Kristiāna Šuksta: Jebkura nesakritība ar reāliem personāžiem ir ņirgāšanās par pasaules kārtību

0

Mani šodien pameta mans vīrietis un aveņu tējā slīcinās muša. Sanācis tik melanholiski, ka mani pat neizbrīna bomzis, kurš otrpus kafejnīcas logam nolēmis mazgāties sniegā. Pilsētas radošākais bomzis, es viņu pazīstu. Viņš vienmēr staigā smaidīgs, aiz sevis velkot astoņus noslēpumainus maisus, kas sasieti viens aiz otra glītā ķēdītē, tā tipina aiz viņa skrapšķoša kā uz rokām audzis kucēns. Ir augusts.

Ar paša melnajām rokām sasmērēto sniegu svaidot pa Vaļņu ielas bruģi, bomzis maisus ir sakrāvis stabilā Heopsa piramīdas rekonstrukcijā, un no tās otrā stāva trešā maisa (tas ir violets ar “Cubus” logo, tikai “bu” vietā ir izplēsts caurums) var redzēt ārā lienam zila džempera piedurkni un samīcītu apelsīnu. Tomēr pat tas neiedvesmo tālākai izpētei, jo domās esmu kopā ar kādu itāli, manas iekšējās pasaules iemītnieku, kurš iespundēts zem melnu klavieru “Rīga” vāka. Viņam ir sprogaini mati, kabatā vienmēr svaigas bazilika lapiņas un izaicinošs smaids, ko lietot komplektā ar frāzi “Il mio amore, io voglio mangiare te, ma ho paura”. Neko citu mans iekšējais itālis pateikt neprot. Un labi vien ir, nesapratīsi – nepārpratīsi.

Kādu dienu man piezvanīja dzīvnieku aizsardzības biedrība, viņi teica, ka tāpat vien, papļāpāt, bet es redzēju vairāk. Tovakar palaidu itāli brīvībā, viņš aizrikšoja prom kā tāds traks ukrainis. Redzot, cik ļoti viņš priecājās no manis tikt vaļā, iemīlēju viņu vēl vairāk. Bet raudāt neraudāju, jo arī klavierēs tupot viņš nebija nekāds labais sarunu biedrs. Turklāt dzīvnieku aizsardzības biedrība vairs varēs piesieties tikai par sikspārņiem pagultē un sapņiem pagrabā.

Atvēru logu, lai ieelpotu pilsētu, bet ieelpoju tikai sevi.

 

Kristiāna Šuksta

Žauga - 1) nemiera gars, tāds, kas nevienu brīdi nav mierā, kaut ko rosās, skraida bez jēgas apkārt.