Kristiāna Šuksta: Brīvprātīgs kino apmeklējums

0

No visām iespējamajām mākslas formām vismazāk uzmanības es laikam esmu pievērsusi kino, un tas savukārt nekad nav īpaši pūlējies atrast mani. Neesmu droša, vai vispār būtu spērusi kāju Splendid Palace laikā no 15. līdz 25. oktobrim, kad tur norisinājās Rīgas Starptautiskais kinofestivāls (jeb Riga IFF), ja nejauši nebūtu tajā kļuvusi par brīvprātīgo, kas izrādījās ne tikai brīnišķīga iespēja uzspodrināt savu karmu, bet arī apmeklēt daudzus filmu seansus.

Ja nekad neesat strādājuši garderobē, jūs, tāpat kā mani, iespējams, nedaudz izbiedētu šāda uzdevuma saņemšana pasākuma atklāšanas vakarā. Bet visai ātri nāca atskārsme, ka mēteļu saņemšana un atdošana patiesībā ir ļoti pateicīgs darbs, jo to darot tu esi spiests visu laiku būt rosīgs un smaidīgs. Atklāšanā piedalījās gan korektas un pieklājīgas, gan vaļīgākas slavenības bez acīs krītošiem “obligātajiem viesiem” (ērti sagadījies, ka šovakar arī Rīgas osta kaut ko svin), un visi šie cilvēki ar savu pozitīvismu un veselīgo ekscentrisma devu nodrošināja arī mums, garderobiešiem, izdevušos vakaru.

Visjautrāk kļuva tad, kad viesi jau bija noskatījušies Uģa Oltes filmu “Dubultie svešinieki” (līdz garderobei nonāca tikai sajūsmas pilnas atsauksmes) un lēnām sāka staigāt pēc saviem aizmirstajiem telefoniem, cigaretēm vai pavirši slēptajām vīna pudelēm. Arī mūsu režīms kļuva brīvāks, un man izdevās ielavīties zālē un noskatīties Aika Karapetjana izdaudzinātā “M.O.Ž.” otro pusi. To, ka neredzēju sākumu, pārāk nenožēloju. Kā paskaidroja kāds vīrs garderobē – tas nekas, ka es neuztvēru šīs filmas vērtību, jo vērtība slēpjas tikai un vienīgi faktā, ka tā esot pirmā Latvijā veidotā šausmu filma. Nu, skaidrs, tātad nav vērts censties to objektīvi novērtēt, jo šī žanra burvību nekad neesmu spējusi izprast, vienīgā emocija, ko man rada konvulsijas kinoteātra krēslā, ir kauns no blakussēdētāja. Tomēr šī filma, protams, nelīdzinājās tām citplanētiešu vai āķroku maniaku filmām, kādas reizēm pēc pusnakts rāda LNT. Aina ar Maksima Lazareva balto torsu, melnajiem matiem un sarkanajām asiņu šaltīm bija skaistuma iemiesojums, bet diez vai ir vērts “M.O.Ž.” redzēt tikai šī viena skata dēļ vien.

Otrā rītā jau esmu Splendid Palace, lai sāktu baudīt brīvprātīgā darba, iespējams, patīkamāko daļu – staigāšanu pa dažnedažādākajiem filmu seansiem, lepni nesot kaklā brīvprātīgā darbinieka akreditācijas karti.

Drūmā, traģikomiskā filma par gatavošanos pasaules galam “Parabellum” gan liek priekā aizrauties elpai pie katra krītošā meteorīta (kādu filmas beigās nav mazums), bet neko paliekošāku par sen zināmu morāli nesniedz. “Parabellum” vispasaules krīze drīz vien nobāl divu jauniešu attiecību krīzes priekšā. 1964. gada semi-dokumentālajā franču filmā “Kaķis maisā” savas pēdējās dienas kopā izdzīvo Klods un Barbara. Klods dzīvo nemitīgā iekšējā cīņā, viņš ir ideālists, kurš gadiem staigās no vienas avīzes redakcijas uz citu, bet nepiekritīs atšķaidīt savus dumpinieciskos politiskos uzskatus, lai kāds beidzot viņa rakstus publicētu. Barbara ir skaista, jauna aktrise, kura nespēj saskatīt Kloda iemīļoto avīžrakstu nozīmību un jūtas nenovērtēta. Klods pārmet Barbarai par laiku, ko viņa iznieko krāsojoties, bet Barbara taisa drāmas par to, ka viņas dzīve draugam interesē mazāk par kārtējo avīžu izlaidumu. Šķiet, ka pasaule šos divus pilnīgi atšķirīgos cilvēkus ar nolūku savedusi kopā, lai noraudzītos, cik pašsaprotama un pat eleganta patiesībā var būt šī svaidīšanās pa dzīvi, nesaprotot, ko ar to iesākt.

17. un 18. oktobra rītus Splendid Palace pārņem bērni – tiek izrādīta programma “Kids weekend”, bet pēc tam Lielajā zālē var redzēt filmas no “Riga IFF selection” programmas. Nanni Moretti pielīdzināšana Vudijam Alenam, manuprāt, neattaisnojas, un viņa drāma “Māte” mani neuzrunā. “Istabenes dienasgrāmata” jau ir kaut kas izaicinošāks un interesantāks, bet atdodu visas savas simpātiju balvas franču aktrisei Leai Sedū un dodos uz filmu “Baisās pasakas”, cerībā, ka tās izglābs manu vakaru, jo šī bija viena no visaprunātākajām festivāla filmām (vēl garderobes baumas vijās gar Omāru un Eimiju). Diemžēl nekas pārāk baiss mani nesagaida. Pasaku interpretācija, kurai laikam vajadzēja atklāt visu biedējošo un pretīgo, manam samaitātajam jaunieša prātam nelikās pietiekami biedējoša vai pretīga, lai radītu interesi. Līdzīgi kā “M.O.Ž” mani atkal uzrunāja tikai viens melnbalti asinssarkans kadrs, kurā Selma Haijaka ēd jūras briesmoņa sirdi. Bet, tā kā šis arī bija filmas titulattēls, pašu filmu tik pat labi es būtu varējusi arī neapmeklēt.

Sestdien un pirmdien Lielajā zālē tiek izrādīta visvisādi godalgota Radu Žudes filma “Aferim!”, kuras darbība norisinās 19.gs. Rumānijā. Vajājot kādu no verdzības aizbēgušu čigānu, tēvs savam dēlam māca cinismu pret visu pasauli un visu filmas laiku bārstās ar pārdrošiem apgalvojumiem “zeme ir disks” stilā. Šis ir viens no tiem darbiem, par kuru man jādomā, ka esmu pārāk stulba, lai saprastu tā ideju.

Neviens vien festivāla apmeklētājs ir mazliet aizvainots par to, cik plašs ir izvērties Riga IFF, proti, seansi notiek divās Splendid Palace zālēs un vēlāk tām pievienojas arī Kino Bize – filmu ir tik daudz, ka neviens skatītājs nevar cerēt, ka redzēs visas filmas, kuras viņš gribētu redzēt. Riga IFF tiek izrādītas deviņas dažādas programmas: “Riga IFF selection”, “Official competition” (tajā uzvarēja Sergeja Lozņica filma “Notikums”), Lielā Kristapa filmu izlase, īsfilmu programma “Short Riga”, ziemeļvalstu filmu izlase “Nordic highlights”, “Kids weekend”, programma jauniešiem “#Youth_matters!”, festivāls “Artdocfest”, kas cenzūras dēļ atceļojis no Krievijas, un dokumentālo filmu programma “In kino veritas”.

“Short Riga” Kino Bizē sākās 21. oktobrī. Man kā nezinātājam ierašanās šajā vietā bija mazliet mulsinoša – kinoteātris ierīkots daudzdzīvokļu namā un par īstajām durvīm liecina tikai Riga IFF plakāts, kurš nav pietiekami pārliecinošs, lai atturētu mani no kāpšanas uz piekto stāvu pārliecināties, vai gadījumā zāle neatrodas tur. Kad tomēr atveru pirmā stāva durvis, man pretī nāk bārmenis/iekšā laidējs/ārā sviedējs, kurš izskatās tik pat apmulsis kā es, un manu akreditācijas karti apskata tik pat nedroši, cik nedroši to viņam pasniedzu es.

Neiedziļinoties Rīgas Starptaustiskā kinofestivāla mārketinga trikos un idejiskajā konceptā, mans priekšstats par to bija kā par festivālu, kura programmu droši vien varēs pielīdzināt tādiem Latvijas kino industrijas grandiem kā “Baltijas pērle” un “Arsenāls”. Piedzīvoju nelielu vilšanos, jo filmas gan bija kvalitatīvas, bet tām trūka svaiguma, tās man lielākoties nešķita pietiekami interesantas. Kino Bizē es beidzot saskāros ar to kino valodu, ko biju meklējusi – alternatīvu skatījumu uz pasauli un kino izteiksmes līdzekļiem. Tagad gan tas izklausās likumsakarīgi, ka Splendid Palace ar savām greznajām telpām izrādīja drošu un pat visai komerciālu kino, kamēr Kino Bizes mazā, nobružātā kino zālīte kļuva par mājvietu eksperimentiem un jauneklīgam garam.

Arī man kā daudziem citiem par festivāla virsotni kļuva Jorga Lantimosa filma “Omārs”. Tas ir smieklīgi šausmīgs stāsts par mūsu pragmatisko pasauli nākotnē, kad katrs vientuļais cilvēks tiks aizvests uz viesnīcu, kur 45 dienu laikā jāpaspēj iemīlēties un atrast sev partneri vai arī tiksi pārvērsts par dzīvnieku. Kad filmas galvenajam varonim Deividam jautā par viņa seksuālo orientāciju, pēc neilgas kavēšanās koledžas dzīves atmiņās viņš nolemj, ka laikam ir biseksuāls. Bet, nē, diemžēl  jāizdara izvēle starp vīriešiem un sievietēm. Vēlāk, kad tiek izsniegts apģērbs un vaicāts par Deivida kurpju izmēru, viņam nākas ņemt 44 vai 45, lai gan īstais izmērs ir 44,5. Šādā garā paiet visa filma, un es tikai sēžu pavērtu muti un nesaprotu, vai man ir smieklīgi vai iestājies šoka stāvoklis.

Piektdien es jau zinu no galvas Riga IFF reklāmu, kas tiek rādīta pirms katras filmas, zinu, kurā brīdī jauns puisis ar akordeonu dziedās “Viss notiek pa īstam…”, un to, ka pēc tam, kad visi cilvēki pūlī cits pēc cita būs pacēluši rokas, tūlīt jāsākas filmai. Zinu arī, kāpēc neviens nav dzirdējis par prūšu iebrukumu Īrijā. Esmu iemācījusies dzert Jameson viskiju ar banānu biezeni un Coffee Tower kafiju. Īsāk sakot – Splendid Palace jau jūtos ļoti mājīgi un komfortabli.

Filmas gan pēdējās festivāla dienās mani pārliecina arvien mazāk. “Sangailes vasara” tiek vērtēta ļoti atzinīgi, bet kā tad nevērtēsi, ja lietuvieši uztaisījuši vizuāli skaistu un pat nedaudz provokatīvu filmu ar daudzslāņainu morāli. “Pēdējais vārds” ir interesanta no vēsturiskā viedokļa, un vēl rada ērtu ticību tam, ka arī vecumdienas var pavadīt traki un skaisti. “Viņi ir izglābušies” līdzīgi kā lietuviešu bestsellers ir vizuāli ļoti ieraujoša filma. Festivāla noslēguma vakarā daudzi viesi draudzīgi dodas vērot Eimijas Vainhausas piedzīvojumus filmā “Eimija”, tik daudzi, ka pat balkonā cilvēki sēž cits citam cieši līdzās uz kastēm vai uz zemes. Eimija ir nelaimīga un lieto narkotikas, visai konkrēti pasaka režisors Asifs Kapadia “Kas jauns?” stilā, bet neviens no maniem stereotipiem par Vainhausas dzīvi diemžēl netiek apgāzts.
Noslēguma pasākumā cilvēki izklīst visai agri, bet visi izskatās apmierināti, sākot ar kino industrijas autoritātēm un beidzot ar pašiem organizatoriem, kas laimīgi lidinās apkārt pa Splendid Palace. Es esmu pavadījusi ārkārtīgi intensīvu un interesantu nedēļu, skatoties gan filmas, kas man patikušas, gan tādas, par kurām jādomā – ja nebūtu tās redzējusi, laikam būtu laimīgāks cilvēks. Tomēr arī tas nav neapgāžams arguments, tāpēc Rīgas Starptautiskā kinofestivāla pieredzi nevienu mirkli nenožēloju.

Kristiāna Šuksta

Žauga - 1) nemiera gars, tāds, kas nevienu brīdi nav mierā, kaut ko rosās, skraida bez jēgas apkārt.