Jānis Paiders: Čaka Norisa zudušais mantojums

0

Pievēršoties 1980. gadu grāvējfilmu, jeb “bojeviku” klasikai, visbiežāk šo dekādi ilustrēs Arnolds Švarcenegers ar Komando (Commando), Plēsoņu (Predator) vai Terminatoru (The Terminator), Silvestrs Stallone ar Rembo (First Blood) vai Brūss Viliss ar Cieto riekstu (Die Hard). Šo Holivudas smagsvaru atstātā mantojuma spēks ir bijis tik liels, ka tikai pēdējos pāris gadus, šo aktieru parādīšanās filmā to vairs automātiski nepadara to par kases grāvēju. Šobrīd kā Pēdējam blokbasteru action Samurajam, kurš vēl nedomā iet pensijā, paliekot vien Tomam Krūzam[1].

Uz šo aktieru fona ievērojami mazāka ietekme uz popkultūru ir bijusi Čakam Norisam, kurš galvenokārt jaunajai paaudzei saistās ar nesmieklīgiem intelekta neskartiem jokiem[2], kuri joprojām kā humors tiek uzskatīti tikai starp ASV Republikāņu partijas partijas prezidenta kandidātiem[3].

Čaka nespējai atstāt ietekmi uz mūsdienu pagātnes nostaļģiju ir arī zināms objektīvs pamats. Neskatoties uz to, ka viņa 80. gadu karjera bija pietiekami ražīga, atstājot aiz sevis 13 filmas (turklāt visās kā filmas galvenajam varonim), neviena no šīm filmām pēc IMDB datubāzes informācijas[4] nav ieguvusi augstāku vērtējumu par 6,3 (vidējais filmu vērtējums šajā datubāzē[5]) un vidējā Čaka 80. gadu filma ir bijusi novērtēta ar 5,3 vērtējumu, kas pēc šīs datubāzes standartiem par Idas līmeņa mākslu neliecina. Arī balstotāju skaits katrai no šīm filmām ir ļoti zems, norādot uz Čaka nespēju aiz sevis pat atstāt sliktas, nostalģiskas guilty pleasure filmas, vidēji vienai filmai saņemot 5130 balsis (par visnovērtētāko filmu ir balsojuši 13680 skatītāji). Salīdzinājumam, pat salīdzinoši slikti novecojusī A.Švarcenēgera Komando ir spējusi savākt vairāk nekā 100 000 balsis IMDB datubāzē.

Tomēr, veicot detalizētāku analīzi, Čaka Norisa 80.gada karjerā var ievērot pietiekami interesantas sakarības un tendences. Pirmkārt, Čaks Noriss savās filmās ir bijis ļoti konsekvents sava aroda izvēlē. 9 no 13 filmān viņa tēla nodarbošanās ir karavīrs, policists vai šerifs (pārējās profesijas ir bijušas cīkstonis, sargs, CIP aģents vai piedzīvotāju meklētājs). Šādu profesiju izvēle, kā arī regulārais viņa filmu naratīvs kā pieredzējušam veterānam (nereti ar alkohola problēmām), kurš pirms pensijas dosies “pēdējā misijā”, lielā mērā arī iezīmē Čaka auditoriju. Tā ir tīrs blue collar proletariāts, kura muzikālās slāpes pēc darba dienas beigām veldzē Brūss Springstīns un kuru vakars mājās nereti noslēdzas ar izdzertām alus bundžām pie kārtējās grāvējfilmas, kurā viņu vecuma galvenais varonis vienmēr atradīs veidu, kā tikt galā ar sarežģītām problēmām vienkārši saprotamā veidā.

Ir iemesls, kāpēc pieminēšanas vērta ir tikai Čaka 80.gadu karjera
Ir iemesls, kāpēc pieminēšanas vērta ir tikai Čaka 80.gadu karjera

Šī pievilcība pusmūža vīriešu auditorijai ir arī zināmā mērā stūrakmens, kurš traucē Čaka filmām iegūt plašu atpazīstamību mūsdienu dinamiskajā interneta vidē. Interneta viedokli un lielu daļu no IMDB portāla gaumes veidotājiem veido galvenokārt jaunieši un tie pieaugušie, kuri 80.gados ir bijuši bērna vecumā. Šo laika periodu pavadot, ir pilnīgi saprotams, kāpēc Arnolda, Brūsa vai Silvestra piedzīvojumi ir atmiņā paliekošāki par pusmūža veci, kurš pamatā domā par pensiju un viskiju.

Šī disonanse starp šī brīža IMDB balsojumu un reālo ietekmi uz 80.gadu kino ir arī ievērojama, salīdzinot Čaka Norisa 80.gadu filmu vidējo vērtējumu ar viņa filmu kases ieņēmumiem to iznākšanas brīdī, kurā neatspoguļojas tendence pelnošākajām filmām būt tām, kurš šobrīd ir novērtētas kā “labas”.

chart_norris

Avots:[6][7]

Mazliet citāda situācija eksistē, salīdzinot Čaka filmas ieņēmumus ar balsotāju kopskaitu IMDB datubāzē katrai no filmām.

chart_norris2

Ir redzama diezgan loģiska tendence, ka lielāki kases ieņēmumi caurmērā (ar izņēmumiem) norāda uz populārākām Čaka Norisa filmām, tomēr šajā grafikā ir arī spilgti redzams piemērs, kas no šīs tendences izlec ārā. Runa ir par 1986.gada grāvēju Delta Force – filmu, kura no Čaka 1980. gadu karjeras ir izrādījusies tā, kas IMDB lietotājiem palikusi atmiņā visvairāk Tieši Delta Force arī perfekti raksturo augstāko punktu, kuru Čaka grāvējiem ir izdevies sasniegt, un no visām viņa filmām tieši šī ir visvairāk nepelnīti iztrūkstoša no kino klasikas kanona grāvējžanrā.

1986.gada filmas Delta Force sižets pārsteidzošā kārtā ir balstīts uz reāliem notikumiem, ekranizējot 1985.gada Trans World Airlines 487 reisa ķīlnieku krīzi, kurā Libānas teroristi no Hezbollah un Islāma Džihads grupām nolaupīja avioreisu ar 147 pasažieriem ceļā no Atēnām uz Romu, nosēdinot nolaupīto lidmašīnu Libānā (kuru tobrīd plosīja pilsoņu karš), vēlāk Alžīrijā un visbeidzot atpakaļ Libānas Beirutas lidostā. Pakāpeniski nedaudz vairāk nekā 2 nedēļu laikā tika panākta visu ķīlnieku atbrīvošana, apmaiņā pret šiītu cietumnieku atbrīvošanu no Izraēlas puses.

 

Filmas veidotāji šī notikuma atspoguļošanas precizitātē ir izcēlušies ar dalītām sekmēm. Pirmā puse, kura pievēršas lidmašīnas nolaupīšanas attēlošanai, detaļās ir ļoti precīza, ko grūti aptvert no Čaka Norisa grāvējfilmas, kamēr otra puse, kura attēlo ķīlnieku atbrīvošanu realitāti saprot tikpat precīzi kā Ādams Sandlers – komēdijas žanra nianses.

Ar Čaka Norisa (filmā – majors Skots Makkojs) tēlu iepazīstina jau pirmie filmas kadri, kurā viņš par spīti grūtībām izglābj savu kompanjonu no drošas nāves brīdī, kad pārējie karavīri jau gatavojas lidot prom. Šī aina par pavēsta vairāk nekā jebkurš dialogs spētu, kas ir labi, jo Skots nav tas pļāpīgākais varonis. Filmas sākums arī iemieso Skota personības galveno īpašību – ierasties uz notikumiem pašā pēdējā brīdī.

Aina ilustrē to, ka kino ir galvenokārt vizuāls medijs, ar parādi, nevis pastāsti pieeju
Aina ilustrē to, ka kino ir galvenokārt vizuāls medijs, ar parādi, nevis pastāsti pieeju

Turpmākā filmas darbība uz laiku no Skota piedzīvojumiem distancējas, pievēršoties lidmašīnas nolaupīšans sižetam. Tieši šis filmas cēliens ir arī iemesls, kādēļ to ir vispār vērts atcerēties, lidmašīnas nolaupīšanu ekranizējot pēc lieliska trillera labākajām tradīcijām, liekot skatītājam iztēloties un sajust to paniku un bailes, ko pasažieri un apkalpes locekļi šādā notikumā piedzīvo.

Lidmašīnas nolaupīšanu veic divi teroristi, kuriem to izdevies veikt pateicoties lidostas apkalpes locekļa noslēptajiem ieročiem uz klāja. Teroristu līderis Abduls, kuru pārliecinoši notēlo Roberts Forsters, ir pēc rakstura nosvērts un racionāls, lidmašīnas nolaupīšanai pieejot kā nopietnam darbam un tikai reizēm ļaujoties dusmu uzplūdiem.

Roberts Forsters ar savu Abdula tēlu varētu uzvarēt gandrīz jebkurā Sadama Huseina līdzinieku konkursā
Roberts Forsters ar savu Abdula tēlu varētu uzvarēt gandrīz jebkurā Sadama Huseina līdzinieku konkursā

Kā pretstats viņam ir Mustafa, kurš ir impulsīvs un agresīvs, lidmašīnas nolaupīšanai pieejot fanātiski – kā svētai misijai, kuru ir nepieciešams veikt Džihadā pret ASV imperiālismu. Parasti šāds nesavietojamo raksturu duets kino ir attēlots starp policistiem vai detektīviem un redzēt to pielietotu attiecībā pret lidmašīnu nolaupījušiem teroristiem ir diezgan neordināri. Lidmašīnas nolaupīšanu vēl dzīvāku padara tas, ka ir parādīta arī teroristu cilvēcība, viņiem uztraucoties gan par pasažieres – grūtnieces veselību, gan par nolaupīto bērnu stāvokli.

Mustafa varbūt ienīst Ameriku un Izraēlu, tomēr viņam vismaz rūp atdot mazas meitenes pazaudēto lelli
Mustafa varbūt ienīst Ameriku un Izraēlu, tomēr viņam vismaz rūp atdot mazas meitenes pazaudēto lelli

Šī nolaupīšanas aina arī cenšas maksimāli pieturēties pie reālajiem notikumiem šajā incidentā, attēlojot gan to, kā no pārējiem nolaupītajiem tiek nodalīti ebreju izcelsmes pasažieri (ļoti lieliski režisētā ainā), kā arī 3 reisā ceļojošie ASV karavīri. Lidmašīnai nosēžoties Alžīrijā, teroristi atbrīvo nolaupītās sievietes un bērnus, bet pēc neveiksmīgas Delta Force specvienības operācijas ar Skotu priekšgalā lidmašīnai izdodas atgriezties Beirutā, kurā nolaupītie vīrieši tiek nogādāti teroristu galvenajā mītnē.

Pēc šīs ainas sākas filmas fināla daļa, kura no spriedzes trillera pārvēršas jau par klasisku grāvējfilmu, kurā Čaks Noriss jūtas pietiekami droši, lai pārņemtu vadību. Pateicoties vietējās grieķu pareizticīgo baznīcas priestera drosmei, Delta Force specvienība tiek informēta par nolaupīto ķīlnieku atrašanās vietu un var sākties darbs pie atbrīvošanas operācijas. Nedaudz neizprotama gan ir rīcība uz pilsoņu kara plosītu arābu valsti izlūkošanas undercover operācijā sūtīt divus amerikāņus – Skotu un viņa divmetrīgo āriešu paskata kolēģi.

Pamācība, kā iejukt pūlī Libānā
Pamācība, kā iejukt pūlī Libānā

Līdz ar to, loģisku iemeslu dēļ šī izlūkošanas misija izgāžas, un Skots ar savu draugu ir spiests bēgt, un visa aina ir acīmredzami uzbūvēta ar ieganstu iedot Čakam Norisam viņa līgumā ierakstīto obligāto pakaļdzīšanās ainu. Pēc šīs ainas var sākties pretterorisma operācija, kura tālāk seko visām iespējamām 80.gadu grāvēju klišejām. Pēc ķīlnieku atbrīvošanas galvenajam līderim Abdulam izdodas aizbēgt un Skots ir spiests medīt viņu vienatnē uz sava motocikla un iegūt arī ilgi kāroto divkauju ar ļaundari, beidzot ļaujot taisnībai uzvarēt.

Jebkādas realitātes pazīmes šajā brīdi filmā jau ir pilnībā “izlekušas pa logu”
Jebkādas realitātes pazīmes šajā brīdi filmā jau ir pilnībā “izlekušas pa logu”

Protams, Skotam šī personīgā kampaņa pret teroristu līderi nozīmē to, ka viņš ir spiests vienatnē izlauzties atpakaļ pie saviem komandas biedriem, un jau trešo reizi filmā Skots uz lidmašīnas reisu ierodas pašā pēdejā brīdi. Filmas nobeigumā amerikāņu patriotisma vilnis un patētisms jau sasniedzis tādu pakāpi, ka Delta Force specvienība ar izglābtajiem ķīlniekiem svin izglābšanos, kopīgi dziedot “America the Beautiful” un dzerot aukstu amerikāņu alu.

Pietrūka tikai lidmašīnas aizlidošana uz saulrieta fona
Pietrūka tikai lidmašīnas aizlidošana uz saulrieta fona

Tomēr, par spīti klišejām, filmas otrā puse ir uzbūvēta teicami sava žanra ietvaros. Action ainas ar Čaku Norisu izskatās lieliski gan no horeogrāfijas, gan kinematogrāfijas, gan arī filmēšanas lokācijas izvēles viedokļa (filma ir filmēta Izraēlā, kuru par Libānu noturēt nav grūti). Gala rezultātā skatītājs ar Delta Force iegūst divas filmas vienā – psiholoģisku trilleri pirmajā pusē un grāvēju – otrajā. Arī no aktieru viedokļa filma ir iespaidīga, tajā piedaloties septiņiem Oskara balvu ieguvušiem vai nominētiem aktieriem, ieskaitit Lī Mārvinu viņa pēdējā lomā un Laiemu Nīsonu viņa karjeras sākumposmā.

Delta Force arī ir viens no pionieriem filmu plejādē ar naratīvu “arābu teroristi”, kas80.gados vēl bija oriģināls un svaigs. To zināmā mērā ietekmē tas, ka gan filmas izdevējkompānija Golan Globus, gan režisors Menahens Golans ir no Izraēlas, kur arābu ļaundaru tēls, lielā mērā pateicoties valsts vēsturei, ir daudz senāks.

Ļoti interesanta ir arī filmas izvēle otrajā filmas pusē atkāpties no reālisma pilnībā un ķīlnieku krīzi atrisināt ar ASV un Izraēlas kopīgu liela mēroga militāru operāciju. Realitātē šī ķīlnieku krīze tika risināta no ASV un Izraēlas puses galvenokārt politiskā, nevis militārā līmenī. Savā veidā filma attēlo īpatnēju paralēlo pasauli, kurā ģeopolitikas noteikumi ir daudz vienkāršāki un vīrišķīgāki, balstoties uz principa “aci pret aci, zobu pret zobu”. Tieši šādā fantāzijas pasaulē arī Čaka Norisa varonim būtu vieta kā tam, kurš visām globālām problēmām redz vienkāršu risinājumu un nav apgrūtināts ar sarežgītajiem risinājumu līkločiem, kādos parasti mēdz aiziet starptautiskā ģeopolitika.

 

[1] http://fivethirtyeight.com/datalab/the-four-types-of-tom-cruise-movies/

[2] http://www.chucknorrisfacts.com/

[3] https://www.youtube.com/watch?v=MDUQW8LUMs8

[4] http://www.imdb.com/name/nm0001569/

[5] http://fivethirtyeight.com/features/the-story-behind-the-worst-movie-on-imdb/

[6] http://www.the-numbers.com/person/106690401-Chuck-Norris#tab=acting

[7] http://www.imdb.com/name/nm0001569/