Kristiāna Šuksta: Frankenšteins – par eksistenciālo

0

Šī gada 2015.gada 18.septembrī uz Dailes teātra skatuves pirmizrādi piedzīvoja Lauras Grozas-Ķiberes  režisētais “Frankenšteins” – drāma 2 cēlienos. Iestudēta britu dramaturga Nika Dīra luga ar tādu pašu nosaukumu, kas savukārt sarakstīta pēc Mērijas Šellijas literatūras šedevra “Frankenšteins jeb Mūsdienu Prometejs” motīviem.

Izrādes galvenie varoņi ir Ginta Andžāna atveidotais zinātnieks Viktors Frankenšteins un Ginta Grūbes nelaimīgais briesmonis bez vārda, kurš tiek radīts, apsēstajam zinātniekam eksperimentējot un izmantojot neierobežoto varu pārvarēt dzīvības un nāves robežu. Radība uzsāk dzīves gaitas kā balta lapa un rezultātā cieš no apkārtējo cilvēku naida un nežēlības, ko izrādes laikā uzņem sevī gluži kā sūklis,strauji  tuvojoties robežai, kad ļaunumu vairs nespēj paturēt sevī.

Twitter lietotāju un mākslas kritiķu apbrīnotais Dainis Grūbe, kas, sevi spoži pierādot vairākās izrādēs, pēdējo gadu laikā kļuvis par jauno uzlecošo zvaigzni, Lauras Grozas-Ķiberes veiksmīgāko iestudējumu veiksmes stāsti un lugas neparastie motīvi rosina veselīgu interesi apmeklēt svaigi izcepto uzvedumu ar pamatotām cerībām ieraudzīt Dailes teātrī ko patiesi kvalitatīvu.

Režisore izrādē izvēlējusies izcelt cilvēka atbildības un eksistences tēmas. Mūžam dzīvais Antuāna De Sent-Ekzeperī citāts par to, ka esam atbildīgi par tiem, kurus pieradinām, ir aktuāls arī “Frankenšteina” ainās. Tiek uzskatāmi izklāstītas sekas nespējai atbildēt par savu rīcību, izrāde it kā liek skatītajam pašam ielūkoties sevī un ieraudzīt kļūdas, nepamatotu nosodījumu pret apkārtējiem cilvēkiem. Lauras Grozas – Ķiberes izrādes pavada izteikts autores rokraksts, kas parādās savstarpējos varoņu dialogos, saziņā, dianamikā un uzteicamā horeogrāfa darba pienesumā. Šoreiz Lienes Gravas radītās cīņas ainas neliek šaubīties par aktieru profesionalitāti, tās nav mākslīgas un piešķir izrādes sapringtajiem brīžiem vajadzīgo spraigumu. Skatuves priekšā izvietotais stilizētais zāliens rada atbilstošu vidi cīņas ainu izspēlē. Atmiņā paliekošākie ir tieši Grūbes un Andžāna kautiņi, kuru mērķis ir likt skatītājam noticēt, ka viens otru kuru katru mirkli nositīs. Radība, kā par brīnumu, vienmēr izrādās esam daudz labākā fiziskajā formā kā varētu domāt. Interesanti, ka visas nesaskaņas kautiņu veidā izrādes gaitā risinātas, neizmantojot palīglīdzekļus, t.i. cīnoties vien dūrei pret dūri.

Dainis Grūbe uz skatuves mirdz kā pareizi slīpēts dimants un liek domāt, ka tiks nominēts  Spēlmaņu nakts balvai trešo reizi pēc kārtas. Prieks, ka izrāde devusi iespēju uzmirdzēt arī Ginta Andžāna talantam. Vienīgi pēdējo rindu skatītājiem nākas neizpratnē spriest, vai Frankenšteina radītais briesmonis patiesi izskatās TIK slikti, rūpīgi klātā grima iespaids zāles beigās ir ne pārāk labi redzams.

Mārtiņa Vilkārša radītā scenogrāfija kopā ar video projekcijām veido veiksmīgu skatuves iekārtojuma ansambli, liekot iedziļināties zinātnes pasaulē, bet tajā pašā laikā nepiesārņojot skatītāja jau tā aizņemto prātu ar liekām detaļām. Apļa simbols mudina domāt par karmas principiem, kas labi raksturo izrādes sižetu – ļaunums raisa ļaunumu, kļūdas maksā dārgi un nāk atpakaļ. Tumšās krāsas paspilgtina nolemtības iespaidu, un dzīvās, vērojošās acis it kā ielūkojas skatītāja varbūt ne tik tīrajās sirdsapziņas dzīlēs, liekot lielu daļu izrādes laika justies neomulīgi.

Īpašu sajūtu un raksturu izrādei piešķir Kārļa Auzāna radītā mūzika un Jāzepa Mediņa Rīgas 1.mūzikas skolas zēnu koris, kas trīs stundu laikā ne reizi vien teicami izvēlētos mirkļos papildina izrādes drūmo noskaņu un liek pār ķermeni skriet tirpiņām, rādot kvalitatīvu mazo dziedoņu sniegumu. Koristi darbojas kā labie gariņi, kas nostājas Radības pusē, reizēm palīdzot pieņemt lēmumu, reizēm sniedzot atbalstu, bet otrā cēliena beigās papildina uzveduma traģiskās notis ar pareizas tonalitātes melodijām.

Lai gan mazajiem aktieriem dažkārt bija problēmas ar saprotamu dikciju, daži uzveduma momenti tika izstiepti, tas netraucēja zālē sēdošajiem pēc izrādes gavilēt kājās stāvot. Izrādes uzrunāšanas spējas, šķiet, ir vairāk atkarīgas no personīgajiem faktoriem un uztveres. “Frankenšteins” atklāj Dailes teātra sezonu ar vērā ņemamu iestudējumu, kas īpaši patiks zinātniskās fantastikas cienītājiem un emocionālajiem.

Domājams, jaunā režisore Laura Groza-Ķibere mums vēl liks par sevi manīt, tāpat arī talantīgais galvenās lomas atveidotājs Dainis Grūbe, kurš beidzot ticis pie lomām, kurās var izrādīt savu aktiera talantu pilnā krāšņumā. Izrādē paustas idejas, kurām vajadzētu likt skatītājam domāt, vilkt paralēles ar saviem uzskatiem un nespēju pieņemt citus tikai tā iemesla dēļ, ka tie kaut kādā veidā atšķiras. Uzveduma konteksts šķiet acīmredzami trāpīgs un aktuāls, arī domājot par pēdējā laikā tik saudz aprunāto bēgļu tematiku.

Dārta Dīriņa

Meitene ar čiekura tetovējumu.