Ārands Ruģēns: Alūzija pēc Amsterdamas principa

0

„Visiem patīk kaku joki”­­­­

                 Andris Bērziņš

             Kā jau katrs spētu vēstīt, visiem reiz dzīvē pienāk sirmi laiki, un, pēc situācijas spriežot, bija atklāti redzams, ka traģēdija sekos tuvu. Mēs ar Zaķi sēdējām – agrīnā pavasara rīta blāzmā uz vējainas verandas, gaidot Paulu, saprotiet, pirms pāris dienām viņš uzzināja, ka Rīgas undergrounda kulinārijas sensācija StockPot[2] rīko vienreizēju iespēju ķertajiem izrādīties un pie reizes dabūt kreklu kā apliecinājumu. Noteikumi liekas kaut kā pārāk vienkārši, lai būtu patiesi – paķer šķīvi, iztukšo 20 minūtēs un uzvara ir tava – tā arī viņš mūs ievilināja, vai vēl jebkad būs vēl tāda iespēja, nogaršot asāko čilī pasaulē – Kalifornijas rīperu? Nesagaidījuši pazudušo dēlu, mēs kapājām tālāk uz vestibilu un jau aizdomām pilni pamanījām, ka rindas, kas zināmā mērā bija iestādes ikdienišķa specialitāte, bija aizgājušas pa dodo putna ceļiem. Astoņi eiro pa katru, nu, protams, gan jau ka labākie astoņi eiro manā mūžā. No Zaķa jau neko nevarēja censties izspiest, pats plikāks nekā baznīcas žurka, kura sieva aizskrējusi ar ateistu, tādēļ jau paņēmām tikai vienu izmēģinājumam. Izvilkāmies atpakaļ ārā, no Paula ne vēsts…

gsrAr karsto bļodiņu sasvīdušajās rokās nosēdāmies blakus jau raudošajiem studentiem. Visas maizes un jogurtus varēja aizmirst, citādāk vēl diskvalificētu, tomēr atnesām maisiņu ar ledu, kefīru un gogelmogeli[3]. Jau piesēžot Kirils man atgādināja:

–Tu tik rij nost uz ātrumu.

Kaut kā nesaslēdzās, StockPot, tas nebija vis nekāds diētiskais supliments, ko stūķēt kur saule nespīd, tā bija facking garšu sensācija, un baudīt es baudīju, pirmās trīs karotes vismaz, rūdīts jau biju, agrāk katru reizi pēc grafikas studijas stundām skrēju uz Ģertrūdes ielu cik kājas nes, bet šis bija kas pārdabīgs, katra ātra ledus aukstā ieelpa bija sāpes akurātas, apkurinātas kā krāsas, asarām līstot, es jutu, kā sirds bēga kā Bolts ar caureju uz ātrvilciena. Rokai trīcot, karote bija stāvus, caur elpu straumēm izpūšu atdeves pavedienus, bet skatītāju pūlis rēc triumfu. Nu ko, ze šov must go on, va ne? Ar varu uzmetu con carni sev uz mēles, sapratu kļūdu, stiepos pēc Lazdonas labākā un korķēju nost. Zajac, ar vīļpilnu smaidu noprot sapņa beigas un lien kā svētais Džordžs paliekas pievarēt, bet nu ko viņš tur, knapi divas pavilcis, lamājoties met karoti krūmos[4]. Tikmēr es, paspējis aplaistīt līdz kājām sevi ar kefīru, cenšos trāpīt pāris šļakatas rugājos, tomēr, redzot drauga komisko sakāvi, gļotainais debesu dzēriens šaujas laukā no deguna kā Vezuvs Pompejas pēdējās stundās. Zaķis, ar studentu nogupīto maizi rīklē, sāpēs ķer pēc aukstā dzēriena un tikpat pēkšņi kā tai sākoties manis ciešana atplaukst kā narcise oktobrī, vardarbīgi un it nemaz ne pa tēmu. Acīmredzot katrā sekundē, kurā skābais neplūda kā no pārpilnības raga, mute līdzinājās vairāk kā Somālijas ielumeitai, un nākamās pārdesmit minūtes vardarbīgi rāvām viens otram nost bifido baktēriju atliekas, pauzēs štopējot ledu, bet tomēr cerība vēl vīdēja savas pēdējās atliekas, jo vēl augošajam pūlim atšķiroties, tālumā iznira Paula siluets. Atnācis, viņš, ar viltīgu smīnu, ievērtē mūsu atbaidošo zaudējumu.

Dude, tu vienkārši nespēsi, – es izvelku ātrajās kefīra pauzēs.

Uh, yeah, I’ma do it, lika real man, – Pauls izrēc savā ironiskākajā baritonā.

–Nu neizvilksi, neizvilksi. – Korī ar Zaķi bļaujam. Iestādes īpašniece, arī pūlī iesaistījusies, izaicināja viņu vismaz paprovēt, kāda būšana ar to čilī, un, zinot Paulu, viņš jau skrien vestibilā ēdamrīkus lūgt. Nu nē, atteikties no dāmas izaicinājuma, vismaz šo no Lamanšas idalgo Paula Remberta Rugaiņa Trešā negaidiet, ne! Atgriezies un ar atriebību, kā arī zināmu alkatības zibsni zīlītēs, bruņinieks spīdošajās bruņās šķēla savu pirmo etapu un, cenšoties aptvert, par ko tik liela brēka sacepta, stiepās pēc otrā arī, bet pēkšņi… realitāte uzkrita. Ar strauju kustību viņš sakumpa:

Gwaah, It’s like satan came in my mouth[5],– Šis atguva jautras atsauksmes no auditorijas, tomēr par laimi psiholoģijas Dr. Kirils Ēcis bija sagatavojies ar morālo pabalstu: ­

–Nu ko mīz, vecais, Ūpis vispār četras karotes paspēja.

–Ārands? Cik, četras?! – Šis gan bija pēdējais belziens viņa tērauda ego. Ekipēts ar neredzētu cīņas lusti, Pauls satvēra karoti cieši jo cieši un ar mokpilnu smaidu centās ar matemātisku precizitāti smelt aizvien mazākas ceturdaļkarotes.

–Viens, div, četras, – Viņš teica, atlūstot saldskābajā maizē un ledū glābiņu meklēdams.

Attālu no sparīgā notikuma pavasaris savus lindrakus karāja, putni to juta labāk nekā mēs un siltuma ilgas piedeva. Saule slīka kā citrīna kvarcs azurītā[6], vējš garīgā transā skrēja meklēt nostalģiju priekš mūžīgā, tikai tagad un visbeidzot, cīņu noslēdza Zaķis ar aizsaules gudrību:

–Īstos varoņus… uzzinās tikai rītdien…– Tā arī mēs pavadījām pusstundu, dzesējot sāpes plastmasas pudeles dibenā, pūlis jau sen pārcēlās uz nākamo nākošo spīdzekli, vēl turpatās, britu īpašnieks tērzēja nodabā ar kādu ārzemju interesentu:

– All sorts of methods they use, drink a litre of olive oil, a bucket of rice, this one guy, right, does none o’ that, first thing in’e mornin’ he gets ready with a scorpion pepper,[7]–Izvelk vēl smieklu rindu, pirms atkal turpināt:

– Me, I like to take it in like any other meal, just enjoy with a cool glass o’ cider, but this next guy, right, comes in ‘ere high out’ve ‘is mind dusn’t even feel a thin’…[8]

Dont even ask
That’s shit on his face btw

Aizgājuši prom uz Vecrīgas gaišajām ielām, beidzot izvilkām arī saldējumu piebeigt tur līdzās čilī, ko paķērām take-away maisiņā – viņš bija remdeni kusis manā portfelī un tagad, liekas, bija sasniedzis savas garšas zenītu. Ledu, ko tomēr nevarējām izēst, atstājām pārējiem cietējiem, bet no kefīra nekādas pēdas vairs nebija palikušas. Pa vienam komanda lēnām sāka jukt, Kirila māte viņu vilka uz lielo talku un Paula kungs, saldās pornogrāfijas vilinājuma aicināts, aiztinās atpakaļ uz Jūrmalu, kā teicis pats Vāverts[9], darbs kūsāt kūsāja kūsā. Paliku tikai es viens pats ar čilī…

gorp

Vakarā pārdomāju dienas notikumus, savas augstās cerības un zemo kritienu. Intriga aptumšoja manu naivo likteni. Atvēru virtuves skapīti un vilku laukā vislētāko Rimi rīsu paciņu un metu katliņu uz liesmām. Paķēru portfeli un izrāvu maisiņu, pilnībā sadragāts, iepakojums knapi turas uz puņķiem un cerībām, bet tomēr es paņemu dakšiņu un skrāpēju nost, ko vien varu uz pannas verdošās malas. Izskatījās, ka pat tā šīs elles liesmas nespēj izturēt. Mirkļa ūnikums bija šis intīmais mambo starp maltīti un kulināru – laima sulas migla iznira no trīs precīziem naža dūrieniem, izmestie loki Svanetijas[10] un Himalaju sāļu mikstūras tveicē laida vaļā jaunbijušu garšu plūsmas, un maigas, vēsas koriandra čirkas laistījās pāri sacepuma kompozīcijai. Augstākās klases estētika, ja atļaušos piebilst.  Tagad tikai grūtākais… Otrā reize bija vieglāka, tomēr tik un tā es rēcu kā veģetāra cūka ar šniceli zarnā un bija kļūda cerēt, ka rīsi asumu norīvēs no mēles, sāpes kļuva tikai košākas un gaudas skanēja kā akrostihs frāzei ar piecsimt f skaņām. Plakstiem atsprāgstot ar asarām, uz mirkli es apstulbu irizējošajā, asinsspiediena radītajā ainavā. Ar dēmonisku saukli es triecos pa taisno uz virtuvi, ledus mājās skaidrs, ka nebija, bet saldskāba maize vienmēr iecienīta zem mana jumta. Es sajutos kā ar dunci mugurā, mielasta vilinošā forma un aromāts bija vien liekulīga šarāde, triks, lai mani vēlreiz pārņemtu mocības un izmisums, bet… es nevarēju piekāpties. Miglaini atminoties vectēva viedo meditācijas leksikonu, plaušas veica ieelpu lento placido[11]. Es atlauzos no priekšziņas ķēdēm, cīņas vairs nebija, bija būtība tikai rokas, plīstot krokas uz ādas loksnes, tik… vēsas un vērša gaļa, nevis galva kala alvu un sidrabu man kā martiru mokās, kā vilkaču kūpošās sprogās. Šīs sāpes pārvarēja jebkādu uztveri uz reālo un es kliedzu, tomēr pavērsdamies atkal jau redzēju, ka puse no čilī demonstratīvi vēl smeldza uz keramikas maliņas. Savu pašcieņu sen pakāsis, atliekas iemetu ievārījuma burciņā un rīsus pie atkritumiem izmetu. Vakars beidzās pilnīgi sabojāts, un neliekas, ka tajā brīdī mans prāts būtu uz nakts literatūru. Tā arī saļimis es ierāpoju gultā ar elles dvašu sev vēl aizvien mutē…

u9hywertEs pieceļos ar sausu mēli un katastrofu pakrūtē[12]. Oh shit. Paskatos uz datora monitoru – četri no rīta.  Oh shit. Oh shit. No bailēm nobālējis es nedroši virzījos uz tualeti, salūtam jau skanot. Bikses nolaidis, laidu vaļā klimpaino Niagaru. Vismaz izklausījās tamlīdzīgi. Patīkami jau nebija, bet paciest varēja, bet pēkšņi… realitāte uzkrita. Nesaglabājot zarnas gļotādu atverei nebija nekādas izredzes. Cenšoties norīvēt liesmojošo pakaļu, pēkšņi apjēdzu, ka paranojā jau biju ierakies līdz asinīm un vēl briesmīgāk, izrādījās, ka šī metode iegrūž nogatavojušos rīperu tikai dziļāk iekš nabaga miesās. Nu bāc, sapratu, ka šo problēmu spēj glābt tikai ledus un duša. Jau pa ceļam metot drēbes pa labi un kreisi, kā svētais tēvs Fjodors[13] es pilnā sparā lecu pa taisno uz ledusskapi, jau šausmās svīstot ezerus. Fak! Pareizi, mēs taču ledu atstājām pie StockPot. Es atveru saldētavu, gatavs kaut vai sasaldētas nātres dirsā grūst, un redzu, vienīgais, kas palicis – kalmārs, ko dabūju uz atlaidi pirms pāris mēnešiem, polietilēna maisiņā. Kā izrāpojis no Daniila Hārmsa ļaunākajiem murgiem, pliks un ar kalmāru maisiņā aiztenterēju atpakaļ uz labierīcībām. Nu ko, ātrāk sāksim ātrāk beigsim, saprotams, ka no liesmojošās piepūles visharizmātikākais Trojas zirgs, ķirurgs pie manām debesu bulkām nenieka netiktu klāt, tādēļ sākumam centos pasīvāko ļaunumu un uzgriezu dušu uz visaukstāko režīmu. Sākumā atsvaidzinošais austums bija pietiekams tomēr drīz sāpju apokalipse atgriezās ar trijkāršu sparu. Sapratis, ka jāglābj kas glābjams, paķēru pudeli šampūna, iztukšoju un stiepos revolucionizēt terminu ‘tentacle porn’. Iekšējais latvietis manī mazliet izjuta kaunu, kas par izšķērdību, pasaulē kas pilna japāņu biznesmeņu, gatavi smuku summu par šādu šovu iztērēt[14]. Stāvus drebot no austā ūdens es beidzot novilku mierinājuma nopūtu. Attālu no sparīgā notikuma pavasaris savus lindrakus karāja, putni to juta labāk nekā mēs un siltuma ilgas piedeva. Nu ko, tagad vēl pusstundu šādi jāsēž… Kāds no jums māk zoli?

Cīņa bija galā.

  1. Nu ne jau tas.
  2. Ģertrūdes iela 6
  3. Saldējums, ražots no olām, iesaku pameiģināt kalnciemtirdziņā.
  4. http://m.delfi.lv/galerijas/?id=53499#!dgs=dgslv-53499:4824871 (Zaķim veselas četras bildes publicētas)
  5. http://m.delfi.lv/galerijas/?id=53505#!dgs=dgslv-53505:4824917 (Bļiņ, pat Paulam pāris bildes, a cik man? Necik)
  6. Solis viens, iztērē trīs stundas meklējot dārgakmeņus wikipēdijā, solis divi, uzraksti bestselleru.
  7. Dažādas metodes viņi izmanto, izdzer litru olīveļļas, apēd spaini rīsu, viens džeks, karoč, nedara neko no tā, no paša rīta sagatavojas ar skorpionu piparu…
  8. Es? Man patīk to uztvert kā jebkuru citu maltīti, izbaudot ar vēsu glāzi sidra, bet šis nākamais džeks, karoč, atnāk te pilnīgi sapīpējies laukā no sava prāta pilnīgi nejūt neko…
  9. Ekstrakts no Šmidža Klonatana Vāverta publiskās kolekcijas „piskonts EJ DIRST!” http://piskonts.wordpress.lv/2014/11/02/lenins-ar-cukuru/
  10. Gruzijas ziemeļrietumu province.
  11. Lēni un mierīgi, Ferenca Lista meistardarbs.
  12. I wake up with a reckoning in my pants (Citāts no pirmās reizes atstāstot stāstu).
  13. Daži literāti nezinās, ka nesen uzvestajā Jaunā Rīgas teātra izrādē „Divpadsmit krēsli”, kas ir ieguvusi zināmu zaimi no oriģinālā teksta baudītājiem (mani ieskaitot), svētā tēva Fjodorova tēlu attēlo kā komiski lēkājošu apsēsto (šī izmaiņa man tomēr gāja pie sirds).
  14. So there I am with a goddamn lubed up calimari up my ass beggin’ for Mr. Freeze to plow my virgin soil (Citāts no pirmās reizes atstāstot stāstu).
Ārands Ruģēns

Gonzo žurnālists. Maikls Bejs ar rakstmašīnu. Dželatērijas rīkļurāvējs. Skābulītis. Spasmodical modicum. Non legor. Non legar. Savvaļas bārddzinis. Cilvēks bez slēpēm. Jūt līdzjūtību šeftmaņa dvēselei. Argotismu klizma. Ekster fokster finter terjers. Morālie sēra korķi ausīs. Ātras dabas sievišķis.