Žanete Zujeva: Nevainīgās rotaļas posts

0

2007.gadā Eiropas Parlaments nodibināja LUX FILM PRIZE balvu pasniegšanu ar mērķi pievērst uzmanību nozīmīgākajām tā brīža sociālajām un politiskajām problēmām ar filmu palīdzību, lai veidotu spēcīgāku Eiropas identitāti, ilustrētu Eiropas tradīciju dažādību un integrācijas procesu. Pagājušogad LUX kino balvu ieguvusī Ida ieguva arī Oskaru kā labākā ārzemju filma. Šā gada trīs finālistes bija Jonasa Karpinjano Mediterranea par Burkinafaso emigrantiem un viņu integrāciju Itālijā, Petara Valčanova Urok par skolotājas cīņu ar ekonomiskām problēmām un Denizes Gamzes Ergivenas Mustang, kas arī šogad ieguva LUX kino balvu, kuru man bija iespēja noskatīties.

Mustang vēsta par piecām Turcijas ciematā dzīvojošām ļoti tuvām māsām, kuru dzīve kļūst par drausmīgu murgu, kad pārpratumu un sabiedrības aizspriedumu dēļ viņas burtiski tiek ieslodzītas savā mājā aiz dzelzs restu sienām. Viņām jāpakļaujas savam dusmu pārņemtajam, vardarbīgajam tēvocim – izvarotājam. Vecāmāte, kura saprot dzīves netaisnību pret savām mazmeitām, nav glābiņš un padomdevējs, jo arī viņa nespēj iebilst ģimenes galvai. Meitenēm tiek liegta iespēja pat apmeklēt skolu. Tiek atņemts pilnīgi viss, kas tiek uzskatīts par nešķīstu – telefons, kosmētika, pārāk īsas un atkailinošas drēbes, žurnāli, atslēgta piekļuve telefonam, internetam. Sākas kulinārijas paraugstundas, šūšanas un mājas tīrīšanas darbi, tradicionālā apģērba valkāšana, respektīvi, viss, kas būtu jāzina un jādara paklausīgai, klišeju pārņemto turku lauku sabiedrības uzskatu uzspiestai turku sievietei. Un nekas vairāk par to. Bet māsas cenšas no visa spēka pretoties šādam dzīves stilam, jo viņas visas vairāk par visu vieno slāpes pēc brīvības, vēlme dzīvot pašām savu dzīvi, kas nebūtu ierobežojumu pārpilna.

Vairāki kritiķi min, ka Mustang sniegs skatītājiem nepareizu priekšstatu par Turciju un tās tradīcijām, un filmas laikā es pati pieķēru sevi pie domas, ka reizēm nespēju analizēt objektīvi, manuprāt, pārāk kliedzošas netaisnības dēļ, kas tajā attēlota. Ir zināms, ka Turcija ir valsts, kurā pastāv milzīgi kontrasti, atšķirības cilvēku pamattiesību īstenošanā. Vienā daļā sabiedrības joprojām ir dziļi iesakņojušās patriarhālās tradīcijas. Diemžēl arī mūsdienās daudzas turku sievietes, uzaugušas stingrā patriarhālā sabiedrībā, apzinoties vecāku uzspiesto nevienlīdzību, bezierunu paklausību, atsakās cīnīties par savām tiesībām, jo dzīve mājās un nepatīkama laulība tiek uzskatīta kā absolūti neizbēgama.

Filma nav moralizējoša, bet gan godīga un reāla, un tieši reālās situācijas atspoguļojums manī izraisīja šoku. Tā ir pavisam cita kultūra ar iesakņojušām tradīcijām, ko rietumniekam tā uzreiz ir grūti pieņemt un saprast. Eiropā mums galvenais ir būt brīviem, katram ar savu identitāti, personību, bet Mustang māsām bija pat jācīnās, lai tiktu ārā svaigā gaisā. Zināju, ka pasaulē pastāv dažādas paražas, tradīcijas, bet līdz šīs filmas noskatīšanai nebiju par to tik dziļi aizdomājusies, cik ļauna var būt šī cilvēku aklā pieķeršanās gadsimtu ilgām tradīcijām un nevēlēšanās pozitīvi mainīties līdz ar laiku. Tas ir absolūti nepieļaujami, ka mūsdienās vēl joprojām it kā attīstītā sabiedrībā pastāv laulību organizēšana. Tev ir piespiedu kārtā jāprecas ar pilnīgu svešinieku. Tev ir jāpavada visa sava dzīve ar cilvēku, kuru tu nekad neesi saticis, iepazinis, redzējis, par jūtām vispār nerunājot. Līdz ar to sievietei tiek atņemta kontrole pār savu dzīvi un ir atļauts darīt tikai noteiktās sieviešu lietas, dzīvojot visu mūžu četrās sienās ar nemīlamu cilvēku. Vai tas ir nosodoši, ja šādā situācijā ienāk prātā doma – labāk nošauties?

Filmā var saskatīt dažādus pretmetus un simbolus, kur pats svarīgākais jau atrodas tās nosaukumā. Mustangs – tas ir nepieradināts savvaļas zirgs. Filmā jaunākā māsa – Lale ir kā šī dzīvnieka simbols. Ļoti interesanti, ka tieši Lale, kura pagaidām vismazāk cieta ģimenē no šīm iesīkstējušām tradīcijām, bija tā, kas visvairāk saspurojās pret iedibināto kārtību un dzīves netaisnību. Viņa bija gatava darīt jebko, lai palīdzētu savām māsām, kuras nebija tik drosmīgas, lai dzīvotu tādu dzīvi, kurā noteicēja ir viņa pati.

Lai arī filmā bija komiski momenti, piemēram, kad māsu tantes tīšām izsita elektrību visā ciematā, lai tikai vīrieši neredzētu, ka māsas ir aizbēgušas uz futbola spēli, mani viscaur pārņēma ļoti nospiedoša sajūta un skumjas par skarbo realitāti. Nepārprotiet, filma bija patiešām lieliska, garlaicīgi nebija nevienu mirkli un beigās pilnīgi aizrāvās elpa, sirds sāka strauji pukstēt, gaidot kāds būs iznākums un ticot, ka tas būs pozitīvs. Ticība un cerība jau atmaksājās un sacelšanās pret despotiem izdevās, bet kā tālāk izvērtās māsu dzīve ir atkarīgs no paša skatītāja. Jo filma uz šo jautājumu nedod konkrētu un skaidru atbildi. Tā liek uzdot jautājumus arī sev – varbūt dzīvē mazāk vajag žēloties, krist panikā, nolaist rokas, bet būt drosmīgiem, vairāk cīnīties par saviem mērķiem, sapņiem?

Žanete Zujeva

"Sapņi mums ir nepieciešami, bez tiem mēs nevarētu samierināties ar īstenību." /E.M.Remarks/