Matīss Kaža: Džārmušs, Injaritu un vesterna revenance

0

Es piedzimu gadā, kad nomira vesterns. Gadā, kad manam kino žanram numur viens tika sarīkotas skaistas bēres.

“Šī pasaule vairs nav tava daļa,” Džonija Depa varonim Viljamam Bleikam filmas Dead Man noslēgumā pavēsta viņa ceļabiedrs, indiānis Neviens. Neviens iestumj laivā guļošo Bleiku pēdējā ceļojumā. Līdz ar Bleiku šalkojošajā jūrā aizpeld arī kino vesterns.Ekscentriskā amerikāņu režisora Džima Džārmuša Dead Man ir viena no smalkākajām vesternu dekonstrukcijām kino vēsturē. Filma apgāž kājām gaisā teju visus vesterna kanoniskos principus. Trīsdaļīgo, pasakām tik līdzīgo kino vesterna struktūru Ņujorkas avangardists Džārmušs aizstāj ar sižetu, kas vairāk pielīdzināms apziņas uzplaiksnījumiem. Rosīgo, ar misijas apziņu un zelta morāli apveltīto kovboju te aizvieto angļu romantisma laikmeta dzejnieka Viljama Bleika vārdu pārmantojušais, Džonija Depa atveidotais protagonists, kurš lielāko filmas daļu lēnām mirst. Mūsu “varonis” filmas gaitā ir pilnībā atkarīgs no sava kompanjona, indiāņa Neviena rīcības.

deadman_02Dead Man ir poētisks veltījums Amerikas pirmiedzīvotāju sakrālajām paražām un misticismam. Džārmuša attieksme pret šīm vērtībām atklājas caur pavisam negaidītu kino valodas elementu savienojumu. Dead Man kļūst par savdabīgu organismu vai varbūt par mītisku veidojumu ar savu garu un ķermeni, kas sastāv no kinematogrāfiskām atbalsīm. Filmas sižeta, kurš veidots kā ceļojums, materialitāti citā – spirituālā dimensijā paceļ 19. gs. beigu Amerikas ainavu fotogrāfijām līdzīgais kadrējums, Nīla Janga mūzika un Viljama Bleika dzejas tekstu iestarpinājumi.

Kā reiz intervijā atzinis pats Džārmušs, gatavojoties Dead Man uzņemšanai, viņš rūpīgi pētījis Amerikas pirmiedzīvotāju tekstus par šī reģiona cilvēku domāšanas formām. Angļu romantiķa Viljama Bleika dzeja, savukārt, režisoram šķitusi kā šo tautu dvēseles dziļumu atspulgs, atbalss. Džārmušs izmanto plašu ar Amerikas seno kultūru saistāmu vizuālu simbolu klāstu, no kuriem daudzi, līdzīgi kā Bleika dzejoļos, ir vērpti ar dabas nepārtrauktajām parādībām un tēliem. Nakts un diena, debesu spīdekļi, ūdenstilpnes, meža zvēri kā Bleika dzejā, tā Amerikas senajās kultūrās ir idejas pārstāvoši tēli. Daba tālāk atbalsojas filmas distancētajās kompozīcijās, kuru melnbaltā pamestība iedveš sajūtu, ka esi nonācis mītiskā zemē, kas līdzīgi kā Bleika varonis ir knapi dzīva, sava “es” pamesta. Vienalga, kas šis “es” būtu – kāds totēms, Dievs vai demiurgs, bet šis kaut kas ir tas, kas turējis kopā tās leģendu un mītu pasaules, kurās dzīvojuši mums pazīstamie tradicionālo vesternu varoņi, kuras līdz ar Bleika peldējumu pretī nezināmajam pagaist kultūratmiņā.

Šie ir mežonīgie rietumi bez leģendas x, bez varoņmīta, bez pasakām – no tā visa palikusi tikai atbalss, caur kuru ar cieņpilnu liriskumu Džārmušs mūs izved divarpus stundu garā ceļojumā. Režisors atsauces uz vesterniem un seno Amerikas cilšu kultūrzīmēm nekad nereducē līdz dekoratīvam līmenim, saglabājot noslēpumainu auru un atmosfēru. Tādējādi viņš apliecina ne tikai savas zināšanas par Amerikas cilšu tradīcijām, bet reizē atzīst arī to, ka ļoti daudz kas no šī reģiona pamatiedzīvotāju kultūras rietumniekiem vēl joprojām palicis līdz galam neizprasts…Un, ņemot vērā filmas simbolisko noslēgumu, tā tas arī paliks. Romantizētas dabas ainavas, varoņmīts, kovboju un indiāņu cīņas, robežzemju izdzīvotāju cīņas par dzīvību un nāvi. Tas viss aizpeld līdz ar Viljamu Bleiku. Džārmušs skaisti pieliek punktu vesternam. Žanram, kurš jau tālajā 1995. gadā savā tīrākajā formā bija praktiski miris.

Pēc divdesmit gadu prombūtnes 2015. gadā vesterns ir atgriezies. Tas uz kino ekrāniem parādījies tik dažādās formās un transformācijās. Maijā teju par kino gada notikumu kļuva Mad Max: Fury Road, kas pastāstīja piemīlīgo Baltās tuksneša saules* pasaciņu, to interpretējot kā nežēlīgu autocirku. Pēc tam sekoja divi tradicionālā vesternu vidē tērpti kino darbi ar labiem aktieriem un režiju. Pieaugšanas stāsts filmā Slow West un nedaudz šaušelīgā pasaka, kurā Patriks Vilsons glābj savu princesi no kanibāliem, – Bone Tomahawk. Nevaru slēpt arī savu neviltotu prieku, sajūsmu un apbrīnu par meistara Tarantīno filmu The Hateful Eight, kura 70 mm lentē priecē acis un atgādina par tālajiem episkā kino laikiem. Bez tam jaunākā Tarantino filma ir kā stilistika antitēze Džango un vairāk atgādina meistarīgi konstruētu detektīvstāstu, kas savijies ar kāda no labāko 19. gadsimta beigu krievu dramaturgu darbiem, nekā Džango ietverto refleksiju par Propa izceltajām pasaku sižetu un varoņu sistēmām. Vienā gadā četri kino vesterni – divi ļoti labi, divi izcili. Vai var būt runa par vesterna atdzimšanu, atgriešanos, revenantu*?

Vistiešākā saikne ar atdzimšanas un atbalss jēdzienu mūsdienu vesterna kontekstā ir tieši Alehandro Gonsalesa Injaritu filmai The Revenant, kura skatītājam ir nopietns pārbaudījums. Cik ilgi esam spējīgi noraudzīties viena cilvēka fiziskās un emocionālās sāpēs, kuras filmas gaitā progresē ne tikai horizontāli, tas ir, apjoma ziņā, bet arī vertikāli, pieaugot to intensitātei? Pēc aktiera mūža un teātra skatuves aizkulišu pētīšanas, sienu bīdīšanas un apsēstības ar ļoti skaļām bungām Injaritu uzņēmis pavisam citādāku filmu – aukstu, brutālu, nežēlīgu stāstu par izdzīvošanu un atriebību. Darbības vieta – Amerikas mūžameži laikā pirms pilsoņu kara. The Revenant galveno varoni Hjū Glasu, kura sāpju epopeju divarpus stundu garumā izdzīvo Leonardo di Kaprio, pēc sadursmes ar grizlilāci biedri pamet mežā, turklāt arī noslepkavojot viņa dēlu. Glasa vienīgais mērķis – izdzīvot, lai atriebtu.

revenant_03The Revenant pārsteidz nepārsteidzot. Es nedomāju, ka vairs ir kādas šaubas par to, ka Emanuels Ļubeckis ir viens no labākajiem savas paaudzes kino operatoriem pasaulē. Operatora darbs filmā ir tehniski novatorisks un mākslinieciski patiešām fascinējošs. Es nerunāju tikai par spēcīgajām filmas mizanscēnām, kuras atgādina atdzīvojušos 18.-19. gadsimta kara ainu gleznojumus. Kamera filmā ik brīdi ir dzīvs, funkcionāls elements, it kā tā pati par sevi būtu kāds visuredzošs tēls, kas spokojas ledusaukstajos mežainumos, atbalsojot to būtību caur vizuālo mediju. Ik pa laikam, jo īpaši masu skatos, kamera burtiski atkāpjas no filmā notiekošās darbības, parādot mums tā saukto “otro pusi” – sižeta tiešo aizkadru, kas tomēr ir neatņemama filmas pasaules sastāvdaļa. Izrādās, ka tepat blakus visai tai dzīvnieciskajai nežēlībai un asinspirtij atrodas neskarta daba ar tās rēgaino, mirklīgo klusumu – tukši līdzenumu plašumi, muklāji, brikšņi un mežmalas dažu sekunžu laikā kontrastē ar zirgu pakavu klaboņu, ievainoto vaidām un bultu un asmeņu šķindoņu. Hjū Glasa izdzīvošanas spēle ir kā klusuma spēle ar vētru. Ļubeckim un Injaritu daba ir kā spēks, kā liecinieks visai tai vardarbībai un cilvēka asinskārei, kura kļuvusi par filmas galveno izpētes objektu.

Galvenā varoņa ceļojums pa sniegotajiem brikšņiem, gravām, tīrumiem un mežiem Injaritu interpretācijā darbojas divos līmeņos. Pirmkārt, fizioloģiskais līmenis. The Revenant ir ļoti grūti skatāma filma, jo tā strādā kā aritmētiska fizisku sāpju un moku progresija. Reālistiskas, asiņainas brūces, skrambas, miesas bojājumi un graizījumi, kliedzieni un gārdzieni aizstāj verbālu saziņu un dialogus, kuru filmā ir relatīvi maz. Es necentos saskaitīt, cik reižu Hjū Glass filmas gaitā atradās nāves briesmās, taču interesanta, varbūt nedaudz mulsinoša ir režisora izvēle šo izdzīvošanas ceļu iezīmēt līdz teju absurdai, Holivudas action kino kanoniem raksturīgai hiperbolizācijai. Glass veļas pa kupenām, krīt no kraujām un gāžas egļu galotnēs, tomēr viņa organisms kā nepadodas, tā nepadodas līdz brīdim, kad filmas noslēdzošajā kadrā Leonardo di Kaprio nolauž visas kinematogrāfa sienas, ieskatoties kamerā un ar skatienu uzrunājot skatītāju.

Aktierim šādos apstākļos strādāt nav viegli, jo īpaši tāpēc, ka Injaritu uzstāja par filmēšanu naturālistiskā vidē, izmantojot tikai dabīgo gaismu, kā rezultātā The Revenant filmēšana ieilga par vairākiem mēnešiem. Di Kaprio tēlojums balstās uz tīri fizisku aktierspēli, un tieši viņa talanta, neatlaidības rezultātā filma fizioloģiskajā līmenī patiešām nostrādā. Pēc iznākšanas no kinoteātra zāles mani pārņēma dziļi neērta pretīguma sajūta par pēdējās divarpus stundās redzēto. Vardarbība un galvenā varoņa izdzīvošanas spējas filmas gaitā balansē starp naturālismu un hiperreālismu, tomēr nelielu vilšanos sagādāja The Revenant noslēgums, kurā, izmantojot tradicionāli klišejiskus Holivudas paņēmienus, scenārists un režisors Glasu padara teju vai par supervaroni. Tomēr varbūt tas ir kā atgādinājums par vesterna mītisko varoni – nemirstīgo tuksnešaino plašumu ceļotāju vai kovboju, kuru Holivudas četrdesmito piecdesmito gadu ar elegantu pašironiju apveltītajos vesternos šāva, cik gribēja, bet tāpat nevarēja dabūt nost no kājām?

revenant_02Otrais līmenis, kurā filma cenšas darboties, ļauj atsaukties uz jau reiz pieminēto Džārmuša Dead Man. The Revenant veidotāji cenšas sakralizēt Hjū Glasa iekšējo pasauli caur sapņu un murgu ainām, kurās režisors atsaucas uz Amerikas cilšu kultūrelementiem. Tomēr Injaritu un Ļubeckis šai ziņā priekšroku devuši skaistām un acis priecējošām kompozīcijām, kuras nevar saukt par poētiskām, jo tām trūkst satura, Džārmuša darbam tik raksturīgās atbalšu saiknes jeb metateksta – sauc, kā gribi. Filmas veidotāji neiedziļinās izmantoto simbolu jēgā un tādējādi tos vispārina. Hjū Glasa sapņu naratīvi ir jau simtreiz iepriekš redzēti, ieskaitot visiem zināmo mirušās sievas spokošanos.

Rezultātā nedaudz paviršais revenantais kino vesterns nav eskeipistiem domāta pasaka vai pat eksistenciāla reflekcija par mūsdienu cilvēka tieksmi darīt pāri sev un apkārtējiem. Te dominē tieša, skarba kino valoda, kas neatlaiž un pēc tam burtiski izgrūž no kinoteātra zāles tā, ka otrreiz ko tādu piedzīvot nemaz arī negribas. Toties filma (un arī pārējie šogad redzētie vesterni) tomēr dod kādu cerību, ka ne tikai ar tehniskiem trikiem un skaistu operatora darbu vien turpmākajos gados piedzīvosim variācijas par kino vesternu…jo pamats jau ir, tikai ļoti gribētos arī rūpīgos pētījumos balstītu fasādi un kārtīgu jumtu, lai, tā teikt, zīmju un simbolu māja jeb semantiskais komplekss neizskatās pēc malkas šķūnīša. Aidā!

*Baltā tuksneša saule (Белое солнце пустыни) – viena no visu laiku populārākajām padomju piedzīvojumu filmām, kuras sižets nav nemaz tik attāls no jaunākā Trakā Maksa. 
**Revenant (angliski) – atdzimšana, atgriešanās pēc ilgstošas prombūtnes.

Matīss Kaža