Svens: Pablo Eskobars un ļaunuma ne-banalitāte

0

Pablo Eskobars bija vispelnošākais un varenākais narkobarons pasaules vēsturē. Viņš bija harizmātisks, nežēlīgs un gatavs uzlikt hitu[1] pašam nelabajam, ja tas būtu gatavs pīkstēt, ka, redz, Pablo uz elli kokaīnu eksportēt nedrīkstot. Tomēr viss, ko jaunais seriāls Narcos parāda, nav ļaunā un briesmīgā Eskobara cīņa pret apzinīgajiem DEA[2] aģentiem.

Pavisam īss ieskats vēsturē (kas diezgan tuvu sakrīt ar seriālā notiekošo): Pablo Eskobars uzauga Kolumbijā septiņu bērnu ģimenē ar māti – skolotāju un tēvu – zemnieku. Dzīve nebija jautra. Jaunais Pablo sāka savas bandīta gaitas ar kapakmeņu zagšanu, kurus pārdeva kontrabandistiem. Kapakmeņu fenderēšana ātri vien noved pie kokaīna tirgus, jo tieši tur jau 1975. gadā Pablo Eskobars sāka savu mūža ilgo karjeru. Iecirties abām kājām Medeljinā, kur viņš kopā ar narkobiznesmeni vārdā Prusaks apstrādāja kokaīna pastu no Peru un Bolīvijas, Pablo redzēja skaistu nākotni – bagātie amerikāņu narkomāni Maiami bija gatavi maksāt pietiekami, lai būtu izdevīgi dienā eksportēt 15 tonnas kokaīna un par to pelnītu 60 miljonus[3] dolāru. Protams, tas viss būtu skaisti, un tā, bet izrādījās, ka ASV valdībai nepatīk pāris lietas visā Eskobara biznesa plānā. A) Uz ielām ir pilns ar narkomāniem un teritoriju dalošiem, Uzi automātiem apbruņotiem dīleriem. B) No ASV uz Kolumbiju katru dienu izgāja vairāki desmiti miljonu dolāru. Protams, bez nodokļiem. DEA comes to the rescue!

Deja ar nelabo

Dižais narkobarons Narcos nav ne pilnīga ļaunuma apsēsts dēmons, ne arī skumīgais anti-varonis, kas vienkārši, iesprostots savā smagajā pagātnē, traģiski seko savam liktenim. Blakus pilnīgi maniakālajam Horhe Gonzalesam Gačam un iedomīgajiem, bagātajiem Očoa brāļiem Pablo šķiet kā tuvākais personāžs, ar kuru varētu idenficēties arī cilvēks, kas nav uzaudzis Kolumbijas kontrabandistu aprindās, – ar dziļu mīlestību pret saviem tuvākajiem, vēlmi izsisties uz augšu un izteiktu riebumu pret birokrātiem un politiķiem. Ik pa laikam Narcos gaitā rodas sajūta, ka pats Pablo arī kaut kā apzinās nepiederību pasaulei sev apkārt. Brīdī, kad ‘’Meksikānis’’ Gača nošauj savu skaisto vācu aitu suni, Pablo acīs redzams gan riebums, gan skumjas par to, ar kādiem necilvēkiem viņš ielaidies.

Pablo Eskobars - nabagu un bērnu draugs; ģimenes cilvēks
Pablo Eskobars – nabagu un bērnu draugs; ģimenes cilvēks

Tajā pašā laikā šis pats dzīvniekmīlis ir gatavs norakt simtiem nenopērkamo policistu līķu pats savām rokām, ja tas nepieciešams. Un interesantais ir tas, ka nebūt nav tā, ka jau no paša sākuma būtu redzams, ka Pablo Eskobaram piemistu nedaudz hitlerisks skatījums uz morālēm un ētiku. Ar katru nākamo asinspirti, ko Kolumbijas Robins Huds[4] liek saviem bandidos veikt, priekšā veras tāda kā Doriana Greja ģīmetne, kurā zūd tas Kolumbijas tautu mīlošais, harizmātiskais, ambiciozais bandīts un kamerā arvien biežāk glūn paranoiska diktatora ģīmis. Tas, ko Narcos pasaka par ļaunumu kā tādu visai izteikti iet pretī divām nereti mūsdienu pasaulē uzsvērtām idejām. Pirmkārt, seriālā nav dimu domu, ka ļauni cilvēki un ļaunums kā tāds eksistē – pienāk brīdis, kad nekāda tumšā bērnība vai iekšējie, melnas asaras birdinošie dēmoni neatsver faktu, ka, piemēram, kāds likteņa pabērns iesūta nabadzīgu pusaudzi ar spridzekli tautas piebāztā lidmašīnā. Otrkārt, šie ļaunie cilvēki nav jau no paša sākuma iekšēji salauzti bezjūtīgi robotiņi: lai nonāktu līdz punktam, kad mēs kādu raksturotu kā ‘’ļaunu’’[5], ir jāizdara pāris nopietnas izvēles.

Pablo Eskobars - nu jau terorista veidolā
Pablo Eskobars – nu jau terorista veidolā

Brīdī, kad Eskobaram Diāna Turbeja (tajā laikā slavena Kolumbijas reportiere un bijušā prezidenta meita, kuru Eskobars licis nolaupīt) pavisam godīgi pasaka, ka narkobarons būtu varējis sasniegt lielas un diženas lietas. Skumjākais visā situācijā, ir viņai jāpiekrīt. Pablo varēja būt lielisks, nevis ļauns cilvēks. Un, man arī šķiet, ka tas, ko Narcos parāda, ir iespēja, ka to varētu pateikt par jebkuru no mums. Un, iespējams, tā nebūtu skaļa deklarācija, ‘’Es sapņoju darīt labu. Šie sapņi ir galā.’’, kā darīja tikko no darba aizgājušais kongresmenis Eskobars.

Ļaunuma ne-banalitāte

DEA aģents Stīvs Mērfijs nav ačgārnais spoguļattēls Pablo Eskabāram, un Narcos piesauc klišejisko ‘’mēs esam kā divas monētas puses, vecīt’’ naratīvu, gandrīz šķiet, lai par to vien paņirgātos. Lai gan Stīvs ik pa laikam pieņem lēmumus, ko mēs varētu uzskatīt par relatīvi amorāliem, viņš nekad neatkāpjas no savas vēlmes darīt ‘’pareizo lietu’’. Tas, kas padara Pablo par briesmoni, ir viņa pakāpeniskā izolēšanās no cilvēces un apkārtējo cilvēku – savu pretinieku – dehumanizācija.

Brīdī, kad kolumbiešu policisti vairs nav reāli cilvēki ar ģimenēm, bet šķērslis piegādāt kokaīnu; kad politiķi nav cilvēki ar citu skatījumu uz dzīvi, bet tarakāni parlamenta ēkā; kad rokaspuiši ir tikai līdzekļi mērķim, ne draugi, Pablo Eskobars, kaut arī pat kaut kur savās fiziskā komforta atmiekšķētajās krūtīs saprot, ka kaut kas nav lāgā, vienalga spēj rīkoties kā nezvērs. Bet tas nav nekas unikāls viņam. Jebkurš cilvēks, kuram jāieņem ērgļa acs skatījums uz pasauli, redzot cilvēkus kā resursus peļņai (un šādi cilvēki ir nevis nevēlami, bet nepieciešami arī lai darītu lieliskas lietas), šis kontakts ar vidējo homo vulgaris pazūd. Ja katras slimnīcas vadītājs draudzētos ar katru slimnieku, katrs lielas kompānijas vadītājs uztrauktos par katru savu darbinieku, vai katras labdarības organizācijas darbonis tik tiešām apraudātu katru neizglābto nelaimīgo sērdienīti, pasaule paralizētos. Un es nedomāju, ka tas izšķirošais brīdis, kad efektīvais, neatlaidīgais līderis pārtop par nežēlīgu tirānu, ir atkarīgs tieši no viņa neatkarīgajiem lēmumiem.

Kolumbiešu joks - Dievs Kolumbiju radīja tik skaistu un bagātu visos veidos, ka tas nebija godīgi pret pārējo pasauli; lai netaisnību izlīdzinātu, viņš uz tās iemitināja visļaunākos iedomājamos cilvēkus.
Kolumbiešu joks – Dievs Kolumbiju radīja tik skaistu un bagātu visos veidos, ka tas nebija godīgi pret pārējo pasauli; lai netaisnību izlīdzinātu, viņš uz tās iemitināja visļaunākos iedomājamos cilvēkus.

Atkal atgriežoties pie aģenta Stīva Mērfija, viņa dzīves nelielās, bet konstantās izvēles labi ilustrē to, cik šaura līnija dažreiz jānoiet starp labu cilvēku, kam nākas darīt ļaunus darbus labiem mērķiem, un morālu izdzimteni. Kā Stīvs, tā Pablo ir cilvēki ar lielu varu, un abiem īstenībā ir ļoti līdzīgas ietekmes struktūras (ģimene, darba biedri, sociālais spiediens), un seriāla gaitā tieši Stīvs savas daudzos veidos ņem vērā mazāk[6], tik un tā esot fundamentāli labs, pat ja visai trūkumiem pilns cilvēks. Un iespējams, ka tieši viņa vienaldzība par apkārtējo viedokli un vēlme izdarīt pašam savas izvēles, ir tas, kas, tā teikt, izglāba Stīva Mērfija dvēseli. Pat, ja kaut kādā mērā daļu no cilvēkiem, kurus viņa lēmumi ietekmē, viņš arī redz kā skaitļus uz papīra, DEA aģents vienalga turas pie sava (un tikai sava) ētikas koda.

Beigu beigās tas, ko Narcos arī parāda, ir sava veida individuālisma slavinājums. Pablo Eskobars lielā mērā kļuva ļauns tādēļ, ka viņam par daudz rūpēja apkārtējo respekts, mīlestība un statuss, savukārt viņa vajātājs un tiešais pretstats Stīvs Mērfijs skatījās uz pasauli tikai no savas morāles prizmas. Ņemot vērā to, ka, atkal, tas, kas cilvēku dara ļaunu, ir viņa pieņemtās izvēles, šķiet loģiski, ka tikai tad, ja šīs izvēles tiek pieņemtas relatīvi autonomi, sekojot savām iekšējām morāles vērtībām, pastāv mazāka iespēja, ka pēc dzīves beigām paša vārds nonāks kādā interneta sarakstā ar nosaukumu Top 10 vēstures šaušalīgākie slepkavas.

Mēs nedzimstam labi vai ļauni, un nekad nebūs iespējams noteikt ar vienu acu uzmetienu, vai tādi esam tajā brīdī. To visu izšķir laika gaita un izvēles tajā – jo vairāk izvēļu izdarām, jo vairāk nosveramies vienā vai otrā virzienā, un diemžēl šīs izvēles beigu beigās jāveic katram pašam. Vienīgi jautājums, vai esam gatavi tik ļoti paši sev uzticēties?

narcos_1

 

 

[1] Pasūtījuma slepkavību. Vai Pablo Eskobara gadījumā tā ir noteikta naudas summa par noteikta cilvēka galvu, kur darbojas vienkāršs atvērtā tirgus likums.

[2] Drug Enforcement Administration – Narkotiku Apkarošanas Administrācija (ASV).

[3] Brīdī, kad bija skaidrs, ka atmazgāt visu summu ar absurdu taksometru biznesa drapēriju neizdosies, Pablo naudu nolēma vienkārši aprakt zemē. Loģiski.

[4] Eskobara vēlēšanu lozungs, kas balstīts uz faktu, ka Pablo Eskobars patiešām būvēja skolas, slimnīcas un mājas nabadzīgajiem pilnīgi bezmaksas. Jo Pablo Eskobars vienreiz gandrīz bija Kolumbijas prezidents. Tā arī notiek.

[5] Ļaunums gan, tāpat kā skaistums, ir in the eye of the beholder.

[6] Pablo Eskobars ironiskā kārtā ļoti daudz domā par to, kā uz viņu skatīsies apkārtējie, kā pret viņu izturas partneri un kā jūtas viņa ģimene, un pašā sākumā – kas notiks ar Kolumbijas sabiedrību. Kaut kādā mērā līdz pat pašām beigām narkobarons bija līdz neprātam atkarīgs no apkārtējo piekrišanas tam, ko viņš dara.

Svens

Stuff and things.