Matīss Kaža: Suns digitālā naktī

0

Brodveja nenoliedzami ir izklaides teātra platforma – krāšņi, ļoti dārgi mūzikli un izrādes, kurās iespēja redzēt ekrāna zvaigznes klātienē. Par to, protams, iepriekš samaksājot visai prāvu summiņu. Mērķauditorija numur viens šeit ir tūristi, kuri, ievērojot valdošās kultūrhegemonijas noteikumus un arī visai iespaidīgās reklāmas, nevarēs neaiziet vismaz uz vienu spožām izkārtnēm rotāto teātri, kas gozējas kādā no Taimskvēra sānielām. Vairums Brodvejas iestudējumu patiešām ir domāti tādai auditorijai, kas uz pāris stundām vēlas izslēgt augstākos domāšanas līmeņus, pilnībā atdodoties skatuves ambrāžai. Turklāt plaši pazīstamā Tonija balva patiesībā ir visai oligarhisks pasākums – balvu par labāko lugu var iegūt tikai iestudējums, kurš uzvests kādā no četrdesmit Brodvejas teātriem, tāpēc, lai arī cik ģeniāla kāda luga nebūtu, pirms iestudēšanas Brodvejā uz vienu no prestižākajām balvām pasaules teātrī tai nepretendēt.

Tomēr arī Brodvejas teātros novērojami gadījumi, kuros kāds iestudējums it kā atkāpjas no iepriekš simtreiz redzētajām un atstrādātajām teatrālajām formām, dramatiskā materiāla un paņēmieniem. Piemēram, no Publiskā teātra uz Brodveju nupat atceļojis Lina Manuela Mirandas Hamiltons, kurā ar repa dueļu palīdzību piedāvāta versija par Amerikas valstiskuma pirmsākumiem. Miranda to redz kā platformu refleksijai par mūsdienu legālo rasismu jeb sabiedrībā pastāvošajiem kultūrstereotipiem par dažādu rasu pārstāvjiem. Tā kā ar Hamiltonu paspēju iepazīties jau Publiskā teātra laikos, tad atliek atrast kādu citu prieciņu, kuram veltīt pāris stundas savas dzīves.

Dienas vidus. Uz Taimskvēra trotuāra starp debeskrāpi M, X un vēl veselu bariņu viņu brālēnu jūtos kā netīras picērijas krāsnī tikko pirms piedegšanas. Smaka un karstums pārņem ikkatru ieelpu. Par laimi biļešu būdiņa, kurā šo to no Ņujorkas teātru repertuāra attiecīgajam vakaram iespējams iegādāties par puscenu, atrodas ēnā. Rinda smird pēc sviedriem – vācu tūristu slapjās pieres un pēcpuses, amerikāņu darbaļaudis, kuri izmisīgi cenšas noslēpt sava ķermeņa sulā mērcētās kreklu paduses. Pēc piecpadsmit minūšu stāvēšanas tomēr izdodas iegūt biļetes uz šā gada Tonija balvas ieguvēju, populārās Marka Hadona grāmatas Savādais atgadījums ar suni naktī iestudējumu Brodvejā.

Ierodoties nu jau ar Tonija balvu apzeltītā Brodvejas iestudējuma zālē, ieraugu skatuvi, kas no pirmā acu uzmetiena atgādina kādu postmodernās mākslas objektu. Liela, tukša, melna kaste ar trim durvīm. Visas sienas un grīdu “rotā” balti kvadrātiņi. Tīri asociatīvi to varētu pielīdzināt miljons reižu palielinātai un trīsdimensiju plaknē izliektai un izkārtotai mikroshēmai, pa kuru jau pēc dažām minūtēm pārvietosies Hadona romāna varoņi.  Manas priekšnojautas par Savādo atgadījumu ar suni naktī kā tehnokrātisku iestudējumu izrādījās patiesas. Jau no pirmajām sekundēm, kurās, mirgojot stroboskopiem un ausīs džinkstot mūzikai, Trenta Reznora stilistikas līdziniecei, uz skatuves no tumsas parādās ar dārza dakšu nodurta suņa līķis un galvenais varonis, autistiskais padsmitgadnieks Kristofers, skaidrs kļūst viens. Te skatītāja iztēles ceļam virzienu rādīs ar projekciju, gaismu un skaņu radītu skatuves telpas izmaiņu palīdzību. Izrāde sākas kā spraigs detektīvs, kurā no sabiedrības atsvešināts pusaudzis cenšas noskaidrot, kurš nogalinājis viņa kaimiņienes suni Velingtonu.

Tālajā 1929. gadā viens no visu laiku ievērojamākajiem dramaturgiem, teātra režisoriem un teorētiķiem Bertolds Brehts rakstīja, ka “dramatiskās formas radikāla pārveide nevar būt tikai un vienīgi mākslinieciska ķēriena rezultāts. Dramatiskā forma atbilst tām transformācijām, kas notiek attiecīgā laikposma cilvēku mentalitātē”. Lai arī Brehts tā laika kontekstā runāja par zinātniskā laikmeta cilvēku, kurš turpmākajos gadu desmitos tiks pakļauts “aukstā kara” paradigmai un, iespējams, kļūs par tādas auditorijas pārstāvi, kas “līdz ar mēteli teātra garderobē pakārs arī savas smadzenes”[1], šī atziņa šķiet aktuāla arī Savādā atgadījuma kontekstā.

No formas viedokļa raugoties, Savādais atgadījums ar suni naktī ir pirmais īstais tvitterpaaudzes teātra iestudējums, kādu man nācies redzēt. Tie jaunieši, kas uzauguši sociālajos tīklos, te jutīsies kā mājās. Visas semantiskās pazīmes ir uz vietas.  Ar ātri mainīgu, arvien no jauna un zibenīgā ātrumā projicētu vizuālu zīmju, simbolu un tekstu kopumu skatītājam cenšas piedāvāt pēc iespējas vairāk informācijas. Arī aktierspēlē tiek izmantoti dažādi vizuāli triki, piemēram t.s. timelapse efekts, kurā visas kustības izskatās kā desmitreiz paātrinātas. Brīžam šķiet, ka Kristofers uz skatuves grīdas zīmē infogrammas. Rezultātā daļu no materiāla varēju uztvert skaidri un varbūt pat apstrādāt (ja ar apstrādāšanu mēs saprotam refleksiju, jēgas noskaidrošanas mēģinājumus), bet kaut ko pavisam noteikti palaidu garām. Savādais atgadījums ir patiešām raita izrāde. Tā aizslīd kā tvīti taimlainā, kuri uz dažām sekundēm pagozējušies acu priekšā, bet nu jau atrodas tik dziļi lapas apakšā, ka pacietības atrast vairs nebūs. Zināmā mērā šāda izvēle šķiet pašsaprotama. Runa tomēr ir par autistisku zēnu, un izrādes veidotājiem šķitis svarīgi eksternalizēt dažādus Kristofera emocionālos stāvokļus, lai arī, ņemot vērā patiešām (!) lielisko Aleksa Šarpa aktierspēli, varbūt stāsts kļūtu vēl pesoniskāks un skatītājs tuvāks galvenajiem varoņiem, ja šādi digitāli triki izmantoti netiktu? Kas, strādājot šādā teatrālā formā, notiek ar skatītāju līdzpārdzīvojumu, ar emocionālu saikni un empātiju pret galvenajiem varoņiem?

Pēc pirmās stundas Savādais atgadījums no detektīva pārtop par tradicionālu stāstu par vērtībām – gan materiālām, gan intelektuālām. Kristofers interesējas par augstāko matemātiku, dažādām fizikas un astronomijas likumsakarībām. Tomēr jaunietis domā tieši, loģiski, bez iespējām saklausīt zemtekstus un metaforas. Lai attēlotu puisēna Kristofera domu brīvību un ierobežotību, radošumu, impulsivitāti un atsvešinātību, viņa savdabīgo pasaules izjūtu, aktieris Alekss Šarps (2015. gadā saņēmis Tonija balvu kā labākais aktieris) pastāvīgi skrien, rāpo, lēkā no vienas skatuves malas līdz otrai, ne brīdi nezaudējot savu jauneklīgo enerģiju. Viņam palīdz jau iepriekš minētie tehniskie brīnumi. Melnā skatuves kaste dažu sekunžu laikā no Kristofera istabas pārtop par policijas iecirkni, skolu, piepilsētas ielām ar daudziem maziem namiņiem un citām dažāda plašuma spēles vidēm. Pat par autistiskā zēna prātu. To iestudējuma autori panāk ar dadaistiskā manierē projicētu izsauksmes vārdu, ciparu un to kombināciju palīdzību. Šīs projekcijas pavada asas mūzikas skaņas un Aleksa Šarpa izmisīgā bļaušana. Jaunā Juilliard skolas absolventa aktierspēlē manāms neatlaidīga darba rezultāts – piestrādāts pie vissīkākajām detaļām Kristofera runasveidā, žestos, mīmikā un gaitā. No ieslīkšanas projektu teātra rutīnā viņa spēlē nav ne miņas. Šarpa projicētā, uz skatuves esošā un zālē atbalsojusies enerģija paver durvis iedziļināties Kristofera raksturā, neskatoties uz izrādes pastāvīgo allegro tempu, kurš tikai brīžam piedāvā lēnas, efektiem nepieblīvētas ainas. Tās skatītāji var izmantot ne tikai kā iespējas ievilkt elpu, bet arī beidzot padomāt par uz skatuves esošo varoņu savstarpējām attiecībām un problēmām.

Izrādes noslēgumā Kristofers savai skolotājai vaicā, vai ir spējīgs uz visu. Lai arī Savādā atgadījuma sižeta kontekstā tam ir pavisam cita nozīme, gribas šo pašu jautājumu attiecināt uz tehnokrātiskajiem formas meklējumiem, kuri izrādījušies tik pārsteidzoši, ka nodrošinājuši šī iestudējuma pasaules slavu. Ko mēs zaudējam, dramatisko formu pielāgojot digitālā laikmeta mentalitātei, trauksmainībai, uzmanības deficītam? Varbūt šādā, ar desmitiem projektoru un skaļruņu aprīkotā auditorijā tik tiešām ir iespējams viss, ja vien tiek atrasts piemērots materiāls un tā aktieriski veiksmīgs izpildījums? Savādais atgadījums par spīti vienkāršajam stāstam kļūst svarīga izrāde mūsdienu teātra kontekstā, dodot ieskatu jaunai teātra paaudzei domātas formas semantiskajās problēmās.

[1] “Dialog uber Schauspielkunst.” Berliner Borsen-Courier, 1929. gada 17. februāris

 

Matīss Kaža