Svens Lurie: Skaties griestos un domā par Angliju

0

Kādu laiku atpakaļ ASV bija diezgan liels tracis: no jaunā Marka Tvena Haklberija Fina izdevuma mīļā miera, pieklājības un iecietības labad tika izņemts vārds ‘’nigger’’. Kas, nu, protams, nebija pareizi – vēstures periods bija tāds, kāds bija, un arī rozvaidzīgu skolēnu ausis nav no tā jāsargā. Visi amerikāņi dzīvo vienā vēstures telpā – vai viņiem būtu desmit vai deviņdesmit gadu, kur eksistē arī rasisms un nesmuki vārdi, un tā bija un ir jāpārskata gan skolēniem, gan pansionātu iemītniekiem.

Tā, starp citu, bija arī konservatīvi noskaņoto, sarkanus zilonīšus valkājošo republikāņu nostāja, ne tikai New York Times redakcijas slejā rakstītais. Nevis tāpēc, ka viņiem konkrētais vārds būtu ļoti tuvs sirsniņai, bet gan tāpēc, ka jebkura valsts, kurā vērts uzturēties, ir balstīta uz stingriem principiem, nevis viegli neirotiska strausa instinktiem. Tas, kas tagad notiek Latvijā, ne gluži sasaucas ar iesaistīto politisko spektru (jo ‘’n-vārds’’ ir visai izteikta liberāļu lieta ASV). Kopīgā lieta bailēs par to, ka kāds melnādains skolēns varētu justies dziļā diskomfortā, lasot grāmatu ar vārdu, ko starp saviem vienaudžiem lieto ik dienas un bailēs par to, ka latviešu skolēns izlasījis vārdu ‘’bļaģ’’ dzejolī un/vai redzējis filmu, kurā divi franču dzejnieki dzer absintu un nodarbojas ar seksu, ir gan neticība mūsdienu civilizācijas pamatakmenim – informācijas brīvībai, gan pārlieka pārliecinātība par administratīvā aparāta spējām iebīdīt tautu ‘’pareizajā’’ gultnē.

Politikas balagāns

Nereti no Latvijas kultūras autoritārisma piekritējiem (es nevienā brīdī neuzdrošinātos nosaukt Ušakovu vai Stepaņenko par konservatīviem cilvēkiem) izskan arguments, ka viņi ir tie pēdējie īstās civilizācijas nesošo siju balstītāji. Protams, aizmirstot, ka gan starpkaru, gan neatkarību atguvusī Latvija kā vienu no galvenajiem Satversmes kritērijiem uzsvēra runas un viedokļa brīvību[1]. Kāpēc tagad tie, kuriem šie pamati jāaizstāv, ir provokatori, liberasti un visi citi šaušalīgie mošķi, kas neļauj Stepaņenko naktī mierīgi gulēt? Es domāju, ka valsts politikā nepieciešama gan liberālā, gan konservatīvā puse: ir tikai loģiski, ka nepieciešami gan mazliet pasisti ideju ģeneratori, gan tie, kuri kritiski izvērtē, kam tikt pie realizācijas un kam – papīra grozā. Tā vietā esam nonākuši situācijā, kur valstī pamatvērtības apšauba kā ‘’atpakaļrāpojošie neliberāļi’’, tā sorosītu liberasti, un reāli interesantas reformas netiek ne pie nopietnas diskusijas, ne pie kārtīgas opozīcijas. Ieguvēji no tā varbūt ir vien mediji, kuri saturu ģenerēt šajā fonā var praktiski autopilotā (un Saskaņas Centrs, kurš var notušēt gan savu koķetēšanu ar pseidosociālismu, gan sasaistes ar Putina partiju).

Tomēr pat, ja mēs pieņemtu, ka viens, ārpus, bļaģ, stila īpatnībām ne pārāk interesants dzejolis un mūsdienu Holivudas standartiem ne pārāk ekstrēma filma par diviem slaveniem Francijas absinta dzērājiem ir kaut kas tāds, kas attēlo neglītus trendus kultūrā, nu jau ir par vēlu mēģināt džinu iedzīt atpakaļ pudelē un latviešu skolēniem attēlot realitāti, kurā cilvēki staigā vadmalas apģērbos un seksa laikā skatās griestos un domā par Angliju.

Skolēniem īstenībā ir drusku vienalga

Dzīve Latvijā kopumā nav skaista (vai tikumīga). Un es šaubos, vai krievu valodas lamuvārdi un stāsti par seksuālo minoritāti, kura sastāda 1-5% sabiedrības, ir mūsu lielie apokalipses jātnieki. Vēl jo vairāk jāšaubās, vai literatūra vai kino, kas to attēlo, liktu cilvēkiem izmēģināt šīs tik nepazīstamās opcijas. Ja tā būtu, Aleksandrs Čaks būtu daudz labāks kandidāts administratīvajai cenzūrai – nez, vai būtu bērnu priekšā jāromantizē alkoholisms, nepārdomāti vienas nakts sakari un bohēmisks, finansiāli katastrofāls dzīvesveids (+ latents kosmopolītisms)[2].

Tas, ko droši vien negribētu atzīt ne literatūras skolotāji, ne kultūras autoritārisma piekritēji, ir fakts, ka skolēniem literatūras stundas neieņem baigi svarīgu lomu dzīvē. Visticamāk, filmu Total Eclipse un Krivades dzejoli liela daļa cilvēku pāris gadus pēc skolas jau būs aizmirsuši. Tas, kas viņiem liks vai neliks lamāties un uzsākt afēras ar precētiem franču dzejniekiem, ir pati dzīve. Tāpat šī dzīve būs tas, kas padara vienu vai citu mākslas darbu interesantu un pakļaujamu analīzei, nevis vice versa. Tas, kāpēc, piemēram, skolās liek lasīt Catcher in the Rye (jeb Uz kraujas rudzu laukā), ir nevis tāpēc, ka kāds uzskatītu, ka 17 gadu vecumā vajadzētu izpīpēt 2 paciņas dienā un ar vieglu riebumu skatīties uz visu pasauli (un sevi), bet gan tāpēc, ka šī sajūta ir kaut kas tāds, ar ko skolēni spēj asociēties. Un tā vietā, lai šo faktu paslaucītu zem tepiķa, diskusija ar skolotāju varbūt arī var likt cilvēkam kritiski uz sevi paskatīties konkrētajā dzīves periodā. Tas ir, ja paveiksies. Kas visticamāk nenotiks, mēnešiem no vietas runājot par to, cik izcili 19. gadsimta lauciniekus attēloja Mērnieku laiki.

Likumdošana un tamlīdzīgi

Pašlaik, kā Raivis Dzintars pareizi minēja IR rakstā par konkrēto tematu, tikumiskajai izglītībai skolās tieša likumiskā pamata nemaz nav. Līdz ar to visa izvēle – liegt vai neliegt – ir pašu skolu administrāciju kompetencē. Vienīgais, ar ko norūpējušies vecāki var draudēt Āgenskalna ģimnāzijai un Rīgas Valsts 1. ģimnāzijai, ir paīdēt presei. Un esmu gatavs derēt, ka lielākoties viņi to īstenībā nav gatavi darīt, jo, pat ja Rietumu civilizācijas sagrāves novēršana ir svarīga, tā nav nekāds iemesls, lai bojātu sev sirdsmieru, runājot ar žurnaļugām. Tajā pašā laikā cilvēku, kuri gatavi uzost cenzūru un autoritārisma iezīmes skolās, ir daudz vairāk (kaut vai to pašu skolēnu starpā). Man ir pilnībā saprotama skolu vēlme izvairīties no Izglītības un zinātnes piesaistes un PR katastrofas bonusā, bet, kā demonstrējuši divi apspriestie piemēri, pieklājīgi pasūtīt pārlieku jūtīgos sliktas runas etiķetes un pederastijas apkarotājus trīs mājas tālāk būtu bijis daudz izdevīgāk un mazāk sāpīgi.

Tas, ko no cirka paņemt mājās

Kad mācījos 10. klasē, pie mums audzināšanas stundā tika pieaicināts kāds cilvēks no organizācijas Īsta mīlestība gaida. Gan man, gan lielākajai daļai klasesbiedru viņa argumenti par šķīstu atturēšanos no seksa un pašapmierināšanās nešķita īpaši pamatoti vai nepieciešami, bet noteikti ne nožēloju, ne domāju, ka labticīgajam vīrietim, kas mēģināja padarīt absistenci stilīgu ar basketbola slengu, nevajadzētu rādīties 1. ģimnāzijas gaiteņos. Lai cilvēki spētu izdarīt izvēles, viņiem nepieciešama informācija no abām pusēm – gan Dante, gan Rembo. Un politiķiem derētu parunāt par to, vai mums tiešām vajag 22 procentu PVN nākamgad, nevis veicināt skolas mikromenedžēt savus literatūras skolotājus. You know, kā to darītu reāli konservatīvisma aizstāvjiem.

 

[1] Atskaitot Kārļa Ulmaņa periodu, ko drīzāk vajadzētu uzskatīt par vairāk ārkārtas situāciju, ne tā laika status quo, uz kura balstīt ilgtermiņa attīstību.

[2] Īsi pēc raksta pabeigšanas uzzināju, ka kaut kas uz to pusi arī ticis darīts -http://www.kasjauns.lv/lv/zinas/75356/izglitibas-ministrija-cenze-pat-klasika-caka-dzeju – Skaisti.

Svens Lurie

Stuff and things.