Kristiāna Šuksta: Jaunā cilvēka piezīmes I

0

?.08.

Staigāju apkārt, muļķīgi smaidīdama, un mīlu katru pretīmnācēju, jo visas baumas par to, ka Starptautiskais Jaunā teātra festivāls Homo Novus kaut kad būs un laikam būs diezgan foršs, ir rezultējušās taustāmā biļešu formātā man kabatā.

4.09.

Lai gan esam nekurienes vidū, un līdz izrādei palikušas divdesmit minūtes, kopā ar mani autobusa pieturā izkāpj bariņš cilvēku, kuri baksta kartēs un viedtālruņos, visai nepārprotami meklēdami ceļu uz “Energoremontu” – rūpnīcu, kur notiks festivāla pirmā izrāde “Pūķu melanholija”. Jau iepriekš esmu visiem sastāstījusi, cik laba tā būs, jo režisoru Filipu Kenu atceros no iepriekšējā festivāla pirms diviem gadiem, kad viņš uz Rīgu bija atvedis “Serža efektu” – siltu, trauslu un smeldzīgu izrādi. “Pūķu melanholija” tāpat kā “Serža efekts” ir Filipa Kena rotaļu laukums. Ar bērnišķīgu prieku viņa varoņi veido performances un instalācijas: sarkanā gaismā plīvo neredzamo cilvēku parūkas, lido burbuļi un mākslīgais sniegs, ar gaisu pildīti milzīgi maisi elpo kā roņu muguras un viens no rokeriem uz blokflautas nospēlē labāko “Still Loving You” versiju, kādu jūs jebkad būsiet dzirdējuši. Ja runājam par aktieru sastāvu, specbalvu par otrā plāna lomu un kustību partitūru ir pelnījis suns. Gaisā izstieptām ķepām izliekoties par beigtu, kožot aktieru kurpēs un izlokot strūklakai paredzēto ūdeni, viņš ir izstrādājis pārdomātu un daudzšķautņainu tēlu.

5.09.

12.00 no rīta nav adekvāts laiks izrādei. Pēc nepietiekama daudzuma miega vienīgais iemesls, kāpēc vispār aizkūņojos līdz bijušās tekstilrūpnīcas “Boļševička” ēkai, ir žēlums pret Homo Novus izrādēs iztērēto naudu (kad iepazīstināju mammu ar šo summu, viņa teica, ka jāņem kredīts). Negribas domāt, negribas iedziļināties un vismazāk gribas iesaistīties, jo atceros izrādes aprakstā lasījusi, ka tieši tas “Bivakā” būs jādara. Bet Filips Kens (jā, tas pats “Pūķu melanholijas” režisors) iepriecina – ne tikai ar savu nepārspējamo franču akcentu, bet arī ar to, ka ļauj mums brīvi klīst pa telpu un piekopt vienu no manām mīļākajām nodarbēm – absolūtu nerēķināšanos ar cilvēkiem apkārt. Mūsu pirmajā pastaigu telpā kaut kur caur dūmiem un dzeltenu piepūšamo laivu kaudzēm acis ik pa laikam aizķeras pie mazām, vientuļām lapiņām, kas salīmētas uz sienām un vēsta dažādas daudznozīmīgas domas. Sajūtos gandrīz kā bērnībā, kad spēlējām detektīvus. Ārā spīd saule un mēs esam sanesuši laivas rūpnīcas pagalmā un laiski tajās sēžam. Neizbēgami rodas jautājums, vai vajadzēja kulties šurp, lai pasauļotos gumijas laivā, bet tad manā galvā ierunājas maza balstiņa: kuš! ir taču tik labi… Mūsu pastaigas dūmos, ne vienmēr ļoti veiklo laivu pārvietošanu un beigās pat vīna malkošanu iemūžina fotogrāfs. Šķiet, ka viss, ko darām, ir gatavošanās, process, kura rezultāts, iespējams, būs bukletiņš ar izrādes laikā tapušajām bildēm, bet, iespējams arī, ka rezultāta nemaz nebūs. Tomēr process neizskaidrojama iemesla dēļ ir aizraujošs un es pieķeru sevi apsolām, ka kaut kas tāds tiks atkārtots arī mājas apstākļos.

Aizbraucu pagulēt un 19.00 atgriežos uz izrādi “Mēs nerunājam, lai tiktu saprasti.” Pie trešās izrādes, ko apmeklēju, jau sāku publikā sazīmēt redzētas sejas – festivāla aktīvākos apmeklētājus. Homo Novus veidotāji un publika ir radījuši mazu alternatīvo sabiedrību, kurā ir patīkami atrasties gan kā mākslas un emociju ķērājam, gan arī tīri cilvēciski. Jo pat tādi sīkumi kā kvalitatīvas programmiņas, festivāla ārējais noformējums un melnbaltie Homo Novus karogi, kas sagaida izrāžu norises vietās, sniedz gandarījumu par būšanu tā daļai un apziņu, ka esi šeit gaidīts.

“Mēs nerunājam, lai tiktu saprasti” bija pilnīga nesaprašanās starp abiem izrādes tēliem, absolūts komunikācijas fiasko. Neskatoties uz aprakstā pieminēto absurda teātra žanru, nav pat nepieciešams piepūlēties, lai apjaustu, kas tiek rādīts uz skatuves, tas notiek pats no sevis, turklāt vēl radot milzīgu līdzpārdzīvojumu. Jebkurā Banjamina Verdonka un Pītera Ampes kustībā varēja saskatīt gan absurdu nejaušību, gan simbolismu, gan humoristisku sadzīves ainiņu, ko nu kurš skatītājs vairāk gribēja redzēt, turklāt katra no tā bija nevainojams skaistums, vizuāli pārņemošs skats. Vivaldi smalkums simbiozē ar asprātīgu provokāciju.

Beidzot nonāku festivāla centrā Aristida Briāna ielā. Lai gan izvācies no skaistās ēkas, kur notika pirms diviem gadiem, Homo Novus ir iekārtojies turpat netālu un apbrīnojami mājīgi – liepu ieskautā pagalmā ir iznesti koka galdi, un virs galvas karājas lampiņu virtene, pati māja ir sadalīta pa zonām. Katram stāvam savs mērķis, ir arī info centrs, turklāt festivāls šogad ticis pats pie savas deju zāles un bāra.

Jāsaka atklāti, ka biļeti uz izrādi “Vēl viena lieta” nopirku aiz ziņkārības, cik daudz jau pazīstamais Benjamins Verdonks var izdarīt ar nelielu kasti piecpadsmit minūšu laikā. Viņš nezaudēja ne savu humora izjūtu, ne radošumu un parādīja, cik liels potenciāls var būt parastai kastei, tomēr šo potenciālu īsti neliekot lietā. Savukārt pašmāju komponists Jēkabs Nīmanis, kurš improvizēja izrādes pavadījumu, no savas basklarnetes dabūjā ārā tādas skaņas, kādas es no šī elegantā instrumenta pat nebūtu gaidījusi.

6.09.

Homo Novus saviem skatītājiem piedāvā ne tikai kvalitatīvu izrāžu programmu, bet arī dažādas sarunas. Un ne jau garlaicīgas esejas, kuras no kanceles lasītu kāds pašpasludināts inteliģents, bet tiešām patiesas un interesantas diskusijas, kurās iesaistās ne tikai izrāžu režisori, izpildītāji un festivāla darbinieki, bet arī jebkurš cilvēks parastais. Man gadījās pabūt sarunā “Kopīgi piedzīvojumi”, kas solīja kopīgu teksta lasīšanu. Visi draudzīgi sēdēja aplītī un izskatījās pēc cilvēkiem, kas ir visnotaļ ieinteresēti notiekošajā un nav atdzīti uz Briānu ielu piespiedu kārtā (pretēji Dzejas dienu pasākumiem, kurus regulāri apmeklē nelaimīga paskata skolēnu pulciņi). Iemesls, kāpēc nevaru šo saukt par izdevušos pasākumu man personīgi, ir tikai un vienīgi angļu valoda, kuras izpratnei jau vajadzētu tuvoties vidusskolas līmenim, lai izprastu daudzsološo Bojana Kunst rakstu par sadarbību mākslā. Lieki piebilst, ka mans ir krietni par zemu.

Dodos uz Ģertrūdes ielas teātra telpām. Pirmais, uz ko Edīte Kaldora liek uzsvaru savā izrādē “Bēdas” – atsaukt atmiņā to, kāda pasaule izskatījās bērnībā, lai pietuvinātu skatītājus izpratnei, ko nozīmē vardarbība pret bērnu. Un es uzreiz saprotu, ka uz mani izrāde nenostrādās, jo ne mākoņu pētīšanai, ne burbuļplēves spridzināšanai manā dzīvē kopš sešu septiņu gadu vecuma loma nav mazinājusies. Manas sajūtas par apkārtējo pasauli pēdējo padsmit gadu laikā lielā mērā nav mainījušās. Tāpēc nespēju atcerēties to sajūtu, ka viss apkārt ir liels, daudz lielāks par mani. Protams, šī nav izrāde, kuras laikā gribētos smieties, bet joprojām jūtos kā atsvešināts vērotājs. Taču tehniski man nav ko iebilst, jo jaunie aktieri ir brīnišķīgi, un es uzzinu daudz jaunas informācijas, kas uz šo un to man turpmāk liks skatīties citādi.
7.09.

Homo Novus saviem skatītājiem laipni uzstāj ņemt vienu brīvdienu no aizraujošās un tieši tāpēc mazliet nogurdinošās programmas, pirmdienā slēdzot gan izrāžu, gan instalāciju un pat Briānu bāra durvis, lai atkal tās vērtu otrdien.

Kristiāna Šuksta

Žauga - 1) nemiera gars, tāds, kas nevienu brīdi nav mierā, kaut ko rosās, skraida bez jēgas apkārt.