Krista Anna Belševica: Džilindžers ir miris

1

Ja kāds vēl atceras, tad pagājušonedēļ nekas visā pasaulē nebija svarīgāks par to, ka ir nomiris Bovijs, un par to, ka viņu atcerēsies mūžam. Tāpat kā toreiz, kad mūžībā aizgāja Džeksons, Džobss vai Ziedonis, secību, šķiet, nejaucu. Varbūt šonedēļ neviens vairs neatceras Boviju, bet tas nemaina apstākli, ka  mirt vispār ir diezgan labi. Galvenais ir atstāt aiz sevis varonīgas pompozitātes un nemirstošas slavas pēcgaršu. Lai ļautiņiem ik pa laikam ir, ko atgremot. Trešās šķiras koncertšovi ir gandrīz tas pats, kā epitāfija, ko debesīs iespraudis metrus trīs augsts koloss. To lieliski saprata senie grieķi, un, šķiet, arī mūsdienu pasaule, tai skaitā dižā letiņnācija nav savā intelektuālajā attīstībā daudz zemāk kritusi.

Bet ir viena svarīga nianse – miršanas aktam ir jānorisinās uzreiz gan fiziskā, gan garīgā plaknē, tam ir jābūt negaidītam un garīgu triecienu izraisošam. Šajā ziņā vēl labu brīdi pirms Bovija nepaveicās Džilindžeram, kuram nu jau laikam beidzot reizi par visām reizēm tomēr būs izdevies nokrist par zemu. Jo šokējis viņš ir daudzos un dažādos veidos, bet vai viņam kādreiz vēl izdosies pārspēt šo fenomenu, kad kādā no viņa izrādēm pēc pirmā cēliena puse skatītāju pamet zāli. Un ne jau šokēti, morāli vai ētiski izaicināti, bet vienkārši brutāli nogarlaikojušies, ar katram latvietim saprotamo “kā sūdā iekāpis” sejas izteiksmi.

Amerika

“Amerika jeb bez vēsts pazudušais” – tā sauc šo brīnumu, kas pārsteidzošā kārtā izraisījis pat vairāk neiecietīgas ignorances nekā atklātu zaimu. Pārskatot komentārus Dailes teātra mājaslapā, manāms ļoti meistarīgs pasaulslavenās Radzobes Amerikas ārijas tik daudzpusīgs atgremojums, ka fonā (komentāru ne izrādes) skanošais Goldberga cikls nekad dzīvē nav licies vēl kontekstuāli iederīgāks. Protams, atšķirībā no Baha visai oriģinālā daiļdarba, šīs mietpilsoniski garlaicīgās, no kritiskās spriestspējas skatupunkta ārkārtēji nepārliecinošās variācijas neizceļas ne īsti ar emocionalitāti, ne argumentētību. Es pat teiktu, tās ir savā abstrakcijā gaužām pliekanas. Aktieru žēl, skatītāju žēl, teātra žēl. Tikai Džilindžera nevienam nav žēl, tas tā, dažādībai. Un es neironizēju, man jau arī nav. Man patiesībā par viņu vienalga – problēma tā, ka man diemžēl patiešām patika izrāde. Un šāda vaļība cilvēku, kurš kopējo aitu-parasto barā vienmēr centies sevi pozicionēt kā aitu-kulturālo, padara viņu par minoritāti savā studiju/ darba vidē. Vienvārdsakot, jā, tas viss padara manu dzīvi kaut kādā aspektā nekomfortablu.

kfk

Jo izrāde bija lieliska, patiešām. Tajā, piemēram, ļoti iederējās tās nekvalitatīvās dekorācijas, kas vairāk atgādināja kopā sasistas skaidu plates, un tie foršie, banālie pundurkaktusi puķupodos arī. Pārspīlētā aktieru mīmika, draņķīgā vācu valoda, nekvalitatīvā mūzika, un tas, ka no visiem seksa stereotipiem, kurus kāds būtu iedomājies apspēlēt, bija izraudzīti tieši visbanālākie. Un fascinējošākais – izrāde patiešām un patiesi neko nevēsta. Tā ir tīri atmosfēriska – košs, vulgārs farss un banāla groteska. Tomēr tieši šis bezjēdzīgi sakāpinātais, pārspīlētais fons ļauj izpausties galvenajam, esenciālajam, kas nozīmē iespēju izžmiegt no izrādes un piedzīvot uz savas ādas paša Kafkas unikālo, ar neko nesajaucamo pasaules izjūtu. To izjūtu, ko varētu raksturot kā ļoti interesantu emocionālo un apziņas stāvokli (sauksim to par “tizlo eksistenciālismu”), kad pasaule vienkārši liekas par nesakārtotu, uztraucošu, un, ai, kā man patīk izteiciens – par sačakarētu – lai indivīds tajā spētu eksistēt. Visi kaut ko grib, visi traucē, visi melo un vērpj savas dīvainās intrigas, kurās minētais indivīds ne vēlas, ne spēj iedziļināties. Un tā viņš kaut kā pa to dzīvi kuļas, jūtoties vientuļš, atsvešināts un empātiskākā skatītājā izraisot konstantas morālas paģiras, taču pats nekādās dižās filozofiskās vai psihoanalītiskās dimensijās neiegrimstot. Tas ir stāvoklis, kurā Kafka uzturas pastāvīgi, un vienīgais, ko tādos brīžos darīt – var smieties. To arī Kafka dara, tāpat arī es, un, jā, vēl mans noslēpumainais blakussēdētājs, kas gan tikpat labi varēja to darīt arī tīras pieklājības dēļ. Lai man nav tā nepieklājīgi vienai pa visu zāli jāzviedz.

Rezumējot – konkrētais stāsts nav stāsts par Kafku Amerikā. Tur jau tas Rainis aprakts, ka arī Kafka nav bijis Amerikā, un nekādā mērā nav spējīgs to skatīt reālistiski. Tāpat kā jebkuru citu vietu pasaulē, starp citu. “Gadījums Kafka” vispār paredz tādu konstantu un absolūtu “nevietā jušanos” jebkurā laikā, telpā un vietā. To ļoti labi apstiprināja arī neliels iestarpinājums no Metamorfozēm, kas gan aizdomīgi atgādināja Frankenšteina pirmā cēliena sākuma ainu; bet principā šarmanti kukainiskais pārvērtību dancis bija tikai vēl viens izrādes pluss, nekādā ziņā neatņemot tai kopējo intensīvo pliekanību, bet tomēr piešķirot nelielu, dvēseliski izjustu galvenā tēla iekšējās pasaules raksturojumu.

Lai vai kā, esmu redzējusi labas un ļoti sliktas izrādes, bet apstākli, ka vidējo intelektuāļu sabiedrībā par kaut ko izteikties paliek jau politnekorekti, ar prieku piedzīvoju pirmo reizi. Viens no pieņēmumiem – izrāde, kas neko nepropagandē, ne par ko neņirgājas un neko nemēģina didaktiski ieaudzināt, skatītājam ir pārmēru liels kultūršoks, lai viņš būtu spējīgs par to vispār reflektēt, un, nogarlaikojies līdz vemšanai, viņš pametīs zāli. Otrs pieņēmums – pirms skatīt Kafku uz skatuves, Kafka ir jālasa.

džeidžeijsAtgriežoties pie paša Džilindžera, laikam tā notiek brīžos, kad visu mūžu esi par publiku vienkārši ņirgājies, bet tagad pēkšņi izlēmis mainīt specializāciju uz īstā mākslinieka profesiju. Tā cēlā zemes radījuma, kas pieķeras mūžīgām tēmām un kura kapu slauka to cilvēku asaras, kuri caur šī mākslinieka dzīvi un daiļradi modificējuši savu dvēseli un miesu. Bet Džilindžera gadījumā skatītājs laikam ir tikai tāds ļaunatminīgs radījums un bieži vien neizdevušos izrādi mēdz uztvert vienkārši kā personīgu apvainojumu. Tādējādi šajā gadījumā, kad Džilindžers savā izrādē patiesībā bija gandrīz pilnībā atteicies no tā, lai savu dižo personību (kā vairumā gadījumu) izgāztu pār zāli, viņš pavisam vienkārši – totāli apmulsināja skatītāju, kurš nespēja ne īsti nīst un pelt, ne dievināt. Bet nereaģēt uz Džilindžeru? Tas taču būtu galējs ārprāts. Tiesa, jautājums – kurš tad īsti nogalināja Džilindžeru – skatītājs, sapnis par Kafku vai Džilindžers pats – varētu arī netikt atbildēts.

Raksta titula ilustrācijas autore: M.L. Meļķe

Krista Anna Belševica
  • Alvis Inne

    Man vakar bija tas gods izbaudīt šo brīnumu. Aplausi recenzijai! Ļoti spilgti un trāpīgi.