Tavs tēvs šajā izrādē raudās

0

Dailes teātris, kamerzāle, vietas, ka ne adatai nokrist, Rēzijas Kalniņas monoizrāde “Oskars un Rozā dāma”. Balstīta īsā, tāpat nosauktā grāmatā (‘Oscar et la dame rose’), kurā ar vēzi slims puišelis aizvada savas dzīves pēdējās desmit dienas slimnīcā, rakstot vēstules Dievam.

Izklausās traki un latvietis parastais atmet ar roku, sak, nu kur es tādas šausmas iešu skatīties, it kā pašam dzīvē grūtību nepietiktu. Grūtas tēmas grūti skatīties, taču šis ir izņēmums.

Stāsts labi translējas uz skatuves, kur ne mazums pūļu, protams, pielikusi Rēzija Kalniņa. Ar mīmiku, stāju un žestiem viņa panāca, ka skatītājs ne reizi nevarēja sajaukt, kuru reizi runā viens varonis un kuru – cits. Par laimi, teatralitāti viņa bija atstājusi mājās, kas tādai sentimentālai bērnu traģēdijpasakai būtu kaitējis.

Visai izrādei cauri vijas vienkāršība. Skatuves scenogrāfijā izmantoja tikai ekrānu, kas palīdzēja noteikt darbības vietu, pāris krēslus, tāfeli un baltu krītu. Mūsu Oskars ir pieklājīgs un labi audzināts, lai arī mazliet resgalis, tādēļ skatītājam nav nekādu problēmu just līdzi tādam patīkamam varonim. Un medmāsa rozā arī taču tik kristīgi pamācoša un sirsnīga, un vēl ļauj tam sīcim darīt visādas everģēlības.

Tāds nevainīgais bērns domās uztver tikai tagadni un tāpēc dzīvē meklē laimi, un ceļā uz to sastop dažnedažādas problēmas, kuras grēcīgais, pasaulīgais, nākotnē un pagātnē dzīvojošais skatītājs uztver kā komiski triviālas, tāpēc smieklīgas. Visi taču zina, ar ko tas beigsies. Kādēļ vispār viņš cenšas? Lūk! Te arī ir meklējama tā sāls. Ņemot vērā, ka šīs 10 dienas tiek pielīdzinātas visai cilvēka dzīvei, tikpat labi varētu prasīt: kādēļ tu vispār esi šeit uz šīs zemes? Kāda jēga nevis vienam Oskaram, bet gan tev, tieši tev, censties jebkā labad?

Vien nieka stundas laikā Rēzija Kalniņa izvilina no auditorijas gan smieklus, gan asaras, un tas nav pārspīlējums. Ja izrādes sākumā skanēja tikai nervoza ķiķināšana (nu kurš tad smejas par bērnu ar vēzi), tad vidū cilvēki pavisam aizmirsās un pa reizei Kalniņai bija jāuzgaida sekundi gluži kā dažam labam “Greizā Spoguļa” komiķim, turpretī izrādes beigās tievkājainas četrpadsmitgadīgās pārsteigtas šņukstēja (padomā tik, teātris var būt ne tikai vienkārši interesants, bet arī patiess pārdzīvojums), divmetrīgi tēvaiņi kautrīgi apsedza acis ar kabatlakatiņu, un ne viena vien vecmāmiņa slaucīja krunkas.

Personīgi stāsts likās mazliet par salkanu un reiz jau dzirdētu. Vismaz Oskars nebija dzimis jau ideāls kristīgs cietējs kā mazā Evandželīna no “Krusttēva Toma būdas”. Viņam bija jāiemācās mīlēt un būt pazemīgam, un šis svētceļojums arī bija izrādes jēga, taču tāpat režisors nekur neaizbēga no klišejām ‘pārāk labs šai grēcīgai zemei’, ‘bērni ir nevainīgi eņģeļi’ un ‘kristietība ir laba tāpēc, ka tā ir laba’. Likās, ka pārāk jau nu spēlēja uz topošo vai esošo vecāku jūtām, jo iedomājies tās absolūtās šausmas, ja tavs visādi citādi veselīgais, paklausīgais un pa brīdim nešpetnais puika piepeši noliktos ar vēzi…?

Taču par spīti manai mazajai kritikai, klusumā ejot garām visam kautrīgi vai atklāti bimbājošam pulkam, dzirdēju vienu divdesmitgadīgu blondīni čukstam otrai: “Nu… baigi laba.” Tāds, lūk, ir skatītāju verdikts.

Redags

pēc horoskopa akvārijs.