Dārta Dīriņa: Ziloņa dziesmas psiholoģija

1

Dailes teātris, turpinot psihiatrisko slimnīcu tēmu, šosezon aicina skatītājus uz  Ziloņa dziesmu – iestudējumu, ar kuru Andrejs Žagars atgriežas Dailes teātrī kā režisors. Izrādes bāze ir kanādiešu dramaturga Nikolā Bijona pirmā luga, kurai 2014. gadā radīta arī filmas versija režisora Šarla Binamē izpildījumā ar Ksavjēru Dolanu galvenajā lomā.

Izdzirdot Andreja Žagara vārdu, biļetes droši vien iegādāties steidza neviens vien teātra mākslas mīļotājs. Ar Dailes teātri Operas nama kādreizējam direktoram pēdējā saistība bijusi pirms 10 gadiem kā aktierim, un Ziloņa dziesma ir Žagara kā režisora debija dramatiskajā teātrī.

Izrādē piedalās vien trīs aktieri – Esmeralda Ermale (māsiņa Mis Pētersone), kuras spēcīgā loma vairākām Spēlmaņu nakts balvām nominētajā izrādē Visas viņas grāmatas uzrunājusi arī Andreju Žagaru, Juris Kalniņš (Dakteris Grīnbergs), bet galvenajā lomā Gints Grāvelis (pacients Maikls Alīns).

Stāsts risinās psihiatriskajā slimnīcā. Kad mistiski pazudis viens no ārstiem, slimnīcas vadītājs dakteris Grīnbergs mēģina noskaidrot kolēģa atrašanās vietu, cenšoties risināt sekmīgu sarunu ar pacientu Maiklu – pēdējo cilvēku, ko saticis pazudušais psihiatrs. Maikls, kura lielākā aizraušanās ir ziloņu eksistences nianšu pārzināšana, nolemj ievilkt Grīnbergu psiholoģiskā mīklā, kas beigās atklāj paša pacienta dzīves stāstu.

Lai gan mans blakussēdētājs ik pa brīdim mēdza iesnausties (ja saklausīju pareizi, arī klusi iekrākties), sižetu par garlaicīgu tomēr nenosauksi. Tiesa, darbība uz skatuves risinājās vairāk verbāli, kustību bija salīdzinoši maz, tāpēc dinamisku performanču un asu pavērsienu cienītājus izrāde, iespējams, neuzrunās. Tā prasa iedziļināšanos, bet tajā pašā laikā neliek pārāk iespringt – ir vairākas detaļas, taču tās nav pārlieku samezglotas. Rezultātā stāsts ir saprotams un varētu patikt pat tiem, kas dodas uz teātri izklaides pēc (nevis lai atklātu sava prāta dzīlēs jaunus bezdibeņus).

Šķiet, mazliet pietrūka brīžu, kad skatītājs tiktu pamatīgāk vazāts aiz deguna. Melotu, ja apgalvotu, ka pārsteigumu nebija, tomēr laikam būtu gribējies kādu brīdi sēdēt arī pavērtu muti, ja šo izrādi uzskatām par detektīvu vai psiholoģisku drāmu. Es gribēju redzēt, kā Gints Grāvelis domā – kā ideja vispirms dzimst viņa tēlotā Maikla prātā un tad nonāk arī līdz skatītāja acīm, uztverei, pat ne kā gatava vai skaidri izklāstīta nianse. Tas varētu būt kā uzplaiksnījums vai pamudinājums domāt, taču mani, par nožēlošanu, šī sajūta neatrada.

Varētu teikt, ka aktieri darbojas ticami, un viss ir kārtībā. Un tomēr, domājot subjektīvi, likās, ka talantu potenciāls netiek izmantots pilnībā, un izrādes grafiskais attēlojums būtu vairāk vai mazāk taisna līnija ar nelielu virzību augšup noslēguma fāzē. Izejot no zāles, nekādas īpašas pārdomas vai emocijas manī nerosījās.

Kā vēsta Dailes teātra mājaslapa, pēc kino kritiķa Denisa Harveja domām, Ziloņa dziesma ir “smalka luga, kurā skatītāju aizrauj psiholoģiskās spriedzes, cilvēciskās gudrības un dabas aicinājuma daudzbalsība”. Varbūt, ka pēdējā laikā esmu redzējusi pārāk daudz psiholoģisku trilleru un spriedzes filmu, patiesi samezglotu izrāžu, bet par īpašu aizrautību Ziloņa dziesmas vērošanas laikā no savas puses es nevarētu runāt.

Izrādes režisors portālam LSM.lv atklājis, ka Ziloņa dziesmas galvenā tēma ir atbildības nozīme cilvēka dzīvē, bet laikrakstam Diena sacījis šādus vārdus: “Es pats kā skatītājs vispirmām kārtām nealkstu jaunatklāsmi katrā interpretācijā, bet gan noticēt aktieru atveidotajiem varoņiem, viņu savstarpējām attiecībām un notiekošajam uz skatuves, rosināt savu fantāziju un emocionālo atmiņu – ja es nevaru noticēt, es nevaru līdzpārdzīvot un gūt katarsi.

Manuprāt, šie divi citāti visai veiksmīgi raksturo arī pašu izrādi – nekādas dižās jaunatklāsmes  un neredzētas interpretācijas jūs diemžēl izrādes gaitā nepiemeklēs, bet laika fantāzijas rosīšanai pietiks un sižets uzmanību vairāk vai mazāk noturēs. Atbildības nozīme atklāsies izrādes kulminācijā, taču personiski jūs neskars. Par aktieru ticamību vēl varētu strīdēties, tomēr kopumā varētu atzīt, ka visi trīs lomu atveidotāji bija aplausu vērti – kājās neviens pēc izrādes noskatīšanās neleca, bet arī neko sliktu no citiem teātra viesiem ceļā uz garderobi man nenācās dzirdēt.

Dārta Dīriņa

Meitene ar čiekura tetovējumu.