Guna Veinberga: Piecdesmit cilvēku aplausi Karlam

0

‘Did somebody die?’ mums no skatuves malas vaicā grupas tehniskais darbinieks, pārlaižot neizpratnes pilnu skatienu ārkārtīgi tukšajai Palladium zālei. Mēs skumji paraustām plecus un kaunā nolaižam galvas. Pārņem vainas apziņa par tiem tautiešiem, kuri neseko līdzi gaidāmajiem notikumiem mūzikā un neapmeklē koncertus ar vienu izņēmumu gadā, kad ķeksīša pēc izlien no mājas, lai kopā ar draugiem dotos uz Prāta Vētras vai ‘to Kaupera bērnu’ grupas koncertu. Ir 6.decembra vakars, un pēc piecām minūtēm uz skatuves jākāpj leģendārās britu grupas The Libertines dalībniekam Karlam Baratam ar savu jauno grupu The Jackals, bet zālē sapulcējušies tikai kādi piecdesmit klausītāji. Gaidu un klusībā prātoju, vai grupa varētu vienkārši pārdomāt un koncertu atcelt. Kā nekā Karls ir pieradis koncertēt tūkstošiem, nevis pāris latviešu jampampiņiem.

Carl Barat and the Jackals, November 2014

Manām bailēm tomēr nav pamata. Nedaudz pēc astoņiem uz skatuves uznāk grupa un pilnīgi mierīgām sejas izteiksmēm sāk spēlēt Victory Gin. Tā ir mana Carl Barat and The Jackals debijas albuma Let it Reign favorīte. Nosaukums ir tieša atsauce uz Džordža Orvela romānu 1984. Orvels ir viens no rakstniekiem, kas iedvesmojis Karla dziesmu vārdus. Grupa spēlē enerģiski jau no pirmās nots, taču ar jūtamu diskomfortu, īpaši brīžos, kad mēģina veidot acu kontaktu ar zāli, bet atduras pret tukšajām vietām. Karls uzrunā publiku ar ‘Sveiki’ un kaut ko ātri piemetinājis angliski, uzreiz ķeras nākamās dziesmas – A Storm Is Coming. It kā pašu dziesmu tekstu uzmundrināti, gan grupas līderis, gan tieši mums priekšā stāvošais ģitārists Billijs Tessio, gan pārējie dalībnieki – Džejs Bouns (bungas) un Adams Klakstons (bass) sāk atplaukt, un izpildījums kļūst tikai arvien labāks. Publika, kas sanākusi tieši pie skatuves, šķiet, mēģina kompensēt savu nelielo skaitu, bļaujot un dejojot par diviem cilvēkiem katrs.

tumblr_nz799ozqku1r6k9swo2_1280

Koncerts turpinās ar ātro Gin & Milk, dziesmu no cita Karla projekta ar nosaukumu Dirty Pretty Things. Nu jau nostāvēt mierā vairs nav iespējams, mēs lēkājam un kliedzam līdzi piedziedājumam. Karls pamazām, bet mērķtiecīgi ir apbūris visus sanākušos un latviešu kūtrums izzūd kā nebijis. Mūzika caurstrāvo visu ķermeni. Jaunā albuma kompozīcijas Summer in The Trenches un We Want More tālāk pierāda grupas neapšaubāmo meistarību. Kaut arī viņi muzicē kopā salīdzinoši neilgi, vienotība un saspēle ir pārliecinoša. Setlistē iekļautas arī vairākas The Libertines dziesmas, tai skaitā arī klasika – Death on the stairs. Tai seko March of the Idle, kuru koncertā vēlējos dzirdēt visvairāk, jo tā ir viena no Let It Reign spēcīgākajiem trumpjiem. Izpildījums attaisno visas manas cerības un, sasodīts, skan vēl iespaidīgāk nekā ierakstā! To pašu var teikt arī par albuma pirmo singlu Glory Days, kurš man iepatikās tikai pēc šī priekšnesuma.

Grupa uz brīdi pamet skatuvi, aiz sevis atstājot tikai Karlu ar akustisko ģitāru rokās. Ļoti intīmā gaisotnē viņš izpilda Grimaldi un France. Katra skaņa šķiet rokas stiepiena attālumā, tik taustāma gaisā, tepat blakus. Karla balss neprasa nekādus pārveidojumus vai grupas palīdzību. Laiks uz mirkli apstājies, visi saviļņoti klausās smeldzīgajā melodijā. Lai arī nepatīkami grupai, mazais fanu pulks padara atmosfēru īpašāku. The Jackals atgriežas, un visi kopā nodziedam Let It Rain. Viņi pateicas klausītājiem par atbalstu, dejošanu, un nospēlē it kā pēdējo koncerta dziesmu. Protams, ka mēs viņus saucam atpakaļ, cik skaļi vien spējam, es palieku bez balss, visi sit kājas pret zemi. Kamēr pārējie pīpē, uz skatuves iznāk Džejs un sniedz lielisku bungu solo, iesaistot arī klātesošos.

tumblr_nnbfz0noCK1r6k9swo2_1280

Nevaru nenopriecāties par to, cik vienots spēj būt tāds neliels bariņš cilvēku. Laikam grupa arī tā domā, jo, uznākuši nospēlēt dziesmas uz bis, viņi šķiet jauna enerģijas viļņa pārņemti. Izskan atlikušās trīs kompozīcijas no Carl Barat and The Jackals albuma. Jauku kontrastu veido pancīgā The Gears, kura tiktu atzinīgi uzņemta arī mazā pagraba kluba zālē, ja tās apmeklētāji to dzirdētu. Tai seko mierīgā Beginning to See, kas ir labs piemērs, cik Karls ir talantīgs vārdu autors. Kā patiešām pēdējā dziesma izskan The Libertines slavenais, līdzi dziedamais gabals I get along. Tā ir otrā reize, kad šogad dzirdu to dzīvajā, un skan tikpat labi kā vasarā, The Libertines koncertā. Ar vai bez Pīta Dohertija – kamēr dziesmu izpilda Karls, viss ir lieliski. Viņš un The Jackals ir pelnījuši vissiltākos aplausus, jo, par spīti apstākļiem, sniedz ārkārtīgi kvalitatīvu priekšnesumu.

Latvija bija Carl Barat and The Jackals Baltijas tūres pēdējais pieturpunkts (iepriekš viņi izceļoja Krieviju, Baltkrieviju, Somiju). Šķiet, ka Karla kreativitāte un uzņēmība ir neizsmeļama. Kamēr The Libertines – skandalozā britu garage/indie grupa, kuru ievērojamu padarīja Dohertija un Barata talantu sadursme un ciešā draudzība, kas līdzinājās pirmajai mīlestībai, bija izjukusi, Karls iesaistījās jaunos projektos un izdeva solo albumu. 2014. gadā ar publiskas atlases palīdzību no vairāk nekā 1000 mūziķiem viņš izvēlējās trīs un izveidoja The Jackals. Šī gada februārī iznāca grupas debijas albums Let It Reign, kura pamatā ir Karla dziesmas. Paralēli koncertiem ar atkal apvienoto The Libertines, Karls aktīvi uzstājas arī ar The Jackals.

Carl-Barat-Let-it-Reign

Šis koncerts vieš manī raizes par latviešu publiku un to, vai grupa kādreiz gribēs atgriezties, tomēr, no otras puses, esmu gaužām pateicīga visiem, kuri neatnāca. Ne jau katru dienu ir iespēja vērot vienu no mūsdienu ģeniālākajiem mūziķiem uzstājamies nevis caur barjerām un apsargu pakaušiem, bet tepat, pie skatuves malas. Neviens negrūstīja ar elkoņiem, nebija nekādas cīņas par pirmo rindu. Mēs bijām tik tuvu, ka varējām uztvert katru niansi, skaņu, kustību. Carl Barat and The Jackals satricināja Palladium un spēkus nežēloja. Svaigāki par The Libertines, interesantāki par Dirty Pretty Things vai citiem Karla projektiem, The Jackals ir rokmūziķi, ar potenciālu. Ir grupas, kurus vienreiz redzi uzstājamies un pilnīgi pietiek, bet šī nav viena no tām. Ar nepacietību gaidu to dienu, kad redzēšu viņus atkal.

Guna Veinberga