Kristiāna Šuksta: Nesmēķētāja piezīmes par Gulagu

0

Zaķis Kurkuļtēvs: Apmeklēju izrādi ar izbijušā lēģera nosaukumu ‘’Vjatlags” (jeb “Vjatkas labošanas darbu nometne“). Darbam par pamatu bija nometnē vergojošā latvieša – Artūra Stradiņa – dienasgrāmatas, kuras viņš rūpīgi pierakstījis uz papirosu loksnītēm. Lai arī izrādē tas nav pārrunāts, katram individuāli ir jāaizdomājas, cik sarežģīti bija krāt šīs papirosu lapiņas, ar kādu uzmanību un cītību tās bija jāapraksta un kā tās bija slēptas un turētas noslēpumā.

Biju pārsteigts, ka no izrādes izgāju bez izkaltušas rīkles. Šo smago tēmu pasniedza tik vieglā veidā, pusbalsī, bez nekādas žults, ka pat nepaguvu briesmīgi sagruzīties. Lai gan tas, ka man fiziski savas dzīves laikā nebūtu bijusi iespēja satikt pašu rakstītāju Artūru Stradiņu, neliedz man domāt, ka viņš savu dienasgrāmatu lasītu tādā pašā intonācijā kā aktieris – režisors. Pilnīgi bez pārmetumiem, dienasgrāmatas rakstījis cilvēks, kurš ir bijis samierinājies ar PSRS necilvēcīgajiem pārbaudījumiem. Izrādes laikā pat iegāju tādā kā azartā. Acu priekšā bija filma, kur cilvēki mēģina izdzīvot grūtajos apstākļos – katrs papildus izsniegts zupas kausiņš man lika papriecāties, bet katra biedra nāve izraisīja mazu pārdzīvojumu. Šķietami tik tuvu sastapties ar patiesu vēstures liecinieku bija kaut kas unikāls.

 

Kristiāna: Izrāžu, ko uz Rīgu atved Latvijas Jaunā Teātra institūts jeb LJTI, apmeklēšana daudziem teātra interesentiem, mani ieskaitot, ir pašnoteikts likums. “Vjatlags” ir veidots Kirovas Dramatiskajā laboratorijā un Maskavas dokumentālajā teātrī Teatr.doc, un dokumentālais teātris režisoram ir visai pateicīgs žanrs – atrodot / nejaušības ceļā iegūstot interesantu materiālu, tas kļūst par izrādes pamatu, aktiermākslu un scenogrāfiju atstājot otrajā plānā, un izrāde ir izdevusies. Nevarētu teikt, ka izrādes režisors un izpildītājs Boriss Pavlovičs izrādē būtu iepinis daudz savas pieredzes, drīzāk ļāvis piezīmēm dzīvot pašām savu dzīvi.

Man šī izrāde sniedza nedaudz plašāku ieskatu PSRS politisko represiju detaļās, bet lielākoties viss atbilda maniem priekšstatiem par šo tēmu. Es kā vidējais latvietis esmu redzējusi tik daudz dokumentālo filmu par Gulagu un tik daudz reižu brīvprātīgi un ne tik brīvprātīgi izstaigājusi Okupācijas muzeju, ka emocionāli šī izrāde mani neiespaidoja. Visvairāk aizkustināja tieši apziņa, ka viņi – cilvēki, kurus no mums šķir ap tūkstoš kilometriem, – interesējas par to, kā tad tie latvieši ir pārdzīvojuši Padomju okupāciju. Un, protams, izrādes ievads un nobeigums: par piemiņu politiskajās represijās cietušajiem un atgādinājumu, ka tās vēl nav beigušās.

 

Patrīcija: Šī (cik atceros) ir mana pirmā saskarsme ar teātri “pa tiešo” no Krievijas. Protams, tas nav teātris vārda klasiskajā nozīmē, tādēļ diez vai izrāde atspoguļo lielvalsts skatuves kā tādas. Tomēr “Vjatlags” pavisam noteikti ir daļiņa no mūsdienu krievu teātra kultūras. Tas šķiet īpaši svarīgi pašreizējajā pasaules sociālpolitiskajā kontekstā, kur jo tālāk uz rietumiem, jo kā milzīgāks necilvēcīgs bubulis tiek uztverta Krievija un līdz ar to visi tās iedzīvotāji. Regulārās ziņas par valsti visaptverošo propagandu un cilvēku zombēšanu (a la Obama izraisīja karu Ukrainā [sic!]) liek pat neapzināti atmest domu par jebkādiem brīviem vai mūsdienīgiem kultūras ražojumiem kā tādiem. Skatoties izrādi jeb klausoties vienkāršo, nedramatizēto režisora lasījumu, ik pa brīdim prātā ieskanējās “Kā? Un viņiem tur, Krievijā, šo emocionālo latvieša stāstu atļāva uzvest?”. Taču īstenībā jau Artūra Stradiņa papirosu dienasgrāmatas itin nemaz nebija emocijām pilnas, drīzāk visnotaļ tehniskas un nesarežģītas –  sentiments radās tikai skatītājos pašos. Vienīgais, kas šajā izrādē piešķīra tiešu emocionālu sakāpinājumu, kā arī atgādināja, ka neklausos paša dienasgrāmatas autora lasījumā, bet gan esmu teātrī, bija latviešu tautasdziesmu dziedājumi mīļi vieglā krievu akcentā režisora sievas izpildījumā.

Kā, manuprāt, vērtīga pēcizrādes tradīcija skatītājiem tika piedāvāta iespēja palikt un papļāpāt ar režisoru, kas gan izvērtās par visai kūtru, nedaudz neveiklu izjautāšanu. (Prātoju – vai krievu skatītāji bija aktīvāki diskutētāji?) Uz šķietami provokatīvu jautājumu, vai viņš lepojoties ar mūsdienu Krievijas kultūru, B. Pavlovičš atbildēja, ka jā, taču, vai tad mēs, latvieši, esam lepni par to, ko redzam, ieslēdzot televizoru?

 

Kristiāna Šuksta

Žauga - 1) nemiera gars, tāds, kas nevienu brīdi nav mierā, kaut ko rosās, skraida bez jēgas apkārt.