Svens Lurie: Renzo Novatore – Īstais anarhists II: Tie pārējie zvēri

0

Turpinot pirms kāda laika iesākto tematu. Anarhisms un anarhija cilvēku vidū parasti tiek asociēta ar haosu, visatļautību un līdz neprātam uzkačātu individuālisma sajūtu. Kas, protams, nav īsti taisnība – lielākā daļa anarhistu ir cilvēki, kas nereti organizāciju un harmoniju aizstāv vēl vairāk nekā rūdītākie aukstasiņu birokrāti. Vienīgais, varbūt haoss, visatļautība un individuālisms nemaz nav tik sliktas lietas, pie kā tikt?

Ad ogni pazzo piace il suon del suo sonaglio[1]

Lai tiešām saprastu iemeslu, kāpēc Renzo Novatore ir interesants ar visu savu pusaudzisko riebumu pret autoritātēm un kārtību, ir vēlams atgriezties tālajā 19. gadsimtā, kad cilvēki dzīvoja melnbaltu fotogrāfiju rāmjos un laulības gultā domāja vien par karalieni.

Ja skatāmies cilvēkiem, kas mūsdienās sevi par anarhistiem (meklējiet pēc apgāztu krustu kaklarotām, nekoptiem matiem un roku aprocēm ausu ļipiņās) pamatā tiek akcentēts kolektīvais, kooperatīvais anarhisms. Proti, mums nekādu valsti nevajag, paši varam saorganizēties, kā vajag. Privātīpašums, nauda, policija un cietums – viss tas ir sviests, bez kura varam iztikt. Un šie uzskati ir krietni senāki par Če Gevaras krekliem un naidu pret patērētājsabiedrību.

Attēlota: cīņa pret kapitālistu cūkām
Attēlota: Cīņa pret kapitālistu cūkām

Izskaidrot pretvalstisko doktrīnu 19. gadsimtā – tai romantisma, revolūciju un neierobežota alkoholisma laikmetā – uzņēmās tādi zvēri kā Prūdons un Bakuņins. Pirmais bija viens no pirmajiem franču anarhistiem, kurš ne tikai pieredzēja otro franču revolūciju, bet arī mēģināja kandidēt parlamentā. Otrais bija viens no Krievijas radikālākajiem domātājiem un savādākajiem Marksisma interpretētājiem.

Apskatot ne tikai minēto domātāju, bet pašas kustības idejas biezās līnijās, faktiski liela daļa anarho-komunistu, pat ja ne pārāk atzina kādas Padomju centrālās un baismi hierarhiskās valsts nepieciešamību, īpaši nebaidījās no visiem pazīstamā saukļa ‘’No katra pēc spējām, katram pēc vajadzībām’’, kas šoreiz gan izpildīts nevis pēc Kremļa birokrātiskās enigmas, bet gan cilvēcīgas saprašanās un godīgas sadales, balstoties uz daudzpusēju kooperāciju un taisnīguma izjūtu pret savu brāli/māsu – cilvēku. Respektīvi, no Kropotkina skatījuma tās ir brīvi asociētas cilvēku grupas, kas savstarpēji sadarbojas; no Bakuņina – darbinieku sindikāti[2], kas apmainās un dalās ar citiem sindikātiem vajadzīgajiem produktiem. Viss tas – bez centrālās autoritātes, kas taisa kādu diktātu un pievāc milzu algu no peļņas pēc saviem ieskatiem.

Problēma šajā idejā izvēršas no pāris apstākļiem. Pirmkārt, cilvēku ir ļoti, ļoti daudz – daudz vairāk nekā aptuveno lēsto skaitli 200, par kuru cilvēkbūtne tehniski spēj izveidot tieši empātiskas jūtas[3]. Ja šādu empātisko jūtu nav, mums nākas atkāpties pie tās paša lielā valsts mugurkaula – birokrātijas – kas daudz maz objektīvi izsver, kas vienam vajadzīgs un otram nevajadzīgs. Citādi mēs paliktu situācijā, ka atkal katrs izpalīdz savai ģimenei un draugiem (ja jau nav naudas un resursu, tad vecais labais blats palīdzēs). Savukārt, ja mēs pieņemtu, ka, nē, cilvēki šajā gadījumā sadalītos nelielās grupiņās (t.i., visos minētajos sindikātos) un spētu visu laiku atrasties kompānijā, par kuru nav gluži pofig, tad nonākam pie vēl vecākas (ja ne labākas) situācijas – kalniem cilšu, kuras faktiski funkcionē kā kompānijas viena pret otru brīvajā tirgū. Kas, nu, nav pats labākais variants.

Attēlotas: Attiecības starp uzņēmumiem bez valsts regulācijām
Attēlotas: Attiecības starp uzņēmumiem bez valsts regulācijām

Protams, ne Prūdons, ne Bakuņins neuzskata, ka pietiktu vien ar jaunas (anti-) sistēmas nodibināšanu – fundamentāli jāmaina arī cilvēku prāti. Nu, visu cilvēku prāti praktiski bez izņēmuma. Jo anarhistu sabiedrībā pietiek ar pāris dundukiem, kas sāk gāzt podus, un uzreiz nepieciešamas deleģēti varas orgāni, kas podus savāc (un ievāc līdzekļus to savākšanai), un tad vēl attiecīgie dunduki jāsoda vai jārehabilitē, lai tie podus negāztu arī turpmāk.

Respektīvi, atkal sākas vardarbības monopola iedibināšana, nodevu vākšana un citas lietas, kur nepieciešams viens izpildītājs, kuram tiek nodoti kolektīva resursi. Un, pieaugot cilvēku skaitam un dažādu nepieciešamo pakalpojumu daudzumam, šādu varas iestāžu (o-oh…) skaits arī pieaug. Pretēji tam, republikai nav nepieciešama visu cilvēku garīgais atzinums, jo tai pa lielam ir savu pilsoņu akcepts ar beisbola nūju sadauzīt ceļu bļodiņas visiem brīvības meklētājiem, kas mēģina tā nopietni taisīt sūdus. Līdz ar to kolektīvais anarhisms kaut kādā mirklī no republikas atšķirtos vienīgi ar to, ka ‘’jo, veči, mēs esam anarhisti.’’

Prūdona uzskatus šajā gadījumā ļoti ietekmēja kristietība – pat, ja pats viņš nebija nekāds dižais Dieva kalps, viņa tēvs savā bīskapa postenī tāds bija. Viņa domas Prūdonā juniorā nenosēdās, taču domāšanas veids nekur nezuda. Pjērs Žozefs Prūdons nebija priesteris, bet gan ideju līderis un viņa avis – nevardarbīgās, garīgās anarhistu revolūcijas dalībnieki. Viņš dalīja pareizā kristieša idejas, kur cilvēki tiek izglītoti nevis ar Dieva gaismu, bet gan apziņu, ka valstiskais aparāts un privātīpašums ir pupu mizas, un kolektīvais īpašums ir the way to go. 19. gadsimta 40. gadu beigās arī anarhistu līderis nolēma, ka viņa labās ziņas īsti neiet visiem pie sirds tik ļoti kā gribētos, tāpēc piedalījās parlamenta vēlēšanās, lai aģitētu cilvēkus par to republikas bezjēdzību. Ej un saproti.

Prūdons acīmredzami bija arī cilvēks no tautas.
Prūdons acīmredzami bija arī cilvēks no tautas.

Bakuņins tam pretī gāja mazliet citu ceļu. Viņš piedāvāja izveidot Internacionālo Revolucionāro Sabiedrību, kas sastāvēs no taisnīgiem, brīvību mīlošiem, drošsirdīgiem un reizē bez savtīgām ambīcijām esošiem, sociālistiskiem ateistiem, kas izsniegs norādes, kā jādara lietas pareizi, viscaur pasaulei savai Internacionālajai Ģimenei[4]. Gadījumā, ja viņa nācija nostājas Internacionālās Ģimenes principiem, tā, Bakuņinaprāt, jānodod. Faktiski, vienīgais, kas viņu no Ļeņina un Staļina atšķīra, bija retorika un ticība tam, ka patiešām konstanti atradīsies cilvēki ar minētajām īpašībām, kas bez visa pārējā atturēs viņus no korupcijas. Kas, nu, nez vai tik drīz notiks.

BakuninA chi vuole, non mancano modi.[5]

Atgriežoties pie Renzo Novatore, viņš šo problēmu arī identificē, minot kristietību, sociālismu un valsti kā trīs no interešu viedokļa atšķirīgus, taču fundamentāli ļoti līdzīgus kontroles un vienādošanas autoritāros orgānus. Un viņa filozofijā skaistums atrodas faktā, ka Renzo ir vienalga, vai visi cilvēki pieņem viņa idejas – viss slēpjas indivīdā. Pat ja apkārt aitu bars, svarīgāks joprojām ir tas viens pasistais, kas dara visu, kas šķiet viņam personīgi skaists un piepildošs.

Būdams ne tikai izteikts anarhists, bet arī patmīlīgs narcisists, Renzo Novatore uzskatīja, ka viņa idejas ir pievilcīgas jebkuram ar brīvu gribu un prātu apveltītam cilvēkam un individuālais anarhisms kā estētisks un agresīvs vīruss inficēs visu planētu, bet īstenībā tas pat nebūtu tik svarīgi[6]. Brīdī, kad cilvēks pārstāj mēģināt uztvert visu apkārtējo cilvēci kā savas personības daļas, kuras akurāt jārespektē, jāizkopj un jāmaina, paveras durvis uz patiesu brīvību. Jā, visai bīstamu brīvību, kurā pastāv iespēja mirt no policijas stroķa[7], likt apkārtējiem uz tevi savādi skatīties un kopumā konstanti klupt no viena grāvja uz otru, bet tomēr reālu brīvību, kurā autoritātēm – vai tās būtu biktstēva, vecmāmiņas vai politizēta augstskolas profesora formā – totāli nav vietas.

Līdz stundai, kad Saules uguns majestātiski uzliesmo pār jūru.

Jo vēlamies svinēt dižā cilvēka brīnuma mielastu.

Mēs vēlamies, lai mūsu sapņi vibrē jaunā sapnī.

Mēs vēlamies, lai šī traģiskā sabiedrības krēsla dod mūsu ‘’Es’’ nedaudz mierīgas un aizraujošas vispasaules gaismas posas.

Jo esam sabiedrības rēgu nihilisti.

Jo dzirdam asiņu balsi, kas kliedz no pazemes.

Mēs sagatavojam paravānus un lāpas, ak jaunie mīnētāji.

Dzelme mūs gaida. Mēs lēcam tajā beigās: Uz radošo neko.

No Renzo Novatores grāmatas ”Uz radošo neko”

Renzo Novatores izcēla tās anarhistu ideju daļas, kas īstenībā ir tieši tās, kas saista cilvēkus – individuālā autonomija un neatkarība no Lielā Brāļa; vai tas būtu valdības vai sabiedrības formā. Viņš atšķirībā no saviem priekšgājējiem nemēģināja būtu politologs, kas savu pet theory mēģina apkārt ar argumentiem. Tā vietā viņš savā veidā prezentēja vienīgo anarhisma reāli iespējamo formu; tādu kā poētisko anarhismu. Protams, arī jautājums, vai šāds anarhisms ir, vai nav labs indivīdam (par ko tiks turpināts nākamajā rakstā).

[1] ‘’Katrs muļķis priecīgs par savu muļķību’’ (aptuveni) – itāļu teiciens

[2] Darbinieku sindikāti ir kaut kas līdzīgs utopiskiem kolhoziem – pašorganizētas kompānijas bez tiešas hierarhijas.

[3] Respektīvi, mūsu mērkaķa smadzenes tā patiešām var uztraukties, par draugiem uzskatīt un attiecības veidot ar šiem 200 cilvēkiem. Pārējie vairāk vai mazāk mūsu prātos ir auksta statistika ar vieglu ar vieglu viņš man kaut ko atgādina sajūtu; https://en.wikipedia.org/wiki/Dunbar’s_number

[4] T.i., Internacionālās Revolucionārās Sabiedrības katras atsevišķās lokācijas pārstāvjiem.

[5] ‘’Kur ir griba, tur ir ceļš’’ – itāļu teiciens

[6] Varbūt te ieslēdzās itāļu anarhista veselais saprāts, kas norādīja, ka, draudziņ, priecājies, ja tiec tālāk par savu dzimto brīvhipiju ciemu.

[7] Protams, Renzo Novatores attieksme pret policiju ļoti līdzinās tai, kura piemita repa grupai N.W.A.

Svens Lurie

Stuff and things.