Kirils Ēcis: Kaija vārdā Žļugins, II daļa

0

zigulins (1)

Ilustrācija – M. L. Meļķe

Žļugins pārlaimīgs lēkāja no vienas ielas puses uz otru un, visu laiku smaidīdams, atskatījās atpakaļ. No pirmajiem skatiem viņam ļoti iepatikās šī pilsēta. Tā bija ļoti piemērota Žorža interešu īstenošanai. Žļugins saprata, ka katru nedēļu pār pilsētu V pārklājas viena parādība, kura bija aprakstīta brīnišķās dzejās un stāstos, šī parādība bija gausi bohēmiskie brīvdienu rīti, kas bija tieši tas, kas Žoržam bija nepieciešams. Ielas, alejas un taciņas, kas caurdūra visu miestiņu, bija tukšas no cilvēkiem. Pat koki un ūdeņi padevās vējam un ļāvās vardarbīgajām rotaļām. Dienas toņus vēl vairāk paspilgtināja no rīta mugurā uzvilktais krekls. Krekla raksti ļoti labi iederējās apkārtējā ainavā, un Žļugins pat juta, kā viņš saplūst ar visu, kas apkārt, visu, kas dzīvs un elpo. Kreklu pirms trim gadiem no Indijas bija atvedusi bērnības draudzene, kura kādu laiku bija dzīvojusi Žļugina dzīvoklī noslēpumainu apstākļu dēļ. Krekls bija pilns ar krāsainiem rakstiem un zīmēm kā tādiem ceļiem vai bezgalīgiem labirintiem, šo kreklu varēja nebeidzami pētīt un pētīt. Žļuginam patika iedomāties, ka katrs raksts ir burts un ka kāds slavens indiešu cirka mākslinieks tajā ieaudis savu dzīvesstāstu un to pārdevis, lai māsai vārdadienā uzdāvinātu kilogramu rīsu. Tagad diemžēl krekls bija stipri izbalējis, bet tas vēl joprojām mazliet oda pēc terpentīna un šī smarža Žļuginu ļoti pievilka.

Viņš klausījās savā gaišajā galvā, kas viņam stāstīja par maziem, aizmirstiem nieciņiem: notikumiem, priekšmetiem un sajūtām. Un saprata, ka pēdējā laikā palicis ļoti skarbs un brutāls. Viņš atcerējās, kā skolas gados tieši sajūtas, šis maigās, vienreizējās substences, kas peld mūsos un visur apkārt mums, bija tas, kādēļ viņš no rīta cēlās un atvēra aizkarus. Atgādinātājs pa vidu arī ieminējās par lietu, kuru atceroties Žļuginam iemirdzējās acis – viņš vakar zemnieku tirdziņā bija iegādājies skaistu koka pīpi. Tā bija veca, mazliet noskrāpētu galvu un ar savu raksturu, kā jau visām vecām lietām. Pats pārdevējs teica, ka tā izgatavota slavenajā Ķornonska fabrikā, bet tam Žļugins neticēja, jo tādā gadījumā pīpe noteikti nemaksātu vien piecpadsmit kurlu. Patiesībā Žļugins agrā bērnībā bija zvērējis pie visiem svētajiem sveķiem, ka nekad mūžā viņa lūpas neskars velna kūpošo stabuli, bet jau 16 gados aktīvi sāka smēķēt papirosus un tā arī nav pārstājis līdz šai dienai. Viņam šķita, ka viņam nekad nav bijusi smēķēšanas atkarība vai arī viņš to vienkārši negribēja atzīt, tāpēc Žļugins sevi mierināja ar domu, ka pīpes kūpināšana viņa stāvam piešķir tādu cildenu, džentlmenisku noskaņu. Bija tikai viena vienīga problēma kā tāda siena priekšā visam džentlmeniskajam, kaut kas tik maziņš, bet tomēr tik nozīmīgs, defekts, kura dēļ Žļugins bija raudājis naktīs, kura dēļ viņš pat sāka sevi ienīst…  Žļuginam neauga  ū s a s.  No rītiem un vēlos vakaros viņš skatījās spogulī un lamāja sevi par tik nožēlojamu, nepiedodamu nepilnību kā tāds neveiksmīgs dārznieks ar neaugošu kartupeļu lauku. Viņam tiešām šķita, ka ūsas viņam atrisinātu daudz problēmu un uzlabotu viņa dzīvi.

Bet ūsu problēmu šobrīd viņš bija aizmirsis, jo tur, kur  pašlaik atradās viņa prāts, nepastāvēja tik seklu domu par fiziskām nepilnībām. Šajā laimes bezsvara lidojumā viņš neiedomājās arī par savu vientulību. Par to, ka viņš ir nepazīstamā vietā, bez draugiem un ienaidniekiem. Nē, Žļugins jutās tik piepildīts, mīlēts un cienīts, ar viņu bija visi pasaules putni un koki, strautiņi un ielejas, viņam blakus stāvēja plecīgie filozofi, dzejnieki un prozaiķi, kuri bija gatavi uzklausīt un dalīties ar saviem pārdzīvojumiem un piedzīvojumiem. Un tas, ka viņš to apzinājās viņam lika gavilēt savā priekā. Viņš beidzot saprata, ka pierastā sīkoņa ausīs nav vis odu vai citu kustoņu izraisīts traucēklis, bet gan sava ķermeņa un gara izmisīgie smilksti pēc vienatnes, pēc sarunas ar sevi, pēc domu nostabilizēšanas. Viņš atkal, pēc ilgiem laikiem, satika sevi, un, ieraudzījis savu izkropļoto stāvu, viņš mazliet noelsās, bet tad saprata, ka ir atpakaļ mājās, pie mīļotā ozolkoka rakstāmgalda ar pildspalvu rokā, gatavs klausīties un pierakstīt. Šajā brīdī viņam atklājās miljoniem jaunu domu, kuras nekontrolējami skraidīja pa galvu kā pilsēta V ar vismaz tūkstoš neizstaigātām ieliņām, kalniem, klajumiem un veikalu plauktiem.

Žļugins bija pilnīgi apdullis un, sapratis, ka jau kādu brīdi īsti nezina, kur jāiet, paķēra vienu no miljons domu strēmelītēm, kuras bija samētātas pa viņa galvu kā tādā loterijas burkā. Uz tās ļoti glītā rokrakstā bija rakstīts: “Pagriezies pa kreisi un ieej durvīs, tur Tu atradīsi visu, ko vien sirds vēlās”. Žļugins paklausīgi pagriezās pa kreisi un viņa priekšā pavērās maza, nošļukusi bodīte ar nevīžīgi konstruētu cementa lievenīti, uz kura jau bija sanākuši aprunāties tuvāko māju kaķi. Ja par vienu veselu skaitītu arī rižiku bez vienas priekšējās kājas, tad kopā tie bija četri. Žļugins tiem veltīja siltu smaidu, kas tiem lika iesvīst vēl vairāk. Viņš pabrīnijās par to, kā bija aizmirsies savās atmiņās un nākotnes vīzijās un kājas atstājis bez uzraudzības. Apdullušo galvu, kura jau pēdējo pusstundu aizrauta griezās uz visām pusēm kā tāds propellers, viņš pavērsa pret debesīm, nokoda kārtīgu kumosu verdošās saules, to papildinājis ar pāris ēdamkarotēm debesmannas, un savā kuterīša gaitā iegāja bodītē.

Zaķis Kurkuļtēvs

Es reiz Silvijai Radzobei paprasīju "Kas ir ekskrementi?" Un Radzobei nebija vārdu...