Kirils Ēcis: Debesmanna

0

***

Braucam tik dziļāk,
Tik tuvāk horizonta plaukstai.
Ātri pieliksim līmeņrādi,
Pārmērīsim To paralēli.
Šķībs tas man liekās
uz vienu pusi liecās.
Airē tik ātrāk!
Saule jau lēnām slīcinās.
Vēl pazaudēsim atskaites punktu.
Airē tik ātrāk, tik ātrāk…
***
Verdoša saule veļ karstuma valni,
Kausē manu trotuāru,
Kausē manu vaigu.
Svīst un svīst,
Žļurga tāda līdz nabai.
Pilsēta slīkst,
Es tai līdzi.
Sekunžu jautājums.
Un tad viens mākonis.
Mūsu pēdējā cerība,
Mūsu pēdējais supervaronis.
Dabas cīņa uz dzīvību un nāvi.
***
Atstāj šovakar durvis vaļā,
Gaidi tumsā ar karstu ūdeni.
Visvairāk man garšo tēja zaļā,
Kopā sagaidīsim rudeni.

***
Kāda pelēka, pelēka nakte
pie mana loga guļ.
Tumsā tā ar maniem kokiem mīlējas.
Tur arī tās lapas nobirst,
saknes izkustinās.
Koki rīta saulē viens uz otra balstās,
Bet nakte pret rīta pusi vienmēr kaut kur aizlaižās.
Nekādas mīlestības tur nav.
Tikai tādi vienas nakts sakari.

***
Debesīs palikušas tavu matu burzītās pēdas.
Brokastā verdoša saule ar upes ūdeni,
Abi novēl man laburītu.
Drīz nāks man nelabvēlīgais paziņa – zildebesis
Un pārziedīs manas atmiņas ar aizdomīga ziluma debesmannu.

Zaķis Kurkuļtēvs

Es reiz Silvijai Radzobei paprasīju "Kas ir ekskrementi?" Un Radzobei nebija vārdu...