Renzo Novatore – Īstais Anarhists I: Ievads

0

Laikā, kad par valsts funkcijām un pienākumiem tiek spriedelēts arvien vairāk, varbūt ir vērts uzdot jautājumu: kādu lomu jāpilda anarhistam?

Itālija, 20. gadsimta pats sākums. Jaunais Renzo Novatore (dzimšanas vārdā – Abele Rizjēri Ferāri), kā ierasts, nepalīdz nabaga tēvam lauku darbos, tā vietā patveroties ābeles ēnā un lasot Vailda dzeju un Nīčes esejas. Viņš redz apkārtējos kā nožēlojamus nespējniekus bez gribas sajūtas un dzīvības, kamēr pats to uztver ar visu miesu un garu. Tas, protams, nav nekāds sasniegums – puspasaule tīņu droši vien jūtas līdzīgi (mūsdienās ar šīm pārdomām daloties ar apkārtējo #pelēko masu), taču Renzo Novatore savā ne pārāk garajā mūžā izdarīja daudz vairāk par lēna, filozofiski dziļdomīga kokteiļa malkošanu Chomsky, savu anarhista nostāju ne tikai darot visiem zināmu, bet arī nikni izdzīvojot līdz tās iespējamajam maksimumam.

Gran’ disgraziato[1]

18 gados – anarhists. Divdesmit – pirmais arests par baznīcas nodedzināšanu; 3 mēnešu cietumsods. Divdesmit pirmais – atkal cietumā par vandālismu. Lieki teikt, ka nabadzīgie, bet vispārēji cienītie un konservatīvie Ferāri dzimtas radinieki bija visai pārsteigti, par ko viņiem Dievs uzsūtījis tādu briesmoni. Itāļu Varga Vikernsa pirmie raksti anarhistu avīzēs parādījās 24. gadu vecumā, un tur turpināja parādīties līdz viņa nāvei pēc 9 gadiem. Brīdī, kad 1. pasaules karš vēl tika skatīts kā iespēja piepildīt savas nācijas godu un triumfu, Renzo ieņēma visai pretrunīgu pozīciju. Ideju par karu kā cita, ja ne viņa paša vārdā jaunajam ikonoklastam šķita pretīga – 1918. gadā Renzo Novatore nākas stāties militārā tribunāla priekšā par dezertēšanu un valsts nodevību kara laikā, no nāves izbēgot vien ar vispārējās amnestijas palīdzību. Viņa džentlmeņa komplekts bez obligātās pierakstu burtnīcas un tabakas dozes arī iekļāva paštaisītas rokas granātas, ar kurām atvairīt gan, viņaprāt, absolūti garlaicīgos un konservatīvā sociālismā ieslīgušus fašistus, gan vietējos policistus, kam, kā visiem zināms, vienmēr patīk bāzt degunu, kur nevajag. Itāļu anarhists laupīja, zaga, nežēlīgi strīdējās ar citiem anarhistiem. Vienā brīdī, protams, Renzo lielā cīņa ar kolektīva vējdzirnavām sagāja sviestā: anarhistu asiņainā apšaudē novāca kāds karabinjēri (itāļu policists) tavernā, kur neprātīgajam itālim paticis iedzert kopā ar saviem tikpat dzīvi mīlošajiem/nīstošajiem domubiedriem. Tomēr īstenībā tas, ka viņam izdzīvot līdz saviem 33 gadiem, jau vien ir sasniegums.

L’abito non fa il Monaco[2]

Faktiski viens no iemesliem, kāpēc uzsvērt Renzo Novatore kā interesantu anarhistu ir tas, kā viņš atšķiras no pārējiem arī ideoloģiski. Ja no viena no anarhisma tēviem – Maksa Štirnera – viņš atšķiras pamatā no darbību viedokļa[3], tad no cilvēkiem, kurus mūsdienās asociē ar anarhisma filosofiju – Prūdonu, Bakuņinu, Kropotikinu[4] – viņu atšķir viņa agresīvā nostāja par individuālismu. Slīdot iekšā teritorijā, kur viņš ar putām uz mutes cilvēkus sauktu par aitu baru, Renzo Novatore vienkārši nevarēja ciest ne ‘’proletāriešu vardes’’, ne ‘’buržuju krupjus’’, kas viņa dzejveida darbā Uz radošo neko tiek pieminēti gandrīz smieklīgi bieži. Tāpat tiek zākāta demokrātija, kristietība un sociālisms – visi sabiedrības ekvalaizeri, kas saindē ‘’pat to, kas šeit labākas – pat to, kas šeit sliktākais’’, izveidojot garlaicīgu un nospiestu pasauli bez lielā brīvības ērgļa, atstājot vietu vien demokrātijas zosij ar tās vēl garlaicīgāko skatījumu uz visumu. Proti, skatījumu, kas primāro redz to, vai visiem pilns vēders, ne to, ka indivīds spēj sevi pacelt līdz neticamam diženumam.

Es gluži nopietni Renzo rakstīto nevaru uztvert, jo īstenībā uzdzīvoju no sabiedrības dāvanām mazliet par daudz un nejūtu dziļu vajadzību savu dižo ego palaist brīvības vējos. Tajā pašā laikā, ja ir viens veids, kā anarhismu darīt tā nopietni un godīgi pret savu viegli tīneidžerisko anarhista dvēseli, tad, manuprāt, tas tiešām ir Renzo Novatores piegājiens. Nav iespējams fundamentāli izvairīties no tā, ko varētu uzskatīt par nospiedošām normām, neloģiskiem likumiem un novecojušām tradīcijām, ja joprojām respektējam to, ko dēvējam par tautiešiem, pilsoņiem vai cilvēci. Tas, ka uz papīra noliedzam valsti, karaļus un dievus, nebūt nenozīmē, ka tiekam vaļā no visām tām autoritārajām struktūrām, kuras lamā kā Čomskis, tā Bakuņins vai Rasels Brends. If anything, kolektīva un sociālistiska sabiedrība bez valstiski birokrātiskas sistēmas mēs nonāktu pie vēl lielākām hierarhijas struktūrām, sabiedrības spiedienu un sociālajām normām. Bet vairāk par to mazliet vēlāk.

[1] ‘’Lielais apkaunojums’’ – no itāļu valodas

[2] ‘’Paradums nedara mūku’’ –(respektīvi, cilvēka esence nenāk no viņa virspusēji redzamajām īpašībām) – itāļu teiciens

[3] Štirners bija aristokrāts, kurš pamatā dzīvoja uz sievas rēķina, visai vieglprātīgi spējot stāstīt par indivīda un ego varu pār pasauli, ņemot vērā, ka diži viņam nebija par šādām iespējām jācīnās

[4] Liela daļa 19. Gadsimta beigu/20. Gadsimta sākuma anarhistu filozofu raksturojami kā mazliet ekstrēma veida komunisti, kas uzskata, ka strādnieku gars darbojas kā tāds apvienojošais, pašvaldošais dakteips, kuram valsts orgānu ij nevajag

Svens Lurie

Stuff and things.