Kontrabasista aizkulises

0

Un cik daudz jūs zināt par orķestra lielāko, zemāko stīgu instrumentu? Dodoties uz Ģirta Ēča režisēto Patrika Zīskinda monologu vienā cēlienā, kurā galveno lomu atveido Gatis Gāga, es zināju ļoti maz, lai neteiktu vairāk.

Pirmizrāde notika 2014.gada 12.decembrī un joprojām, gluži kā visas pārējās Jaunā Rīgas teātra izrādes, “Kontrabass” ir izpārdots līdz pēdējai biļetei.

Divas stundas garā monoizrāde pārsteidz ar galvenā varoņa iekšējās pasaules bagātību. Kontrabasists ir viens savās mājās un, pagatavojot sev pusdienas, iedzerot aliņu, mazgājot zeķes, savdabīgā veidā gludinot drēbes vakara koncertam, pāris reižu uzspēlējot arī pašu kontrabasu, izstāsta savu dzīves stāstu par vientulību, alkām pēc laimes un mīlestības. Milzīgais instruments ir kā iedomāts šķērslis un traucēklis, bet tajā pašā laikā arī visa viņa dzīve.

Te netrūkst pašironijas, smalkas humora izjūtas un komisku pārspīlējumu, kas rada aizkustinošu, bet ne nomācošu sajūtu skatītājā. Tas ir stāsts par darbaholiķi, kurš spēj pasmieties pats par sevi, bet tajā pašā laikā pārdzīvo lielo vēlmi pēc sievietes mīlestības.

Neskaitāmi, fakti, gadi, komponistu vārdi, ar muzikoloģiju saistīti termini izrādes gaitā līst kā lamuvārdi krievu reperu dziesmās. Tie dažubrīd liek pat apšaubīt, vai Gatis Gāga tiešām nav mūziķis pēc izglītības. Visu izrādes laiku mani nepameta doma – kā būtu šo visu klausīties īstam kontrabasistam? Vai aktieris nav netīšām pateicis ko greizi? Jo, ja tā, tad mēs, cilvēki parastie, noteikti to pat nepamanītu.

Melnais skatuves iekārtojums ir kā trāpīgs fons, kas palīdz uzmirdzēt aktiera talantam un sajust katru sīkāko kustību. Arī mazā zāle nostrādā savu, radot tiešu klātesamības sajūtu, reizēm šķiet, ka Gatis Gāga skatās tieši acīs un runā ar mani, ar manu kuplajām formām apveltīto blakussēdētāju, pensionāri ar skanīgajiem smiekliem vai klepojošo onkuli priekšpēdējā rindā.

Gribētos pieminēt, ka gluži viens visas izrādes laikā Gāga nebija – ja neskaita uzticamo cīņubiedru kontrabasu, tad izrādē prožektoru gaismās savu lomu teicami nospēlēja arī mazākā līdz šim redzētā aktrise. Kādā brīdī uz skatuves parādās maza žurciņa, kas mielojas ar sieru, padzīvojas kontrabasista rokās un tad mierīgi atgriežas tur, no kurienes nākusi. Mazs, bet interesants sīkums, kas palīdz noturēt uzmanību.

Monoizrāde ir liels izaicinājums ikvienam aktierim. Redzama katra krunciņa, katra mīmikas nianse aktiera sejā, jo visa auditorijas uzmanība koncentrēta uz vienu cilvēku. Drosmīga, bet saprotama ir režisora izvēle iestudējumu rādīt divās stundās bez pārtraukuma. Pēc starpbrīža, iespējams, būtu bijis vieglāk nosēdēt, bet izrāde bez pauzes rada viengabalaināku, nesadrumstalotu iespaidu, ļaujot iedziļināties monologā pilnībā. Gatis Gāga savu lomu attaisno un neļauj skatītājam garlaikoties, izrādot savu aktiera talantu visā krāšņumā. Izrāde atstāj labu pēcgaršu un rada vēlmi nākamajā operas izrādē meklēt pēdējā rindā sēdošos kontrabasistus, domāt, vai tie jūtas tāpat kā vācu dramaturga Zīskinda lugas galvenais varonis.

Dārta Dīriņa

Meitene ar čiekura tetovējumu.