Kirils Ēcis: Kaija vārdā Žļugins, I daļa

0

12545861_1653100858277046_448330220_o

Ilustrācija – Toms Kalninskis

Pilsētā V, kur apmeklētākā vieta bija kapsēta un pilsētas galvenā dīķa saturā bija vairāk alus pudeļu un mašīnu eļļas nekā ūdens, bija nonācis 27 gadu vecs, neveikls, izkāmējis gara auguma slaists, kurš piederēja pie tās cilvēku grupas, kuri runā papriekšu un domā pēc tam.

Šo jauno vējagrābsli sauca par Žļuginu jeb pilnajā vārdā – Žoržs Zuze Žults. Nekādu īpašu fizisku defektu viņam nebija, vienīgā lieta – trakulīgajā jaunības karstumā salauzta potīte, kas viņa gaitu padarīja unikālu. Kad viņš gāja, viņš bija sasvēries uz labo pusi un izskatījās, it kā viņš slīdētu visam garām kā tāds stīvs kuterītis Vidusjūras centrā. Žļuginam bija nepabeigta augstākā izglītība filozofu – literātu fakultātē, jo no tās reizes, kad viņš piedzēries mēģināja īstenot neķītrus plānus ar katedras vadītāja sievu, izglītotais un pie šādiem pārpratumiem nepieradušais vīrs atteicās ar Žļuginu nonākt vienā telpā. Vēcāki arī vairāk negribēja ar viņu kontaktēties, jo viņi abi bija augstākajā sabiedrībā atpazīstamas personības un pa virsu visām nedienām ar vīra alkohola problēmu, slikta slava no dēla puses būtu pēdējais, kas viņiem būtu nepieciešams.

Žļugins visu savu dzīvi bija dzīvojis bez rūpēm. Viņa dzīve bija kā vētra, un viņš bija vētras plosīta kaija, kura nebija radusi pieturēties pie vienas lietas, un sev pašam par lielu brīnumu šajā nebūtības atvarā viņš reiz apstājās un jautāja sev: „Vai es ko maz iegūstu no šī visa? Jautrība, protams, ir laba lieta, bet, ja jautrība kļūst par ikdienu, tad nemaz vairs nav interesanti.” Tādēļ Žļugins to visu pameta, atstādams draugus neziņā. Viņš atrada kādu babiņu, kura izīrēja istabu kādā nostūrī, sakravāja mantas (cik viņam tādas bija) un ieleca pirmajā vilcienā. Neko daudz ne par babiņu, ne par vietu, kur viņš gribētu nonākt, ne arī par vietu, kur nonāks, viņš nezināja, bet tieši tas Žļuginu vilināja tur nonākt vēl vairāk.

***

Žļuginam ļoti patika pārvietoties ar vilcienu. Apsēdies kupejā un atvilcis elpu, viņš sakārtoja uz ātru roku čemodānā samestās drēbes un grāmatas un pat pasūtija tasi tējas. Sajūta patiesi bija kā svētkos. Ārā pa logu garām drāzās bēdīgi mitro purvu skati, bet Žļugins tajos neklausijās un ar karotīti tik dancināja tējas zāles. Viņam bija silti un pavisam ērti, viņš pētija aizvakar nopirkto enciklopēdiju un bija dziļi apmierināts ar sevi, enciklopēdiju un tēju. Viņš sen nebija pabijis vienatnē, un tieši šajā stāvoklī viņš beidzot sāka saprast, cik viņa galva ir samaisīta un sakratīta, ka tur nekas neatrodas savā vietā. Viņš sāka apjēgt, cik daudz viņš bija aizsviedis prom pats savu neuzmanības dēļ. “Nu, visnotaļ žēl, ka tā,” viņš noteica, iedzēra malku tējas un turpināja uzmanīgi vērot provinciālās ainavas.

Pēc apmēram piecām stundām, trīs tējas karafēm un apbrīnojami sīkumainas visu kontinentu un tautu izpētes ar mazliet pietūkušām un gausām kājām Žoržs Zuze Žults izkāpa miestiņā. Viņš no sākuma pārlaida skatienu apkārtnei, izstaipījās, kā viņam to bija mācijis viens paziņa, kurš bija aizrāvies ar krišnaīdu kultūru, un apsēdās uz, kā izskatījās, diezgan daudz pārdzīvojuša stacijas soliņa. Viņa jau divus mēnešus nekoptajos matos iepūta atsvaidzinoša vēja brāzma, un līdz ar to atausa sen nebijusi sajūta; tāda kā tīriba, sakārtotība, kā jaunas dzīves aizsākums bija iestājies viņā. Viņš bija priecīgi pārsteigts un pat diezgan lepns par to, sakārtoja hūti, pacēla čemodānu un devās uz pierakstīto adresi. Bija mitrs rīts, bet agrīnā pavasara saule jau sviedros rūpējās par to, lai cilvēkiem nav jāslapinās. Viņš gāja pa aleju un koki pieklajīgi klanījās viņa priekšā. Žļugins smaidīja un ar savu smaidu viņš lika smaidīt arī citiem. Kamēr smaidu caurspīdīgie stari rikošetā lidoja no viena cilvēka uz otru, no viena koka uz otru, aizsmakušie putniņi iesildīja balsis un gliemeži iedarbināja piesūcekņus. Bija jauna, svaiga diena un Žļugina dzīvē ausa nākamā nodaļa.

Zaķis Kurkuļtēvs

Es reiz Silvijai Radzobei paprasīju "Kas ir ekskrementi?" Un Radzobei nebija vārdu...