti, ka filma a) ir projekts, kas tēmē provocēt, b) ir režisora personīgā vīzija filmu veidošanā un c) pamatā koncentrēsies uz pašu filmas mediju, nemēģinot pārlieku uzsvērti uzspiest sociālos/politiskos komentārus (ārpus piemērotiem momentiem tiem). Savā veidā viņš arī ilustrē mūsdienu trendu ne tikai filmu, bet arī jebkurā citā industrijā – lai sasniegtu patiesu kvalitāti, arvien vairāk atmaksājas kļūt par sava lauciņa speciālistu, nevis mēģinot žonglēt ar deviņām dažādām it kā labām interesēm.

pitt2

[1] Elle, 2014 http://www.elle.com/culture/travel-food/news/a15422/michael-pitt-hot-guy-cold-drink/

[2] Esquire, 2014 http://www.esquire.com/entertainment/movies/interviews/a29456/michael-pitt-interview/

Svens

Stuff and things.