Dārta Dīriņa: Vienas dvēseles dziesma

0

Piektdien, 20.novembrī, pirmizrādi Kino Splendid piedzīvos dokumentālā filma AMY, kas stāsta par leģendārās dziedātājas Eimijas Vainhausas dzīvi. Kā zināms, 2011.gada 23.jūlijā viņas dzīve strauji aprāvās, pievienojot šo mūzikas tīrradni slavenajam Club 27 – populāru mūziķu grupiņai, kuri miruši 27 gadu vecumā – līdzās Kurtam Kobeinam, Dženisai Džoplinai, Džimam Morisonam un citiem.

Jāteic, ka filma divas reizes jau tikusi izrādīta uz Kino Splendid ekrāniem nesen aizritējušajā kino filmu festivālā Riga IFF. Abi seansi tika pilnībā izpārdoti, atstājot lielu skaitu gribētāju bešā. Šķērslis filmas apmeklēšanai nebija pat salīdzinoši augstā cena (6EUR) vai fakts, ka pēdējiem biļešu medniekiem nācās sēdēt pirmās rindas malā vai balkona pašā aizmugurē.

AMY režisors Asifs Kapadilja apvienojis filmā dažādus dokumentālos kadrus, ļaujot aplūkot talantīgo mākslinieci tuvplānā bez sadomātiem vai muļķīgi imitētiem risinājumiem. Ļoti iespējams, ka tiem, kas daudz interesējušies par mūziķes dzīvi, filma daudz jauna nepastāstīs, vien ļaus vēlreiz kā pa atslēgas caurumu ielūkoties Eimijas īsajā, bet piepildītajā dzīvē.

Tajā pašā laikā tie, kas bija pieraduši dzirdēt par Eimiju Vainhausu tikai kārtējos narkotiku un alkohola skandālus un redzēt paparaci notvertās ne pārāk pievilcīgās fotogrāfijas, dokumentālie kadri palīdzēs labāk izprast viņas talanta noslēpumus un privātās dzīves problēmu ietekmi uz muzikālo pienesumu pasaules vēsturē.

Kapadiljas veikumā varam vērot mūziķes dzīvi no bērnības līdz pat nāves dienai. Trīs gadu laikā režisors mēģinājis uzbūvēt stāstu, kas  visai detalizēti un bez liekām banalitātēm spētu uzrunāt skatītāju ar patiesumu un liktu domāt par to, ko Eimija spētu mums sniegt šodien.

Vairāk nekā divas stundas garā filma mudina kustināt smadzeņu pelēko vielu par to, ka slavenā mūziķe ir vēl viens dzeltenās preses un fotogrāfu upuris. Dziedātājai, kuras sapnis bija uzstāties nelielas publikas priekšā kādā džeza bārā, paparaci zibšņu izgaismotā ikdiena lika vēlēties vien pazust un neatgriezties. Ja atceramies princesi Diānu, kuras nāvē publiski tiek vainoti uzmācīgie žurnālisti, arī Eimijas likteni, tiesa, varbūt ne tik tiešā veidā, arī ietekmējusi pārlieku lielā slava.

Šķiet pārsteidzoši, cik patiesībā autobiogrāfiskas ir šīs mākslinieces dziesmas. Viņa dzied par savām sāpēm, mīlestību kā zaudējumu, asarām un arī vairākām ne tik skumjām lietām, kas patiešām notikušas nesenā pagātnē un ko izjūt konkrētajā brīdī.

2008.gadā Eimija ieguva 5 prestižās Grammy balvas, kas bija līdz šim nesasniegts rādītājs sievietei, un filmā parādīts arī mirklis ar mūziķes reakciju – neaprakstāmu šoku, apkārtējo cilvēku sajūsmas spiedzieniem un apsveikumiem. Vainhausa neslēpa savu attieksmi par popmūzikas aktuālitātēm – viņai par to bija savs, ne pārāk pozitīvs viedoklis. Varbūt tieši tāpēc viņas mūzika bija centieni tajā ienest ko jaunu. Būtu nepareizi apgalvot, ka viņai tas nav izdevies – filmas iznākšana nodrošinājusi mākslinieces veiksmīgākajam studijas albumam Back To Black jau trešo elpu, ļaujot atkal gozēties pārdotāko albumu topos.

Var jau būt, ka filmas stāsts ir mazliet banāls un simtreiz dzirdēts – aiz apreibinošo vielu iespaida noslēpusies trausla, pārdzīvojumu sagrauzta būtne, kura izpauž savi mūzikā –, bet man tomēr šķiet, ka filma uzrunā diezgan personiski un liek atpakaļceļā uz mājām klausīties tikai viņas dziesmas un vēlreiz pārdomāt Eimijas īso dzīvi un tās fenomenu. Iespējams, ka viņa bija talantīgākā, leģendārākā un vienlaikus arī skandalozākā 21.gadsimta dziedātāja, un filma AMY tam ir vēl viens pierādījums.

Dārta Dīriņa

Meitene ar čiekura tetovējumu.