Kristiāna Šuksta: Tik, cik būs uguņu uz katra kalna

0

Kamēr katrs sevi cienošs Andra Kiviča fans 22. augustā devās uz Ezīšfestu, cerot, ka tieši šis mākslinieks būs nakts slepenais akts, pulks visādu vecumu un paskatu ļaužu devās arī Ogres estrādes virzienā, kur bija izziņota Jura Kulakova nakts. Daudziem Kulakovs saistās tieši ar omulību, humoru, sirsnību un zināmu daudzumu ekspresijas – likumsakarīgi, ka tieši tāda arī izvērtās nakts viņam par godu. 22. augusts nelika vilties ne Kiviča, ne Kulakova cienītājiem.

Koncerti, kuros uzstājas tādas latviešiem simboliskas un beznosacījumu mīlestības apvītas grupas kā Pērkons un Menuets, parasti ir īpaši patīkami jau ar gaisotni vien. Apkārt ir daudz mazāk skeptiķu un čīkstētāju. Bet varbūt tā tikai liekas, jo kopības sajūta un pacilātība nomāc ikdienas krenķus, ļaujot pat sānos ar elkoņiem bakstītājus un savas glāzītes uz miskasti aiznest nevarētājus uztvert ar labsirdīgu smaidu.

Kā stāstīja pats komponists – koncerta koncepts ir ietvert māksliniekus no Daugavas labā krasta, kur viņš pats pavadījis savu dzīvi. Vakaru sāka Ogres kultūras nama pūtēju orķestris, kas ik pa laikam palīdzēja aizpildīt klusumu brīžos, kad tika pārkārtota skatuve, lai dotu vietu citām grupām. Orķestris neizcēlās nedz ar negaidītu repertuāru, nedz arī ar izcilu kvalitāti, tomēr iemiesoja mājīgumu, kas lieliski iederējās šajos apstākļos. Cilvēki dungoja līdzi pazīstamajām melodijām un palēnām sāka iešūpoties gaidāmajam grāvienam.

Emocionāli ļoti spēcīga bija Menueta uzstāšanās. Šeit un vēlāk Jurim Kulakovam un mūziķiem pievienojās publikas koris, kas trīsreiz pārspēja pagājušo Dziesmu svētku kori gan teksta pārzināšanā, gan muzikāli. Tika atmesta visa neapmierinātība ar valsts ekonomiku un vienprātīgi nolemts, ka mēs visi esam bagāti. Jo mums pieder viss, kas ar mums noticis.

Ik pa laikam uz skatuves atgriezās Pērkons, mijoties ar jaunajām grupām, kā Rīgas Modes, Krampis, Chomsky Chess Club, kas izpildīja gan Kulakova, gan savas oriģināldziesmas. Pērkonam pievienojās arī RTU vīru koris Gaudeamus un Rihards Saule. Publika silti uzņēma Instrumentus, kas pārsteidza ar ļoti emocionālu “Zemeslodes” izpildījumu, kā arī ar Instrumentu skanējumam neierasti smagu dziesmu, iedvesmotu no Kulakova “Pērkons dārd”.

Viena no spilgtākajām bija grupas DJ Krankenwagen uzstāšanās. Jaunieši baltos halātiņos dzied par visai nopietnām pasaules nebūšanām ar ne pārāk nopietnu attieksmi, tajā pašā laikā no visas sirds atdodoties skatuvei, tā nododot milzīgu enerģijas devu arī skatītājiem. Līdzīgi kā pats Pērkons. Grupas vokālists un sintezatora pavēlnieks Linards Kalniņš dalījās arī ar savām pārdomām par izteikumu, ka Pērkons esot mirusi grupa: Pērkons tomēr ir nemiera laika grupa, un mums būtu jācer, ka vēl ilgi Latvijā būs tādi laiki, kad tik jaudīgas grupas nav nepieciešamas.

Visa augstāk aprakstītā noskaņa un latviešu kora tradīciju cildināšana visspēcīgāk izpaudās pie Pērkona. Vispārējā pirotehnikas troksnī un dullumā Ieva Akuratere savā ādas kleitā nejauši izdedzina caurumu. Dziesmas “Pie baltas lapas” laikā kāds panks slauka asaras. “Slidotavas” laikā sāk snigt, un, lai gan sniega pārslas ir tikai papīra gabaliņi, tie rada trauslu ziemas nakts smaržu. Gaisā valda sentiments, bet acīs visiem ir tāds jauneklīgs trakums. Protams, vēsturiskie grautiņi vilcienā neatkārtojas. Latviešiem ir labi un latvieši dzied.

Kristiāna Šuksta

Žauga - 1) nemiera gars, tāds, kas nevienu brīdi nav mierā, kaut ko rosās, skraida bez jēgas apkārt.