Žanete Zujeva: Ēzeļa nāve jeb vientulības smagā nasta

0

Norisinoties Rīgas Starptautiskajam kino festivālam (Riga IFF) 15. – 25. oktobrim, viena no filmām, kas pastāvīgi tika pieminēta kā pērle, kas obligāti esot jāredz, ir Omārs. Arī pašā svētdienas vakarā Splendid Palace lielā zāle bija pilnu pilna un, gaismām nodziestot, visa zāle bija sinhronā tulkojuma austiņu apspīdēta. Jāsaka, Kannu kinofestivālā žūrijas balvu ieguvusī filma nelika vilties, pērle tā ir patiesi.

Omārs vēsta par distopiju, kurā cilvēki nedrīkst dzīvot vieni paši – viņiem ir jābūt kopā ar partneri. Ja tāda nav, notiek šķiršanās vai mīļotais nomirst, viņi nekavējoties tiek aizsūtīti uz mistisku viesnīcu, kur 45 dienu laikā ir jāatrod sev partneris ar noteikumu, ka abiem būtu kas kopīgs. Ja tas neizdodas, cilvēks tiek pārvērsts par dzīvnieku. Vienīgais mierinājums – pats var izvēlēties, par kādu dzīvnieku vēlas kļūt. Pēc tam, kad apburoši dīvainais galvenais varonis Deivids, kuru fantastiski atveido aktieris Kolins Farels, (kas varētu būt viņa labākā loma līdzšinējā karjerā) šajā viesnīcā/spa kūrortā nespēj sadzīvot ar savu jaunatrasto partneri/sadisti, viņš aizbēg uz mežu un slepenībā dzīvo kopā ar vienpašiem, kur iemīlas tikpat dīvainā sievietē kā viņš pats, dēvētā par tuvredzīgo, kuru brīnišķīgi atveido Reičela Vaisa.

Omārs viennozīmīgi, vismaz pagaidām, var pretendēt uz dīvainākās, bet tajā pašā laikā intriģējošākās 2015.gada filmas titulu ar lielisku scenāriju, skaistām un gaumīgām ainavām, labu melno humoru, vienreizēju aktierspēli, dīvainiem un pārsteiguma pilniem mirkļiem, saspringumu un vēlmi just līdzi galvenajiem varoņiem. Tai ir viss, ko var vēlēties. Filma pārsteidz ar savu ekscentriskumu, interesanto stilu un mazliet mulsinošo dezorientāciju. Tā ir viena no tām filmām, kur paiet laiks, līdz to sagremo, bet toties aizmirst – nekad.

Lai arī filmā smieklu deva ir garantēta, tā nav parasta komēdija. Omārs atspoguļo to, cik milzīgam spiedienam mūsdienu sabiedrība ir pakļauta, kā vairākums apspiež indivīdu, kā sabiedrība cīnās pret tiem, kuri nepakļaujas noteiktiem likumiem, kas ir pareizi un kas nav. Savā ziņā šo filmu var salīdzināt ar Džordža Orvela attēloto distopiju darbā 1984. Galvenie varoņi ir sabiedrības „izņēmumi”, kuri vienmēr un lai arī kur atrastos, pārkāps noteiktos likumus un noteikumus, simbolizējot iekšēju cīņu par individualitāti iekš spiedīgas, nomācošas un despotiskas sistēmas. Lai izdzīvotu, cilvēkiem ir jāiederas, tāpēc neatliek nekas cits kā pakļauties vai arī jāriskē kļūt sistēmas iznīcinātam.

Ļoti spilgti ir atainota ne tikai sabiedrības un indivīda cīņa, bet arī cilvēku savstarpējās attiecības, kur ar satīru parāda, ka cilvēks viens pats neveido veselumu, vienam pašam šajā drūmajā pasaulē neizdzīvot, bet pāris – tas gan ir kaut kas vienots. Savukārt būt vienam – bez partnera – tas ir kaut kas nepieļaujams. Sabiedrība izturas pret to ļoti nosodoši, līdz ar to ir jāizliekas, ka ar kādu ir kaut kas kopīgs, ka mēs saprotam savu otru pusīti, lai gan patiesībā vienīgais, ko patiešām vēlamies, ir tas aizliegtais – būt brīviem no dzelžainajiem rāmjiem, neredzamajām ķēdēm, būt tiem, kas esam, un lai sabiedrība tā dēļ neuzlūkotu mūs kā dīvaiņus. Bet ne vienmēr viss ir all sunshines and rainbows.

Beidzot uz pozitīvākas nots, tiem, kuri kino pasaulē vēlas atklāt kaut ko jaunu, vēl līdz šim neredzētu, pat dīvainu, noteikti būtu jāredz Omārs. Filma var radīt sajūsmu, izsaukt šoku vai pilnīgu neizpratni, bet neatstās nevienu dvēseli vienaldzīgu.

P.S. Tā arī nesapratu, kāda velna pēc tika nošauts ēzelis….

Žanete Zujeva

"Sapņi mums ir nepieciešami, bez tiem mēs nevarētu samierināties ar īstenību." /E.M.Remarks/