Ārands Ruģēns: JRT Stokholmas sindroms II

0

Turpinot,

Aktieri

Protams, ka viss raksts šķiet pārspīlēts un uzpūsts, tikpat ļoti kā paši tēli. Jāatzīst, tik tiešām augstākā kalibra aktiermāksla, ko jau sagaidām no Jaunā Rīgas teātra, piemīt arī Krēsliem. Guna Zariņa, Baiba Broka un Sandra Kļaviņa uztur intrigu ar pāris amizantām epizodēm, un, lai cik nereālistiski tas sanāktu, šepat pa mirklim pāris skatuves magnāti kā Ģirts Krūmiņš vai Vilis Daudziņš maigi iemaisa esošo formulu. Tomēr, kopumā skatoties, cik blāvāka zeme šķiet, visizteiktāk – Vasjuku „Četru zirgu kluba” starpplanētiskajā šaha kongresā. Atcerieties, grāmatas pieeja kā parasti bija traģikomisks reālisms, kas attēloja vasjukiešus kā skeptiķus, kurus aizrauj tikai fanātisms. Hermaņa pieeja šai scēnai bija vizualizēt entuziastu naivumu caur veselu kolektīvu, kura vienīgā funkcija izrādē ir orbitēt kuzā ap Keišu un apbrīnot katru svešinieka teikto piezīmi.

Prāts sāk aizdomāties, cik masīva daļa no tēliem mākslīgi fabricēti, tikai lai uzķertos uz jebkā, ko Andrītis spēj izspļaut caur māžīgo semečku kumosu. Vienīgais iemesls, kāpēc viņa avantūras jebkad nostrādā, ir tikai tādēļ, ka visi pārējie ir tupāki par zābaku. Šis vairs nav kūmiņu karal’s, bet muļķis, apsēsts ar paradoksāli jēlākiem muļķiem! Dziļāku ieskatu Ostapam pieprasu! Viņa skats, kā biļešu kontrolieris pālī, ķiķinādams smīnu, ko spēj veikt tikai cilvēks, kurš pārpratuma dēļ saņēmis vēl vienu, kulminējošo uzlīmi rimi porcelāna kolekcijas atlaidei. Viņa stāja, kā trīs epileptiskas medūzas, pienaglotas pie Heisenberga nenoteiktības principa. Bet viņa balss, ak, viņa balss. Ja septiņpadsmit zirnekļšimpanzes sāktu romantisku dēku ar ziemas riepām un glokenšpīlu, kamēr Rasels Brends kā viesaktieris Pekinas Nacionālajā operā nodziedātu Kanjē Vesta jaunāko albumu caur Madrides fanu kazū, Jūs varbūt izvilksit vienu ceturtdaļu no Keiša vienreizējā akcenta (Kārtējo reizi atgādinu temata subjektivitāti, tomēr jāatzīst, šis tik tiešām nav moments tās esamībai). Varētu kāds pārprast, ka, salīdzinot Ipolitu Matvejeviču Ostapa Bendera kontrovesijas ēnā, liekas nekas no būtības stāstā it nemaz nav mainījies, bet es pilnībā ticu, ka tieši šis lomu dalījums ir vislielākais vai varbūt pat vienīgais katastrofālais slēdziens visā izrādē. Saprotams, ka komentāru uzliesmojums klenderēs ap mani: „Par kādu jel sviestu ir runa? Kisas lomu tak spēlē Znotiņš!” un taisnība būs gan ar tevi, draugs, bet, tā kā es tikai redzēju tikai Āboliņa performanci, es iesaku šis nomācošās domas mierā klāt, edz, zem Rasela kazū. Āboliņa liktenīgā kļūda ir viņa nespēja notēlot to, kas modina riebumu. Alkatīgais, sīkstais Vorobjaņinovs pārtop kucēnā, pār kuru vien asariņ’ nodreb, pat kamēr viņš uzmācās studentei Līzai (Tā visa ainiņa jutās ļoti nevietā, kā greizs, šķībs spogulis, kas atklāj, kas groteska ir īstenībā, kā tā izpaužas nevis caur komisko, bet bailēm un brutalitāti). Sakumpis viņš šņukst uz Keiša ceļgala, un no sākuma līdz beigām sirdij iepukstas vien nožēla, un tieši tāpēc Divpadsmit krēslu literārā jēga pilnībā izzūd.

               Stāsta psiholoģija un fināls

Kad indivīds X cenšas izdzīt no 600 lapām tikai četru stundu izrādi, protams, stūri jāgriež kā ķertajam un plebejiskie tautas vaļņi zaudē romantiskās esejas par pilsoni matraci un tramvaja paradoksu, tomēr es teiktu, ka stāsta idejiskā nozīme ir vissvarīgākais komponents. Lai cik jestrs un apbrīnojams Ostaps Benders nebūtu, Divpadsmit krēslu galvenais tēls ir Ipolits Matvejevičs. Pats stāsts ir par bijušo muižnieku komunisma rokās, bez dzīves, kas reiz šķita tik šķīsta atminoties. Kā teikts grāmatā: „Ipolits Matvejevičs pamazām kļuva par pielīdēju. Kad viņš raudzījās Ostapā, viņa acis ieguva gaišzilu žandarmisku nokrāsu. Viņš skatījās ārā pa logu. Tur pa līkumotajām šķērsielām garām sīkajiem Maskavas dārziem aizauļoja ģerboņkariete. Tās melnajā lakojumā pārmijus atspoguļojās garāmejošie sveicinātāji: kavaliergvards ar vara galvu, pilsētas dāmas un balti, pūkaini mākonīši. Ar pakaviem rībinādami bruģi, zirgi aizrāva karieti garām Ipolitam Matvejevičam. Dziļi vīlies, viņš novērsās.” Kā cienījamais sabiedrības lauva novests līdz ubagošanai, sava vienīgā kompanjona naivots un pelts, tiek novests līdz slepkavībai. Tieši šis, manuprāt, ir grāmatas literārais zenīts, visspēcīgākais slepkavības raksturojums, kādu esmu lasījis, un teātris, liekas, pat necentās atdarīt šī mirkļa maģiju. Tieši tā, kura dēļ es nebiju izgājis prom no izrādes pirmajās minūtēs – paņemts iztēlots un izmests, bez Vorobjaņinova žults un izmisuma, bez Bendera grācijas, tikai divi jampampiņi ar bipolaritāti, vienaldzībā.

               Atsauksmes no kritiķiem

Kā jau katrai kārtīgai kritikai, kā noslēgumu pārskatu tautas uzskatus. Ilva Lorence raksta: „Ostaps svešiniekiem sastāsta, ka ir Ipolita dēls, bet izrādes otrā pusē lomas mainās, jo Ostaps uzņemas gādību un rūpes par Ipolitu, kā tēvs par dēlu.” Ļoti interesanti. Kopsavilkumā visai pozitīvas atsauksmes, gluži līdzīgi kā Henrietas Verhoustinskas freidiskā recenzija „12 neatliekami orgasmi”. Citāts: „Dzīvniecisks seksapīls. Keišs – no abiem ikoniskajiem Bendera kinolomas izpildītājiem radikāli atšķirīgs aktieris ar izteikti vīrišķīgas, siltas harismas “uzkrājumu” –, šķiet, bija vajadzīgs šai lomai, lai piešķirtu tai avantūrās sublimētas seksuālās enerģijas jaudu – ne velti katrs Bendera virtuozās fantāzijas uzliesmojums kāpinās līdzīgi orgasmam, pēc kura iestājas dabisks atslābums. Arī katra jaunatrastā krēsla izšķaidīšana abiem darboņiem Kavaradosi ārijas pavadījumā līdzinās seksuālai kulminācijai”. Livija Dumiņa man piekrīt vēstot: „Alvja Hermaņa izrādē Kisas veiktā Bendera nogalēšana norit tik neloģiski un viegli, cik bezjēdzīgi.”, tomēr arī izsakās pozitīvi. Ilzes Veģes analīze jau sāk pievērst uzmanību izrādes trūkumiem, tomēr atkal nobeidz glaimojoši: „Vai skatīties JRT iestudējumu “12 krēsli” ir atpūta? Es teiktu – nē, smags mentāls darbs, kas prasa pacietību un prāta vingrināšanu. Skatītājam, it īpaši tam, kurš ir oriģināldarba fans, nāksies pārprogrammēt savu cieto disku, nomainot ierastos stereotipus ar radikāli jaunu pieredzi. Teikšu tā: ar šo izrādi ir gluži kā ar kāju karsēšanu verdošā ūdenī. No sākuma šķitīs neciešami, pēc īsa brīža – jau pārvarāmi.” Vistuvākais objektivitātei kā parasti meklējams pie Silvijas Radzobes, kas apstrīd dažas manis izvirzītās pretenzijas citādākā gaismā: „Anekdošu, manuprāt, gan ir krietni par daudz – un vairāku cēloņu dēļ. Bendera nogalināšana uz skatuves norisinās pārāk reālistiski un nepārprotami, kā arī sasteigti un, tieši tāpat kā romānā, nepamatoti, jo īpaši, ja ņem vērā izrādes nereālistisko stilu, ko var visdrīzāk nodēvēt par leģendas/mīta stilizāciju.” Vērojot kritiku un it sevišķi tās trūkumu, var ieraudzīt, cik ļoti Latvija ir iemīlējusies Hermanī. Pat mana čuguna sirds ne reizi vien drupusi līdz asarām un vēl tālāk viņa režijās, tomēr, lai cik ģeniāls viņš neapšaubāmi ir, jāatceras, ka viņš nav dievišķa būtība, kas spētu radīt paniņas no perforatora, vai izrādi no Divpadsmit krēsliem.

Sēde turpinās! Ledus ir sakustējies, zvērināto piesēdētāju kungi!

Ārands Ruģēns

Gonzo žurnālists. Maikls Bejs ar rakstmašīnu. Dželatērijas rīkļurāvējs. Skābulītis. Spasmodical modicum. Non legor. Non legar. Savvaļas bārddzinis. Cilvēks bez slēpēm. Jūt līdzjūtību šeftmaņa dvēselei. Argotismu klizma. Ekster fokster finter terjers. Morālie sēra korķi ausīs. Ātras dabas sievišķis.