Patrīcija M. Keiša: Vētra latviešu prātos

2

Reizi aptuveni trīs gados Latvijas lepnums jebšu pazīstamākā grupa Prāta vētra izziņo jaunu albumu, kam, protams, seko koncerttūre valsts lielākajās[1] pilsētās. Doties uz šiem koncertiem ir kļuvis par tādu kā katra vidusmēra latvieša pienākumu un iespējams (cerams tomēr, ka ne) vienīgo vasaras “kultūras devu”[2]. Tad nu arī es apmeklēju vienu no šiem pasākumiem. Devos uz “7 soļi svaiga gaisa” koncertu Valmierā, tur pie reizes apciemojot sen neredzēto krustmāti.

Viss sākās kā vienmēr: cilvēki iepērk aliņus un dažāda veida uzkožamos[3], īpaši neliekas ne zinis par iesildošo grupu. Iesildītāji, starp citu, bija Kaupera[4] dēlu grupa Carnival Youth, kuri uz afišas tika izziņoti kā “īpašie viesi”. Ceru, ka vismaz organizatori paši saprata, cik smieklīgi tas izklausās. Vispār jau Prāta Vētrai ar pašironiju galīgi neklājas slikti. Zināms, ka viņu koncertus apmeklē lielākoties, lai klausītos “vecās labās” dziesmas un nevis mūziķu svaigi izdoto albumu. Toties mani pārsteidza, ka to apzinās arī grupa pati. Pēc dažām nospēlētām jaunajām dziesmām, Renārs[5] pats mikrofonā draudzīgi paziņoja, ka nu varot beidzot ķerties pie kādas senākas un visiem sirdij tuvākas dziesmas. Solists vaļsirdīgi paskaidroja, ka kaut kas jauns taču viņiem esot jāraksta, lai grupa neiesūbētu un ļaužu pūļi nemurminātu, ka “neko svaigu jau šitie neesot spējīgi izdomāt”. Kā arī, jāatzīst, ka Prāta Vētra tomēr neražo jaunus albumus tukšgaitā. Ar manu kompanjoni secinājām, ka vienmēr ir tādas jaunās dziesmas, kas tuvāko gadu laikā kļūst par vecajām. Visdrīzāk ir jāpaiet pietiekamam laika intervālam, lai publika pagūtu mūziku noklausīties tik daudz reižu, ka vārdi iesēžas atmiņā un var dziedāt līdz. Jo tieši tas jau ir galvenais prātnieku koncertos – gluži vienkārši mīdīties (dažreiz lēkāt, atkarīgs no dziesmas un noskaņojuma) lipīgās mūzikas ritmā un bļaut līdz visiem tik zināmos vārdus. Viņu lirikas vienmēr ir šķitušas neticami vienkāršas un tieši tāpēc satriecošas. Doma tāda, ka katrs saprot kā grib, bet galvenais, ka visi saprot un identificējas. Šāda daudzslāņainība, šķiet, ir pats labumiņš. Dziesmas lielākoties, kā jau parasti poprokā (vai mūzikā vispār…), ir par mīlestību[6], dzīves eksistenciālajām problēmām[7] un dažreiz par galīgām muļķībām[8]. Prāta vētra, kā jau vēsta grupas nosaukums, vienkārši dzied par domām, kas mums visiem tik bieži grozās galvā. Viņi, piemēram, raksta meta vārdus jeb vārdus par vārdiem un komunikāciju.

“Vārdi, tie slēpjas/Es it kā runāju īstos, bet pazaudējos/Kaut gan, ko vainot lietas/Vārdi nerunā mūs, mēs tos liekam pie vietas.”

Katrā gadījumā, šķiet, ka nav daudz latviešu, kuru prātos vētru neizraisītu vai neatspoguļotu neviena prātnieku dziesma. Bet kā ar ārzemniekiem? Šīs koncerttūres ietvaros, grupa dosies uz Londonu un vēlāk uz septiņām Krievijas pilsētām. Īsti nav skaidrs, kurš tos koncertus apmeklē, bet, ja jau Prāta vētra jeb Brainstorm ir izdevusi gandrīz 10 albumus angļu un/vai krievu valodās un tur arī uzstājas, tad visdrīzāk klausītāju netrūkst. Latviski prātnieki ir izdevuši 11 albumus un popularitāti nezaudē jau 20 gadus. Varbūt arī viņu pirmās dziesmas ir tās pašas sirdij tuvākās, bet mana mīlestība pret Prāta vētru tikai aug. Valmieras koncertā viņi uz skatuves tik ļoti smaidīja, ka apsveru iespēju apmeklēt uzstāšanos arī Rīgā 29.augustā. Ir prieks par cilvēkiem, kuriem ir prieks pašiem par sevi un to, ko viņi dara. Paldies, Prāta vētra.

[1] Cik nu lielas Latvijas pilsētas vispār var būt…

[2] Jo mūzikas festivālus diez vai var skaitīt pie “kultūras”.

[3] Manuprāt, ir arī cilvēki, kuri visu koncerta laiku tā arī pavada rindās uz alus bāriem un šašlikēstuvēm.

[4] Renāra, protams.

[5] Kaupers, protams.

[6] Debesīs būs mūsu kino/Popkorna vietā – lietus/Kolu mēs dzersim mājās/Tagad vērosim saulesrietus.

[7] Un atmetot spītīgās domas/Un īpašumtiesības projām/Es sapņaini skatos debesīs/Vai tiešām reiz jāaiziet bojā?

[8] Man bērnība bij grūta/Jo māte prostitūta/Bet tēvs liels dzērājs bija/Un mira delīrijā.

Patrīcija M. Keiša

Patīk dzert tēju un spriedelēt

  • Arands Rugens

    Liekas šī raksta vienīgais spēks ir tā pievilcīgais īsums. Labāk gremojas nekā pārējie.

    • Margots

      Liekas, ka šī komentāra vienīgais spēks ir tā strukturālā atsauce uz Latvijas interneta vides klasiskāko parādību – nīgriem darbaļaudīm, kas savu pašsajūtu uzlabo, projicējot savu dogmatiski vienkāršoto pasaules redzējumu uz citu publicētiem darbiem internetā. Pat šķietami izsakot komplimentu.