Kristiāna Šuksta: Impresija Valpurģu naktī

1

Ik pa laikam iečaukstējās žalūzijas un ārā izliecās kāds nedrošs ķermenis – pārbaudīt, vai joprojām esam dzīvi un vai gadījumā neesam atļāvušies radīt lielāku jautrību kā otrpus, ballītes oficiālajā daļā. Konstrukcija jau tāpat nebūtu pieļāvusi vairāk cilvēku uz šīs metāla lāvas, tomēr saraukto uzaču nevēlēšanās pievienoties mūsu bariņam šķita nedaudz aizvainojoša – labi, tas varbūt nebija īsts jumts, toties bravūra piecstāvmājas augstumā.

Satupuši uz dzegas kā baloži, mēs klausījāmies pavasara debesīs un nekur tās nevarēja dzirdēt tik labi kā šeit, kur apkārt spindzēja cilvēku balsis no citiem līmeņiem un loga rūtīm cauri sitās pazīstamu dziesmu basi. No stāstiem par nabaga meiteņu likteņiem, izejot pie dzērāja vīra, pa ceļam paķerot dažādu intensitāšu dzīves apliecinājumus un mīlas solījumus, līdz pat skaudrai atziņai, ka neviens nemīl nevienu – es dziedāju līdz. Plaušās vēl bija iesēdusies kaut kāda pusžaga no pēdējā dūma, kas nemākulīgi tika ievilkts par dziļu, un es aizgūtnēm riju tik tikko iesilt sākušo gaisu, dziedot ārā nakti, vibrējot pa visiem matu galiem un rezonējot katrā ādas porā.

Mēs bijām mazgadīgi, tikko pilngadīgi un vienkārši nepiedienīgi studentiski skurstenīši visai pieklājīgā fakultātē ar gludām, neapdrupušām sienām un uzbāzīgām lampām pie katra stūra, tomēr visā savā dualitātē šī vieta pauda savu izvēli mūsu pusaudzīgo dvēseļu labā – gāzās virsū ar gaismu un sterilitāti, tai pat laikā mēs taču sēdējām uz jumta un redzējām zvaigznes.

Es blenzu savā ādas jakas piedurknē aizturētais prieks pakrūtē jau sāka spiest uz pušu raušanu. No kerzinieku šņorēm līdz vēsajām ausu ļipiņām visa mana būtība līksmoja apziņā, ka šobrīd varu būt tikai te. Ka eksistence ārpus nav iespējama. Un to es redzēju arī viņas sejā, maskētu aiz neoriģināla viszinības smaida, viņa sejā, starp ziņkārību un neizpratni, kur lai tālāk piesien domas, viņas sejā, aiz ikdienības un saulainas vienaldzības. Realitāte, tu esi pārvērtēta.

Pie krūtīm savilktie ceļgali un sakostie zobi radīja dīvainu koncentrēšanos, jo galvā svilpoja pavasara smarža, muskuļi drebēja no aukstuma, ko atstaroja pelēkais skārds, bet acu zīlītes haotiski pēdoja horizontu, mēģinādamas aptvert, kas sasaucis šo neparasto Valpurģu nakts sabatu.

Mēs bijām trīs spīganas – blonda, brunete un zilmataina – ar nakts dāvātu nepamatotu pašpārliecinātību un pašas peles pasviestu aukliņu astes galā. Vārdi bira uz slīpā jumta sprakšķēdami un katrs smaids tika iemests spēlē intuitīvi. Mēs bijām trīs un viņš bija viens, un reti kad mēs aizdomājāmies, ka pele patiesībā ir varen dzirdīgs zvēriņš un vai tik mēs trīs neesam tās, kas ķer savas astes.

Garāmgājējiem uz pleciem bira raganu smiekli – pirmais pavasara negaiss. Sarautās ķēdes sita takti, šķindēja kā rasa, mezdamās starp zābaku zolēm. Mainījāmies ar cigaretēm, lūpām un pārprotamiem jokiem, un nakts mums piedeva, jo atminējās savu jaunību.

Es jutu kņudoņu uz sava vaiga un redzēju, kā uz tā nosēdies papīra naktstauriņš. Acu stūrīši bija saldi, saldi, un uz brīdi mana raganiskā maiguma daļa iežūžoja vēju, atstājot mūzikai tikai sirdspukstus un neaizturētas elpas. Sīko spārniņu vēzieni piepilināja mīļu vienkāršību šai spīganu derībai.

Apreibuši no brīvajām debesīm, mēs aizmirsām, ka šī pusmēness dūkoņa mūs apņem, lai iemidzinātu. Nakts savus karstgalvjus klusi nolika uz delnām un noslēpa slotas zem palagiem. Līdz nākamajam gadam, kad pusnaktī atkal līdīsim ārā uz jumta.

Kristiāna Šuksta

Žauga - 1) nemiera gars, tāds, kas nevienu brīdi nav mierā, kaut ko rosās, skraida bez jēgas apkārt.

  • Arands Rugens

    Impresija?