Matīss Jonikāns: Par Kanjes Vesta SWISH

0

Pirms pāris nedēļām tika sagaidīts šķietami nozīmīgs notikums Kanjes Vesta nākamā, septītā studijas solo albuma ieilgušajā lietā. Losandželosas Apgabala Mākslas muzejā tika atrādīts pagaidām vienīgā SWISH singla All Day deviņu minūšu garais videoklips, kura otrā daļā savu pirmizrādi piedzīvoja jauns skaņdarbs, kas visticamāk arī tiks iekļauts albumā – I Feel Like That. It kā labas ziņas visiem, kas jau pusgadu gaida mūsdienu hiphopa virsotnē sēdošā repera jauno disku, tomēr, godīgi sakot, ir jūtams, ka pasaule ir nogurusi no ieilgušās priekšspēles pirms albuma izdošanas (par kuras datumu vairs pat nav vērts spekulēt). Tas kopā ar faktu, ka videoklips tika rādīts tikai LA un visas tā noplūdes internetā tiek operatīvi likvidētas, pamatojoties uz autortiesību pārkāpumu, liedz līdz galam izbaudīt citkārt ievērojamo, iespējams, pat svinamo notikumu. Jauna mūzika no Vesta taču neiznāk katru dienu.

Kopš repera karjeras sākuma viņš tiešām ir devis savu ieguldījumu mūzikā un ir ticis slavēts gan par ierindas klausītājam saistošu tēmu aprīmēšanu, gan saukts par pionieri autotune tehnoloģijas izmantošanā, kas šobrīd ir, patīk tas, vai nē, neatņemama mūsdienu hiphopa sastāvdaļa. Bet tas bija pāris gadus atpakaļ. Par slavēto un pelto 2013. gada Yeezus tamlīdzīgi nopelni viņam netika piedēvēti, lai gan jāatzīst, ka tik maksimālistisks skanējums un tik smagas tēmas ir pilnīgi kaut kas jauns un pasaules uzmanību pieprasošs. Iespējams, ka pasaule vēl nebija gatava tik negaidītam un bezbailīgam gājienam. Tikpat labi ir iespējams pretējais, proti – no tik ekstravagantas personas, kāds ir Vests neko citu arī gaidīt nevarēja. Skaidrs ir viens – ar Jīzī vidusceļa nav – viņam lietas ir tikai melnas vai baltas.

yeezus1

Tas ir pierādījies, dzirdot viņu repojam ‘you’ve been puttung up with my shit/ just way too long’ grēksūdzei līdzīgajā Runaway no 2010. gada cildinātā My Beautiful Dark Twisted Fantasy, nekaunīgu publisko izgājienu laikā. Tieši tāpēc man vienmēr ir bijusi sajūta, ka Vesta persona ir it kā divdabīga – ir viens Kanje, kurš parādās sabiedrībā un cits Kanje, kurš repo. Pat izsakoties par savu mūziku, nešķiet, ka viņš ir tas pats, kurš to raksta un izpilda. Arī fakts, ka lielākās cilvēku daļas atmiņā labāk ir saglabājies viņa izgājies ar 2010. gada Teilores Sviftas MTV VMA balvas izraušanu no rokām vai fotogrāfa piekaušana, vai sevis slavināšana medijos, etc., nevis kāda rinda no viņa dziesmām rada iespaidu par šīs personas (rakstura, tēla, vienalga) nekonsekvenci savās darbībās, lai gan, šķiet, slava ir nākusi tieši muzikālās darbības dēļ. Tāpēc, klausoties Vestu, mani bieži pārņem klaustrofobiskas sajūtas – tādas pašas, kā tās, kas, skatoties filmu un saprotot, ka visi notikumi tajā ir tikai inscenējums un cilvēki nemaz nav cilvēki, tikai aktieri.

Vesta pēdējā laika (salīdzinošā) atturība gan medijos, gan savas mūzikas rakstīšanā un tās komentēšanā liek domāt par šo divu dažādo personu, beidzot, kļūšanu par vienu veselu tēlu. Arī All Day un Wolves izklausās pēc kaut kā, ko varētu būt radījis cilvēks, kas savu vārdu ir nosaucis līdzās Mikelandželo, Einšteinam un Jēzum Kristum. Hibrīdais grāvējs All Day ar pirmizrādi, kas uz skatuves pieprasīja neko mazāk, kā pāri ar uguns metējiem, un tai pašā laikā satur Pola Makartnija solo dziesmas izskaņā, šķiet tieši tik neloģisks un šizofrēnisks, kā šis iepriekšminētais apgalvojums un, galu galā, paša repera persona. Tomēr tieši šie pēdējie Kanjes darbi ir tie, kas pilnībā attaisno viņa vizionāra nosaukumu, jo man ir tāda sajūta, ka savu jaunāko albumu viņš nepametīs, izsakoties par to, kā ir izteicies par Yeezus, sakot, ka tas bija tikai protests (pret to, ar ko, acīmredzot, saskaras pasaules hiphopa dzinējspēks, minēšu, ka miljonārs un kas tik vēl ne) un nekas vairāk. Šobrīd ir redzams, ka Vesta apziņa darbojas uz simt procentiem un viņš par visiem citiem zina labāk, ko tieši viņš dara, tāpēc būsim pacietīgi un ļausim vienam no ietekmīgākajiem cilvēkiem mūzikas industrijā darīt savu lietu, jo es neticu, ka mums draud sagaidīt vilšanos.