Svens Lurie: Hanibāla fināls – skatiens dzelmē

0

Man īstenībā bija grūti iedomāties, kā gleznainais stāsts par mūsu mīļāko kanibālu varētu beigties veidā, kas šķistu efektīvs un kaut kādā veidā emocionāli nozīmīgs. Un tomēr tas notika.

Lieki teikt, ka šeit iebraukšu seriāla notikumos veidā, kas vairāk vai mazāk visu pasaka priekšā, tāpēc, ja tas šķiet nozīmīgi, dārgajam lasītājam iesaku izdarīt sev pakalpojumu un vispirms noskatīties Hanibāla 3 sezonas. Jo to ir vērts darīt.

Saprāta zaudēšana

Vils un Hanibāls beigās mirst, pārkrītot pār klints malu. Tas notiek pēc asiņainas un brutālas, bet neiedomājami skaistas cīņas, kurā pirmo reizi abi varoņi atklāti un plecu pie pleca iet pretī vienam no seriāla derdzīgākajiem slepkavām – Dižo Sarkano Pūķi (kas arī iegūst milzīgu CGI spārnu pāri). Šajā brīdī faktiski atrisinājies Hannibal viscaur seriālam plosījušais emocionālais konflikts – Vils sev ļauj nogalināt un Hanibāls ļauj sev patiešām mīlēt un ziedoties Vilam. Viņu pēdējais ienaidnieks – Dižais Sarkanais Pūķis – šizofrēnisks vīrietis, kurš nogalina ekskluzīvi laimīgas ģimenes – arī simbolizē sava veida pilnīgu nespēju sevi pieņemt un vēlmi cilvēkus pārliecināt par pretējo (protams, nošaut vecākus un bērnus, pēc tam viņu acīs iespiežot spoguļa lauskas, ir mazliet ekscentrisks veids, kā to darīt). Tajā pašā laikā koncepts Vils un Hanibāls – finally together nav gluži viennozīmīgs (atskaitot viennozīmīgo kaifu meiteņu pūlī, kam seriāla koķetēšana ar homoseksuālu mīlestību ir viens no svarīgākajiem momentiem tajā). Abu kopā būšana arī parāda abu vīriešu izteikto iracionalitāti.

hannibalf2

No Vila Greiema viedokļa Hanibāls Lekters visos veidos ir bad news. Ne tikai viņš spēlē uz nabaga Vila tieksmi būt manipulētam[1], viņa milzīgo empātiju pret psihopātiskiem slepkavām un, galvenokārt, Vila fundamentālo vientulību. Tajā pašā laikā seriāla gaitā kļūst saprotams, ka Vils kaut kādā tumšā, netīrītā, asinīm notašķītā zemapziņas stūrī grib būt blakus Hanibālam. Tāpat Vila aizraušanās ar slepkavu prātiem, šķiet, ir kas vairāk par nesavtīgu vēlmi ķert ciet ļaunos bandītus. Drīzāk, jo dziļāk viņš ieiet psihopātu prātos un jo vairāk viņš spēj empatizēties ar to prātiem, jo vairāk Vils zaudē spēju būt kopā ar apkārtējo sabiedrību. Beigu beigās, kad Vils brutāli uzšķērž Dižo Sarkano Pūķi, šķiet, ka viņš īstenībā tajā daudzsēriju epopejas brīdī bija juties vientuļš visur, atskaitot slepkavu šos pašus nolādētos prātus. Līdz ar to Hanibāls Lekters, kurš apvieno psihopāta slepkavnieciskās tieksmes, milzīgu šarmu, spēju saprast arī visus pamestos un nožēlojamos, un, kas ir galvenais, sava veida harmoniju savā dzīvē Vilam ir visu viņa mazāk atzīstamo neirožu atrisinājums.

Hanibāls Lekters seriāla gaitā bija ieguvis sava veida Apex predator[2] statusu – kā viņa intelekts, tā fiziskā izturība šķietami varēja izturēt jebkurus šķēršļus, kurus uzliek viņa līdzcilvēki (vai no Hanibāla viedokļa – ēdiens). Tas ir, atskaitot Vilu Greiemu, kura dēļ Hanibāls kristu gūstā FIB, tikai lai būtu vienmēr sasniedzams savai savādajai mūža mīlestībai.

Tas, ko seriāls šajā gadījumā visai veiksmīgi parāda, ir mūžīgā problēma ar cilvēka rīcības racionalitāti. Neskatoties uz to, ka mums patiktu sevi redzēt kā racionālas būtnes, racionalitāte īstenībā ir tikai metode. Vils Greiems spēj izmantot savas super-empātijas spējas visnotaļ loģiski un pamatoti, un savā ziņā arī izteikt saprātīgus spriedumus par savu dzīvi un tās nākotni no abstraktā vidējā cilvēka viedokļa (resp., ģimene un mierīga dzīve lauku mājā = labs; emocionālā afēra ar psihopātisku kanibālu = slikts;), bet tas nemaina faktu, ka cilvēka rīcības pamata motivācijas avoti ir neracionāli un uz emocijām balstīti. Bez absurdas iracionalitātes mēs visi sēdētu uz vietas, nespējīgi pieņemt lēmumus, jo pašos pamatos ar racionalitāti nav iespējams pamatot savas dzīves jēgu. Vila un Hanibāla dzīves jēga bija tas neaprakstāmais skatiens, pirms abiem pārkrist pār kraujas malu klinšakmeņos.

hannibalf3

Drapērija

Hannibal nav šausmu seriāls, kas tēmē cilvēkus vienkārši šokēt ar pretīgiem skatiem, kur cilvēki tiek uzdurti uz brieža ragiem, tiem atplēsta mugura, izveidojot eņģeļa spārnus, tiem tiek nogriezta seja vai nokostas lūpas (kas viss tur notiek un notiek tieši tik skaidri, kā šeit uzrakstīts, nemēģinot izmantot mājienus vai novēršanos). Tieši otrādi – Hannibal ir viens no vizuāli skaistākajiem seriāliem, kāds jebkad raidīts, un tikai daļa no tā slēpjas izcilajos tēlu tērpos, ar milzīgu precizitāti filmētās ēdiena pagatavošanas etīdes un ASV ainavu attēlojumi.

hannibalf1

Pašas brutālās slepkavības šeit ir apkārtas ar simbolismu un krāsu gammu, kas izvelk ārā personāžu noskaņojumu un iekšējās cīņas. Vājprātīgajā seriāla pasaulē estētika dominē pār saprotamo saturu, ka kādā mirklī tā apmet riņķi un atkal dod tam daudz vairāk satura nekā to spētu mākslas darbs ar skaidriem dialogiem, loģisku notikumu gaitu un vairāk vai mazāk reālistiskiem personāžiem. Kaujā, kur Vils un Hanibāls kā gladiatori metas virsū Dižajam Sarkanajam Pūķim, cīņa ir aptuveni tikpat reālistiska kā tas, ko varam lasīt grieķu mītos. Un tāpat kā grieķu mītos, tieši tāpēc Hannibal šī kauja ir tik daudz efektīvāka un emocionālāka nekā kaut kas, ko mēs ieraudzītu pelēcīgi iekrāsotā trillerī, kur visi personāži rūcoši un reālistiski izmantotu Krav Maga jestrākos paņēmienos. Tas viss – nežēlība, ļaunums, asiņainie skati ir nenormāli skaista un ekspresīva drapērija, lai parādītu svarīgāko – individuālā cilvēka mēģinājumus tikt galā pašam ar savu sviestaino galvu.

Vienīgais, nez vai Hanibāls Lekters ir pareizais ārsts, pie kura iet, lai to darītu.

 

[1] Atcerēsimies ne tikai detektīva Džeka Kroforda konstanto grūšanu viegli autistisko kriminālzinātņu ekspertu dziļāk neprātā ar pamatojumu ‘’Ja tu to nedarīsi, cilvēki mirs!’’, bet arī viņa sievas tāda paša veida Vila izspiešanu no laimīgas dzīves, kad sāk uzdarboties Pūķis.

[2] Plēsoņa barības ķēdes augšgalā, kura kontrolē visu ekoloģiskās sistēmas balansu, tiekot vaļā no zemāku plēsoņu pārpolācijas un viegli regulējot zālēdāju augšanas ritmu. Kā metafora – augstākais hierarhijas punkts, kuru nav iespējams gāzt no savas pozīcijas.

Svens Lurie

Stuff and things.