Kirils Ēcis: Bezpajumtnieka murmulēšana par Raini

0

Šī ir recenzija/atziņas/pārdomas par Viestura Kairiša izrādi ‘’Uguns un Nakts’’ Nacionālajā teātrī un Raiņa gadu vispārīgi.


Atgādinu, ka Raiņa un Aspazijas gads vēl nav beidzies. Bāc, cik tas ir garš! Tā vien liekas, ka visi ir kaut ko pārpratuši. Šis gads nav, lai mēs brutāli,- kā tādi atgremotāji šos dzejniekus sabāztu savos 4 kuņģos uz 10 gadiem. Kā tad ar trifelēm un safrāna matiņiem? Vai pēc 17 omītes kotletītēm nākamajā dienā negribēsies ēst?
Kas notiks ar šiem dzejniekiem nākamgad? Audzēs ūsas skapju augstākajos plauktos? Rainis šogad kļuvis vairāk par vārdu, nevis personu. Viņa seja gozējas uz krekliem Miera ielas veikalos. Cik daudz cilvēku ir lasījuši Raini? Es, piemēram, neesmu, bet man ir krekls ar Raiņa bagātīgajām ūsām. Man liekas, ka jaunā paaudze nav spējīga Raini uztvert. Es neko nevienam nepārmetu. Taču varbūt pārāk daudz spriežu pēc sevis. Piedodiet!
Bet izrāde „Uguns un nakts” tādiem kā man ir iepazīšanās ar Raini. Neskatoties uz to, ka Kairišs izrādi ir varbūt pēc „bum, nu vienkārši it kā /bum, sparkles žilbst un marcipāns bum BUM” operas principa, kas novērš uzmanību no teksta, Raiņa vārdi tomēr paliek priekšplānā. Izrāde sākas ar pārsātinātu (protams, arī mazliet seksuālu) blīkšķi, melnzeme, balti naktstērpi, spogulis un mirgojošās gaismas, nu netīra padarīšana! Pirmās 15 minūtes bija tiešām atbaidošas. Blakus sēdēja Gunas Zariņas tēvs, kurš pusbalsī noteica: „Nabaga mamma!” Bet, kad parādijās Lāčplēsis smaids bija līdz asarām. Laikam tomēr tāds mazliet apsmiekla smaids. Un tiešām Lāčplēsis bija parādīts savā vārdā – LĀCIS ar pagali smadzeņu vietā. Šis tēls, paldies Tam Kungam, atgriezās savā āda, citādi Zariņam beigtos sķidrums ķermenī. Es biju izbrīnīts, ka izrāde nav pārspīlēta ar aktieru runu – runā Rainis. Izrāde nav pārspīlēta ar aktieru runu, runā Rainis. Tieši mazliet monotonais dialogs starp Spīdolu un Lāčplēsi uz mani atstāja vislielāko iespaidu. Vērojot šos abus varas pilnos tēlus tuvplānā, man saļima kājas un nobira viena, bet zelta asariņa. Pēkšņi galvā kaut kas pārslēdzās un es beidzot sajutu tik ilgi gaidīto Raiņa elpu. Telpa pazuda, visas mega giga scenogrāfijas kā nebijušas, sēžu es pirmajā A rindā, un Rainis lasa man vienam. Šis brīdis pārklāja visu izrādi, kā tāds kokteiļa ķirsītis uz majonēzes pudiņa.
Tomēr kopumā viss šķita tik neērts, tik neviendabīgs. Kairišs, Rainis, Vāgners, ledusskapis, pilis, kaps, mirguļojušās gaismas. Kā saka, līdz pilnai laimei vēl ķerru ar bubertu pasaukt. Bet varbūt… varbūt tiešām Raini var tikai bliezt. Viņš tomēr pats ir rakstījis par nogrimušām pilīm. Ko viņš ar to ir domājis? Bet varbūt Rainis nemaz nav to iztēlojies, jo tomēr Jānis Rainis, galvā spainis!

Zaķis Kurkuļtēvs

Es reiz Silvijai Radzobei paprasīju "Kas ir ekskrementi?" Un Radzobei nebija vārdu...