Dārta Dīriņa: Mūsdienīgā Raudupiete

0

Ceturtdien, 6.augustā, apmeklēju Valmieras teātra viesizrādi „Raudupiete”  Elmāra Seņkova režijā Rīgā, Latvijas Nacionālajā teātrī. Neskaitāmās labās atsauksmes, kas bija saklausītas jau kopš pirmizrādes 2013.gadā, kā arī trīs svarīgie Spēlmaņu nakts apbalvojumi (Gada aktrise Elīna Vāne, Gada scenogrāfs Reinis Dzudzilo un Gada latviešu autora iestudējums), solīja kvalitatīvu, skaisti pasniegtu pārdzīvojumu pusotras stundas garumā.

Mani vienmēr ir bijis viegli uzpirkt ar kvalitatīvu vizuālo noformējumu. Šoreiz tiku iepriecināta vēl pirms nokļūšanas teātra zālē – uz galdiņa, pie kura tiek pārbaudītas biļetes, ieraudzīju skaistas programmiņas kā patīkamu pretstatu lielākajai daļai līdz šim redzētajām. Uz vāka attēls no Latvijas Nacionālās bibliotēkas arhīviem ar sievietes portretu, kas it kā tik vienkārši papildināts ar ūdenskrāsām gleznotām asarām. Viegla ironija par Blaumaņa lugas nosaukumu – Raudupiete.

Uz skatuves viss sākās tā, kā droši vien neviens negaidīja. Izrādes darbība tika mazliet atlikta, ļaujot skolēniem no Valmieras uzsākt centīgi uzjautrinošu ainiņu ar Valmieras Drāmas teātra vecākās paaudzes aktrisēm, izveidojot visai vērtīgu ievadu tiem skolēniem, kas iespiedu kārtā atvesti uz teātri kopā ar klasi vai vecākiem un no Blaumaņa atceras vien kaut kad skolas solā lasīto noveli „Nāves ēnā”.

Mani vēlreiz uzpērk vizuālais noformējums – šoreiz skatuves un šoreiz visā izrādes garumā. „Raudupietes” scenogrāfija ir mūsdienīga, dinamiska, trāpīga, atjautīga un radoša. Skatuves centrā novietotais kubs, kas, attīstoties uzveduma darbībai, kustas līdzi, vēl ilgi liek prātā šķetināt iespējamos Reiņa Dzudzilo domu gājienus. Jāteic, ka šim skatuves noformējumam pieder vismaz puse no izrādes panākumiem, jo tieši tas atšķir Seņkova „Raudupieti” no citām, liekot pat lielākajiem skeptiķiem atzīt, ka novele risināta ārkārtīgi mūsdienīgi, padarot to pieejamu dažādām paaudzēm, arī tām, kurām šī izrāde ir pirmā tikšanās ar Blaumani. Šis kubs it kā sadala izrādi četrās daļās, ne uz mirkli neļaujot skatītājam pazaudēt saikni ar skatuvi. Visvairāk pārsteidza un uzrunāja Matīsiņa nāves ainas risinājums – ilūzija par izstāžu zāli un ūdens, kas aizstāts ar smilšu gūzmu. Paliku arī ar dziļām domām par izrādes noslēgumu – mirkli, kurā slēgtais kubs ar milzīgu durvju palīdzību atklāj savu iekšpusi. Vai tās bija debesis, kurās nonāca Raudupiete? Varbūt tā bija viņas slimīgā zemapziņa, kas beidzot uzskatāmi tika parādīta skatītājam?

Izrādes pārsteigums man bija Elīna Vāne. Šī bija mana pirmā izrāde ar viņas piedalīšanos, līdz šim biju tikai lasījusi pāris intervijas un izteikumus. Spilgti atmiņā palicis viņas mīļā režisora Oļģerta Krodera teiktais, ka Elīna jau nebūtu varējusi būt nekas cits kā vien aktrise. Šajā lomā viņa savu talantu parāda pilnībā – nav daudz aktrišu, kas spētu  ticami iejusties tik psiholoģiski sarežģītā lomā. Vai spējat iedomāties, ka ļaujat aiziet bojā savam bērnam, lai mēģinātu tikt pie neapsolītas vīrieša mīlesības? Lai tik spēcīgā tēlojumā attaisnotu citas sievietes kroplās zemapziņas augļus, vienlaikus paliekot pie veselā saprāta, tik tiešām ir jāpiemīt īsta tīrradņa talantam.

Elmāra Seņkova un Reiņa Dzudzilo saspēle arī līdz šim vainagojusies ar mūsdienīga risinājuma uzvedumiem, par piemēru ņemot Blaumaņa „Purva bridēju” (Latvijas Nacionālais teātris, 2012). Šim režisora un scenogrāfa duetam pievienojas arī kostīmu māksliniece Krista Dzudzilo, dramaturģe Rasa Bugavičute, mūziķis Goran Gora, kopā veidojot „Blaumaņa komandu”, kā saka pats Elmārs.

Dārta Dīriņa

Meitene ar čiekura tetovējumu.