Indra Burkovska: Cilvēki saprot, ka ir jādzīvo pilnvērtīga dzīve

0

Seksisms, vienlīdzība, taisnīgs atalgojums, kā arī tas, kā saglabāt mūžīgo jaunību, vienmēr ir bijuši karsti jautājumi, taču 21.gadsimtā to aktualitāte ir augusi daudzkārt, it sevišķi kino industrijā. Par šīm problēmām, un vispār ne tikai par to, Žanete Zujeva sarunā ar Latvijas Nacionālā teātra aktrisi Indru Burkovsku.

Žanete Zujeva: Vispirms sākšu ar jautājumu – cik ilgi strādājat kā aktrise?

Indra Burkovska: Es pabeidzu teātra fakultāti 1978.gadā, tiku nozīmēta strādāt Valmieras teātrī, tātad jau velk tuvu četrdesmit. Ja precīzi, tad trīsdesmit septiņus gadus.

Nesen aktrise Anna Hetaveja teikusi, ka savos 32 gados viņa vairs nespēj iegūt lomas tik viegli kā tad, kad viņai bija 24 gadi, visi piedāvājumi tiek pēc Holivudas standartiem jaunajām aktrisēm. Tā kā strādājat jau 37 gadus, vai arī Latvijā Jums ir bijusi sajūta, ka, šķērsojot 30 gadu slieksni, darbu ir atrast grūtāk? Vai arī tieši pretēji – jo lielāka pieredze, jo lomas ir lielākas, veiksmīgākas?

Ne tikai Latvijā, bet arī ārzemēs ir bijuši vairāki piemēri, ka atzinība un labas lomas parādās gluži otrādi – ne jaunībā. Tas nenoliedzami ir atkarīgs no veiksmes, bet es domāju, ka vislielākā nozīme ir tam, ko vispār iestudē, filmē, kāds ir scenārijs. Nav jau tikai tā, ka viss ir ap jauniešiem un jaunietēm. Ir taču kādam jātēlo arī mātes un skolotājus, vēl visvisādus tipāžus un tēlus, ko jaunajiem aktieriem vienkārši nepiedāvā. Latvijā šai paaudzei tagad ir daudz grūtāk, jo mums ir aktieru pārprodukcija. Bez šaubām, šī profesija ir ārkārtīgi interesanta, bet valda mežonīgs kapitālisms. Daudz jaunu cilvēku grib kļūt par aktieriem, viņi ir gatavi maksāt mācību maksu, bet augstskola jau neatbild par to, kur viņi pēc tam dabūs darbu.  Padomju laikā aktieru kursu uzņēma vienreiz pa četriem gadiem, bet tagad biežāk. Rezultātā ir baigā sišanās pa dzīvi.

Līdz ar to konkurence daudz lielāka, lomas vairs nevar sadalīt tik viegli kā agrāk.

Protams, tā ir, bet, ja cilvēks no visas sirds grib strādāt teātrī, viņu var pat neuzņemt augstskolā, komisija var kļūdīties, nesaskatot talantīgu cilvēku. Un viņš aiziet strādāt, piemēram, par rekvizitoru, bet viņš sasniegs to savu sapni, viņš tiks uz tās skatuves. Protams, ja to tiešām ļoti gribēs.

Jūs savu karjeru esat sākusi ar lieliskām lomām, piemēram, filmās Spēle, Ilgais ceļš kāpās, Mērnieku laiki, kad mūsdienu jaunās paaudzes vēl nebija. Latviešu filmas arī šobrīd mums rāda samērā maz. Sanāk tā, ka jaunatne, kuras zināšanas par latviešu kino nav plašas, Jūsu paaudzes aktierus vairs nepazīst un zina tikai tos jaunos. Vai Jūs to neizjūtat?

Mums jaunā paaudze un vecā gada gājuma cilvēki skatās Ugunsgrēku. Cilvēki nezina, kā mani sauc, bet, atpazīstot mani uz ielas, sauc mani Ugunsgrēka vārdā vai, piemēram, iesaucas: ”Mēra kundze nāk!” Redz ko televīzija dara. Kad pirmoreiz rādīja Ilgais ceļš kāpās, taksisti mani kādu laiku vadāja par brīvu. Tas bija patīkami.

Aktiera darbs ir tomēr tendēts uz atpazīstamību. Jo vairāk tevi pazīst, jo populārāks tu esi, jo labāk jāizskatās. Vai Jūs uzskatāt, ka arī Latvijā aktieru vidū pastāv jaunības kults?

Jā, jā, jaunības kults. Krievu rakstnieks Buņins teicis: ”Gribu dārgumu, kuram pieder viss, gribu jaunību.” Un? Ja mēs par kādu cilvēku jau gados sakām, ka viņš ir jauneklīgs, tad tas ir labs kompliments. Bet tas attiecas uz cilvēka domāšanu, dzīves uztveri. Un tad nav svarīgi, cik ir gadu. Varbūt tā ir harizma. Bet, kas attiecas uz mani, tad man nav tā izmisīgā glītuma, kas piemīt labi koptām sejām, kas dzīvo pastāvīgā cīņā ar grumbām.

20130903_190314

Pagājušā gada beigās, kad tika uzlauzti Sony Pictures Entertainment kompānijas dati, atklājās, ka aktrisei Dženiferei Lorensai par filmu Amerikāņu afēra maksāja mazāk nekā viņas kolēģiem – vīriešiem. Kopš tā laika vairākas aktrises ir nākušas atklātībā, ka viņas saņem daudz mazāk naudas nekā viņu kolēģi – vīrieši, citreiz pat desmitreiz mazāk. Kāpēc, Jūsuprāt, tā tas ir?

Jāsaka, ka tas ir cūcīgi. Nu, protams, tas nav godīgi, vai ne? Padomju gados mums likās, ka ārzemēs viss ir pareizi un taisnīgi, bet tagad, informācijas laikmetā, izrādās, ka principā valda tādi meli, tāds negodīgums. Jā, tā tas ir. Un, neskatoties uz to, ka mēs esam informācijas apstaroti, mēs daudz ko nezinām.

Kādi varētu būt faktori, kas nosaka, cik liela alga būs aktierim un aktrisei, ja viņu lomas ir vienādi lielas un svarīgas?

Viens faktors varētu būt tas, ka ņem vērā aktiera iepriekšējo pieredzi, cik jauns tu esi, kāda ir tava meistarība. Par to jau arī maksā. Tas, manuprāt, ir vienīgais. Piemēram, ja uz filmu ataicina aktieri, kas ir jau daudzus gadus spēlējis, bet blakus viņam ir jauns aktieris, tad, lai arī tās lomas ir vienādi nozīmīgas, tam, kuram ir lielāka pieredze, maksās vairāk. Es pieņemu, ka tā tas varētu būt. Tas būtu saprotami. Citi faktori….nu, vēl var runāt par to, cik kaitīgs ir darbs, vai ir riski, kuriem ir pakļauts kāds no aktieriem. Agrāk tie, kas ierunāja komēdijas, vienmēr saņēma nedaudz vairāk, jo tas ir daudz grūtāk. Tā ir pavisam cita koncentrēšanās pakāpe. Tu nevari ierunāt mierīgi, lēnām. Tas ir zināms sasprindzinājums, bet tagad visi saņem vienādi.

Jūs esat saskārusies ar šo problēmu – Jums mazāka alga nekā kolēģim?

Es domāju, ka tā noteikti ir bijis. Viennozīmīgi vajag šīs lietas izrunāt vai nu ar producentu, vai menedžeri. Tas tā nedrīkst būt. Tas zināmā mērā ir arī apvainojums. Mums galvenais ir, lai mūsu darbs tiek novērtēts, bet it kā jau otra kabatā neskatāmies.

Šīs sarunas noved pie pozitīva iznākuma? Vai nav tā, ka bieži vien aktrisēm nav drosmes griezties pie kāda, jo ir bailes zaudēt darbu, uztraukums, ka publika domās, ka viņas ir iedomīgas un nauda ir vissvarīgākā?

Es zinu gadījumu, kur tas ir slikti beidzies, bet, lai cik dīvaini nebūtu, šis gadījums notika ar vīrieti. Viņam nesamaksāja kā līgumā norādīts, un viņš vērsās tiesā. Panāca to, ka neviens viņu vairāk neņēma. Viss. Cauri. Viņš savu karjeru, kā saka, norakstīja.

No vienas puses viņš ieguva savu, bet par kādu cenu un vai bija vērts?

Jā, viņš ieguva savu, bet tālāk nekā. Tā tas notiek. Īstenībā, viss ir atkarīgs gan no situācijas, gan producenta, gan darba devēja. Tajā visā iesaistīts ir tik daudz.

Vai, Jūsuprāt, tā ir taisnība, ka galvenokārt vīrieši dominē kino un teātrī? Vai arī Latvijā tā ir?

Nu, īstenībā mums ir ļoti talantīgas un jaunas režisores, kuras ir patiesi sirdsgudras. Tas norāda, ka nav tik traki. Valmieras teātrī ir laba direktore. Agrāk aktrises baidījās pat dzemdēt. Tad bija periods, kad audzināja tikai vienu bērnu. Varbūt labākajā gadījumā atļāvās divus. Tagad beidzot cilvēki saprot, ka ir jādzīvo pilnvērtīga dzīve.

Tad vismaz šobrīd aktrisēm nav bailes savienot savu privāto dzīvi ar darbu, nebaidoties, ka vīrieši savā profesionālajā karjerā viņas apsteigs?

Noteikti. Pats galvenais ir dzīvot īstu dzīvi. Kāpēc mēs vispār rādām izrādes? Runa ir par zināmu iekšējo brīvību. Lai cilvēki nebaidās būt brīvi. Tas, protams, nenozīmē visatļautību – otru grāvi, bet, lai cilvēks saprot, ka šī ir viņa dzīve, ka tā ir jādzīvo, jābauda skaista dzīve un nav jāvergo. Ja mēs vispār skatāmies vīriešu dabu, tad pasaulē miljardiem cilvēku ko iet skatīties? Futbolu. Cilvēki ar prieku skatās, kā divas komandas skrien pakaļ vienai bumbai. Miljardiem. Tad otrajā vietā ir kino, kur iet skatīties miljoni, un tad teātris, kur iet tūkstoši. Kāpēc tad iet uz teātri? Cilvēki meklē atbildi uz jautājumu – kā tālāk dzīvot? Tās sekas, kas nākušas līdzi, ka sievietes salīdzinoši nesen vēl nevarēja būt balsstiesīgas, līdzvērtīgas, tā ir vienkārši kaut kāda šlepe, kas velkas līdzi. Pavērojiet mazus bērnus. Puikas joprojām, manuprāt, spēlē kariņus, ņemas ar mašīnām, bet ar meitenēm ir cita lieta. Viņās jau no mazotnes ir tieksme pēc harmonijas, visa skaistā. Lai gan šobrīd pasaule, pat mūzika, ir palikusi tik agresīva.

20150726_194951

Varbūt liksies naivs jautājums, bet tomēr – vai kino attīstās?

Runājot jau no tehniskās puses vien, tad noteikti. Vispirms bija plates, tad nāca lenšu magnetofoni, pēc tam mazās kasetītes, vēlāk diski. Nu jau visu var ierakstīt vienā mazā čipsī. Kino var pat uzņemt savā telefonā. Toties es izbaudu tādu īstu kino, kur katrs kadrs ir kā glezna, kur ir ne tikai stāsts, bet arī bilde. Tā būtībā ir gleznošana. Kino ir viss. Tas ir ļoti plašs jēdziens. Tur var daudz izdarīt. Tā ir viena lieta. Otra – es tiešām apkārt redzu ļoti daudz jaunu un talantīgu cilvēku, kas mani patiešām uzmundrina. Man tas ļoti patīk. Varu droši prasīt viņiem kādu padomu, es varu ar šiem cilvēkiem konsultēties. Kas attiecas uz jauno paaudzi, man liekas, ka tur ir viss kārtībā. Līdz ar to arī ar kino viss ir kārtībā.

Ko tad Jūs ieteiktu jaunās paaudzes režisoriem, topošajiem aktieriem vai tiem, kuri vēlas savu profesiju saistīt ar kino?

Mācīties, mācīties un tad mēģināt iet savu ceļu. Kino – tas ir tik interesanti. Ir seriāli, pārsvarā meksikāņu, kur maļ un maļ vienu un to pašu, bet tad pēkšņi viens dziesmas klips, kurā parādīta vesela pasaule.

Lomas tagad ir vairāk?

Jā, lomas tagad ir vairāk, jo Latvijā ir palikuši mazāk cilvēku. Tik ļoti daudzi ir aizbraukuši prom, ka vienkārši ir jāiestudē vairāk izrādes, lai teātris varētu izdzīvot, lai skatītājiem, kuri nāk uz teātri, būtu kas jauns. Kad tas pusmiljons vēl bija klāt, tad izrāde dzīvoja garāku mūžu. Pusmiljons ir tiešām daudz. To uzreiz var just.

Kāda ir veiksmīgākā izrāde, kurā Jūs esat piedalījusies?

Uz šo jautājumu var atbildēt skatītājs – vai viņam ir bijusi kāda neaizmirstama izrāde. Tad es būtu laimīga.

Žanete Zujeva

"Sapņi mums ir nepieciešami, bez tiem mēs nevarētu samierināties ar īstenību." /E.M.Remarks/