Kristiāna Šuksta: Margarita, liec viņu mierā!

0

Lielākajai daļai rīdzinieku viss, kas nav Rīga, ir lauki – vienalga, vai tā būtu Ventspils, Ludza vai Valmiera. Droši vien ar to ir izskaidrojams lielais, mātišķais prieks, kas uzplauka teātra ļaužu vidū, kad Valmieras drāmas teātris pirms pāris gadiem sāka uzkrītoši demonstrēt savu spēju konkurēt ar lielajiem Rīgas teātriem.

Par neoficiālo labākā provinces teātra titulu Valmieras teātris var pateikties burvīgajiem štata aktieriem, lai gan pēdējā laikā ir jūtama zināma vienveidība lomu sadalījumā, un katrs aktieris ir spiests iemiesoties arvien līdzīgākos tēlos (kad man pateica, ka VDT uzvedīs “Meistaru un Margaritu”, es bez lielas domāšanas uzminēju gandrīz visus galveno lomu atveidotājus). Otra teātra veiksme ir augsta līmeņa režisori, kas bieži brauc viesos uz Valmieru, jo visiem taču gribas pastrādāt ar labu trupu. Valmieras teātrī savus darbus bieži uzved arī Indra Roga. Cerību uguntiņu acīs iededz ne tikai tas, ka viņa atkal iestudē Bulgakovu (2012. gadā Roga ļoti veiksmīgi tajā pašā Valmieras teātrī uzveda lugu “Zojkina kvartira”), bet arī drosme izmantot tik populāru un darbu kā “Meistars un Margarita”, riskējot gan dziļi personīgi aizvainot tos īpatņus, kas ir īpaši pieķērušies šim romānam, gan nokaitināt akadēmiski izglītotas tantes, kuras zina, kas un kā pareizi ir jādara ar Mihailu Bulgakovu. Diemžēl šoreiz Indra Roga pamanās izdarīt abus.

Indrai Rogai šis Bulgakova darbs ir par simboliem. Paldies Dievam, viņa tos izspēlē pietiekami nemanāmi, lai man kā nezinošam skatītājam tie nekristu acīs. Bet diemžēl, domājot par to, kā simboliski attaisnot visu, kas notiek uz skatuves, pats stāsts ir kļuvis visai sauss un neinteresants, lai gan pirmavots ir patiesi aizraujošs. Visinteresantāk noteikti bija skatītājiem, kas iepriekš nebija lasījuši romānu – ja vien vien viņi nepiederēja pie tās dīvaiņu sugas, kam patīk sapņaini peldēties absurdā, acīm droši vien pavērās neko neizsakošs bardaks. Uz skatuves nevaldīja tāds haoss, kāds reāli varētu rasties Maskavā, kad tur ierodas kaut kāds svešs psihopāts un pēkšņi apkārt sāk skraidīt puskailu pilsoņu bari, bet tāds haoss, kas lika nemierīgi dīdīties krēslā un gaidīt kādu jaunu pavērsienu. Daudziem “Meistars un Margarita” ir intuitīvi uztverams darbs, bet Rogas interpretācijā vieta atstāta tikai racionālajam prātam un arī tam ir jābūt īpaši sagatavotam šādu sarežģītu pavedienu šķetināšanai.

Pārvarot aizvainojumu par to, ka “Meistara un Margaritas” pirmiestudējums Latvijas teātrī nav īpaši uzrunājošs un ka tas arī nav veiksmīgākais no Indras Rogas darbiem, jāpiebilst, ka šī izrāde nav pielīdzināma tām mākslinieciski mazvērtīgajām izrādēm, kas ik pa laikam komerciālu iemeslu dēļ tiek izrādītas “lielo” teātru lielajās zālēs. “Meistars un Margarita” ir pamatīgi izstrādāts darbs, kas neliek skatītājam kaunēties par to, ko viņš redz. Cita lieta, ka mēs zinām Indru Rogu un esam piedzīvojuši, cik prasmīgi viņa spēj iedarboties uz cilvēka emocijām, spēlējoties ar noskaņām.

Daudzi skati izraisa dziļu skepsi, piemēram, Volanda balles atveidojums. Margaritas, Korovjeva un Begemota replikas no ekrāniem teātra vestibilā un tualetēs starpbrīža laikā nenoliedzami ir asprātīgas un padara gaidīšanu tualetes rindā par daudz patīkamāku nodarbi. Tomēr viss kopējais noformējums šķiet pat pārāk mīlīgs un bezrūpīgs. Varbūt Volanda ballei nav jābūt tik liktenīgai kā Vladimira Bortko seriālā, bet tai arī nevajadzētu atgādināt TV3 Jaungada ballīti. Pats Volands (Jānis Znotiņš) visus savus simboliskos tekstus runā ārkārtīgi pacilāti, un, lai gan tas sāk likties pašsaprotami, ja aizdomājas par viņa interesanto biogrāfiju, tomēr šī uzspēlētība ļoti nokaitina. Raugoties uz Meistaru (Ivo Martinsonu), vispār jādomā: Margarita, liec viņu beidzot mierā, jo, piedod, bet izskatās, ka tu viņu galīgi neinteresē.

Tajā pašā laikā ir brīži, kas no šīs izrādes spilgti paliek atmiņā. Piemēram, Margarita (Elīna Vāne), kas sēž uz klavierēm un čukst līdzi Meistara romānam, “mazais kaķītis” jeb Begemots kaķa veidolā – sīcis, kurš kaķa kostīmā ik pa laikam pompozi noiet pa skatuvi vai otrajā plānā mīlīgi bakstās ar Margaritu, Korovjevs (Mārtiņš Meiers), kurš tik jauki tirinās apkārt pa skatuvi, ka pārņem spēcīga vēlme turpmāk dzīvot tieši tā, kā to dara viņš: pašapzinīgi, bezatbildīgi un katru cinisko frāzi papildinot ar skaisti muļķīgu žestu.

“Meistars un Margarita” Rogas režijā nemudina vēlreiz pārdzīvot Bulgakova stāstu, nedz arī interpretē to pietiekami brīvi, lai skatītājam parādītu ko jaunu. Tomēr tas ir kvalitatīvs darbs, kuru ir vērts redzēt, kaut vai izpratnei, kas katram viņa pasaulē ir Bulgakovs un ko vispār ar tādu var mēģināt pasākt. Indra Roga ir režisore, kura savos darbos iegulda gan enerģiju, gan idejas, gan personīgu pārdzīvojumu, kas ir galvenais, ko vispār no režisora var prasīt, bet diemžēl ar to ne vienmēr pietiek, lai izrāde aizrautu līdzi arī skatītāju.

Kristiāna Šuksta

Žauga - 1) nemiera gars, tāds, kas nevienu brīdi nav mierā, kaut ko rosās, skraida bez jēgas apkārt.