Guna Veinberga: Bez sensācijas, bet no visas sirds

0

Ir drēgns rudens vakars un es kārtējo reizi mēroju ceļu no Vecrīgas līdz Ģertrūdes ielai, sabāzusi rokas dziļi kabatu dzīlēs. No vienīgās skanošās austiņas manā labajā ausī plūst mūzika un aizpilda galvā valdošo tukšumu, palīdz virzīties uz priekšu. Nav jācenšas ieklausīties, katrs vārds atbalsojas galvā un ātri vien mūzika ir pilnīgā kontrolē pār visām manām emocijām. Skumjš smaids uzplaukst sejā un tur arī paliek. Ne visas dziesmas spēj mani tā ietekmēt, kur nu vēl, kad klausos mūziku vienu eiro vērtajās, savu laiku nokalpojušajās austiņās. Tomēr tīri intereses pēc lejupielādētais The Maccabees jaunākais albums mani pārsteidz nesagatavotu. Kārtējā britu indie grupa, nekas īpašs, es atceros sevi domājam. Pietika vienu reizi noklausīties albumu no sākuma līdz beigām, lai mans viedoklis mainītos pilnībā. Toreiz un arī tagad, pēc neskaitāmām rudens pastaigām The Maccabees pavadījumā, es esmu pilnībā pārliecināta, ka Marks to Prove It ir 2015. gada labākais albums. Tā autori ir lielisks pierādījums tam, ka smags darbs atmaksājas un ka galvenais dzīvē ir nepadoties.

The Maccabees
The Maccabees

The Maccabees nebūt nav viena no tām grupām, kura vienmēr bijusi kritiķu un fanu mīlēta. Arī ne no tām, kuras izceļās ar dalībnieku skandalozo dzīvesveidu, grandiozu šovu vai koncertiem milzīgās arēnās. Viņi ir salīdzinoši nosvērti, parasti cilvēki, kas pavadījuši vairāk nekā desmit gadus dienu no dienas studijā, koncertos, strādājot un augot. 2004. gadā ideja par grupas izveidi radās Fēliksam Vaitam (ģitāra) un Orlando Vīksam (balss), kuri kopā spēlēja futbolu. Problēma bija tāda, ka tuvākajā apkaimē nebija gandrīz neviena, kas tobrīd gribētu nodarboties ar mūziku vai mācētu spēlēt kādu instrumentu. Grupā tika pieņemts Fēliksa jaunākais brālis Hugo Vaits (ģitāra), kurš tobrīd neprata nospēlēt nevienu barē akordu, un Ruperts Džārvis (bass), kurš prata tikai Purple Haze uz ģitāras. Sākumā bundzinieks bija Orlando bērnības draugs Roberts Dilans Tomass, tomēr, pēc viņa ierakstīšanās rehabilitācijas centrā, ar grupu sāka spēlēt Sems Doils. Lai gan neviens no The Maccabees dalībniekiem nav ticīgs, grupas nosaukums ir Bībeli šķirstot nejauši uziets vārds.

tumblr_mgvwmaG8pi1reugomo1_50011e00afe77e586defbcc649a3c15f4e4

Pirmais koncerts notika mazmazītiņā Londonas bārā, ar nosaukumu The Pleasure Unit, un esot bijis šausmīgs. Pēc tam viņi pārvākušies uz Braitonu, kur veicies krietni labāk, ja neskaita koncertu Brighton Concorde. Tā skaitījās prestiža vieta, un Orlando bija priecīgs par iespēju kāpt uz skatuves, uz kuras bija redzējis uzstājamies Franz Ferdinand. Nepatīkamu pārsteigumu The Maccabees sagādāja koncerta apmeklētāji – pilsētiņas iedzīvotāji, kuri priekšnesuma laikā rāpās uz skatuves, karājās stalažās un kāvās. Nozīmīgais koncerts izvērtās pilnīgā haosā, un rezultātā grupai draudēja aizliegums uzstāties dzīvajā (pēdējie, kuriem tika aizliegts bija The Sex Pistols). Tomēr viss nokārtojās. 2005. gadā novembrī iznāca The Maccabees pirmais singls X-Ray, un sešus mēnešus vēlāk – Latchmere. Tā video kļuva par interneta hitu. 2007. gadā maijā grupa izdeva debijas albumu Colour It In, un tā singls First Love bija pirmais, kurš iekļuva Lielbritānijas topos. Sekoja tūre ar Bloc Party pa Ameriku un pašu Lielbritānijas tūre.

57f4d0a4c102eb90bc948dd3f2ca484b tumblr_l7b5anlauH1qc4unuo1_500

Lai gan grupa iekaroja uzmanību ar Samsung telefonu reklāmā izmantoto dziesmu Toothpaste Kisses, un fanu pulks turpināja augt, tā joprojām bija kritusi kritiķu nežēlastībā. Viss sāka mainīties uz labo pusi pēc Wall of Arms (2009) iznākšanas. Artrocker to atzina par tā gada labāko albumu, un 2010. gadā viņi tika pie iespējas doties NME Awards headline tūrē. Žurnāls nodēvēja The Maccabees par grupu, kas apglabāja landfill indie. Veiksmīga bija arī sadarbība ar reperi Roots Manuver, kurš albuma kvalitatīvāko un tumšāko dziesmu No Kind Words pārveidoja un uz tās melodijas pamata ierakstīja Empty Vessels (tā ir iekļauta albumā kā B-side). Viens no grupas lielākajiem plusiem bija un ir spēlēšanās ar dažādiem elementiem, pieejām, kā, piemēram, pūšamo instrumentu orķestra iesaiste, meklējot interesantāku skanējumu.

4bd2fc10097b1886655a4ea91d7b8180

2012. gada janvāri iznāca The Maccabees trešais studijas albums Given To the Wild, kurš tika nominēts Mercury Prize un godam nopelnīja NME Album of The Year Award. Citāda popa, psihadēlijas un ģitāras skaņu (iedvesmojušies no The Stone Roses) pilnais albums ne tikai izpelnījās atzinīgas atsauksmes mūzikas presē, bet arī sasniedza zelta statusu Lielbritānijā. Pelican, Feel to follow, Ayla un citas dziesmas kļuva par koncertu grāvējiem, Grew Up At Midnight tika izmantota Steve Jobs filmas skaņu celiņā. Šī veiksme atvēra grupai durvis uz lielākām un slavenākām skatuvēm, piemēram Alexandra Palace un Brixton Academy, kā arī deva iespēju uzstāties, kā vieniem no headline māksliniekiem festivālos.

The Maccabees, Posed. NME.
The Maccabees

Puiši jau vairākus gadus ir ērti iekārtojušies paši savā Londonas studijā, pilsētas dienvidos, rajonā ar nosaukumu Elephant & Castle. Astoņdesmitajos tā piederēja The Jesus and Mary Chain, kuri studiju bija iesaukši par The Drugstore. Telpas izmantoja arī citi, taču neilgi, un kad The Maccabees tur nonāca, tās gadiem bija stāvējušas tukša un tajās atradās tikai vecas klavieres. Nu jau tur aizvadītas neskaitāmas stundas, it īpaši pēdējos trīs gados. Pēc Given To the Wild tūres puiši nolēma uzreiz atgriezties studijā un  ķerties pie nākamā albuma, tomēr tā izrādījās kļūda. Sasteigtais un nepārtrauktais darbs lēnām ieveda The Maccabees radošajā krīzē, kuras laikā neskaitāmas idejas tika norakstītas un grupa vairākkārt apsvēra atmest visam ar roku. Viņiem izmisīgi vajadzēja albuma motīvu, kas savienotu tā dziesmas vienā mākslas darbā.

Iedvesma izrādās slēpās turpat viņu degungalā. Orlando nejauši uzgāja kādu fotogrāfiju, kurā redzama Elephant & Castle centrā zinātnieka Maikla Faradeja piemiņai uzceltā kastes formas ēka naktī, lampu izgaismota. Tā viņu apbūra, jo ļāva ieraudzīt parasto pilsētas objektu, kuram katru dienu sanāk iet garām, no citas perspektīvas, un viņš saprata, ka skaistumu var atrast visnegaidītākajās vietās. Elephant & Castle, kurš noteikti nav smalkākais Londonas rajons, tā iedzīvotāji, ikdienas ritms kļuva par The Maccabees lielāko iedvesmas avotu un minētā fotogrāfija – par albuma Marks To Prove It (2015) vāciņa noformējumu. Rajons pēdējos gadus tiek aktīvi pārbūvētas un ēkas nojauktas (šāds liktenis draud arī studijai), tāpēc ainava nemitīgi mainās un daudzas vietas zaudē savu agrāko šarmu. Šīs pārmaiņas un dažādu cilvēku stāstus grupa iemūžinājusi dokmentālajā filmā Elephant Days, kas iznāca pērnā gada rudenī.

 

Marks To Prove It ieraudzīja dienas gaismu 2015. gada 31.jūlijā, un momentā nokļuva Lielbritānijas albumu topa 1.vietā. Atšķirībā no iepriekšējā albuma, kurš ir piesātināts ar dažādiem tehniskiem efektiem, atmosfēriskumu, šajā grupa atgriezusies pie vienkāršības un fokusējas uz galveno – instrumentiem. Dziesmas pēc iespējas pietuvinātas tam, kā tās izklausītos arī koncertos. Albuma sanācis daudz melanholiskāks, dzīvāks un atstāj spēcīgāku iespaidu uz klausītāju. Given to The Wild stāstīja par dienu, bet Marks To Prove It ir nakts albums. Dziesmas ierakstītas vēlajās stundās, iekļaujot fragmentus no vienas nakts sarunām, pilsētas skaņām, ko grupai izdevies noķert, klīstot pa ielām un metro staciju. Albumā daudz dzirdamas tumšas klavieru skaņas un kontrasti noskaņās, vārdos. Fēliksa radītais bija lēns, cerību, pārdomu un mīļuma pilns, bet Orlando esot vēlējies parādīt neglīto pusi, agresīvo, dusmīgo. Abiem un grupai, kā vienai veselumam, to visu izdevies lieliski pasniegt.

b0c312726106443e1e4e7513e595cb9d

Fascinējoša šķiet visu dalībnieku vienkāršā un sirsnīgā uztvere, kas jūtama gan mūzikā, gan intervijās. Viņi ir labos draugos ar saviem laika biedriem – Florenci, Mumford and Sons, un izsakās atzinīgi par jaunākām grupām (paši jau vairs nav divdesmitgadnieki). Savukārt par galveno paraugu grupa uzskata Orlando mīļāko grupu Arcade Fire, kā arī The Futureheads. Varbūt The Maccabees ir tik mierīgi, jo grupā ir brāļi, kas nekad savā starpā nestrīdoties un Orlando, kurš ir piezemēts un māksliniecisks. Brīvajos brīžos ceļā viņš taisa spiedogus, un pa vidu visam ir paspējis izdot grāmatu Young Colossus un ierakstīt tai 6 dziesmas. Lai arī grupa nenoliedz, ka katram esot ļoti atsķirīgs redzējums, viņi ir iemācījušies klausīties viens otrā, un tur arī slēpjas panākumu atslēga.

tumblr_mfpb86fVpj1reugomo1_500 tumblr_mf2yc8NtVB1reugomo1_500
The Maccabees ir izturējuši zināmu laika pārbaudījumu, pierādījuši sevi un līdz šim cēluši paši savu latiņu tikai uz augšu. Varbūt viņu dziesmas nav lipīgas un dažas jānoklausās vairākkārt, lai spētu iedziļināties un lai iepatiktos, bet tas nebūt nav slikti. Viņi nav sensācija un nekad nebūs, bet tas netraucē viņiem augt un pamazām, pa solītim kļūt par lielu vārdu mūzikā. Manuprāt, ļoti precīzi The Maccabees raksturo Orlando vārdi par albumu: “It’s not about making the ordinary extraordinary. It’s about saying that there is an awful lot of romance in the everyday and in the real.”

Guna Veinberga