Gladiatoru cīņas republikāņu stilā

0

Gribi vai nē, ASV joprojām ir svarīgākā valsts pasaulē. Ekonomiski, militāri, politiski un kulturāli – pat, ja milzis ir vairāk kā mazliet aptaukojies ar parādiem un savus kara maratonus neskrien tik ātri kā agrāk, mēs joprojām skatāmies Star Wars, klausāmies Teiloru Sviftu un činkstam par Donaldu Trampu. Kurš arī pašlaik ir viens no galvenajiem varoņiem vienā no svarīgākākajiem ASV mākslas un izklaides pasākumiem – prezidenta vēlēšanām.

Sarīkot prezidenta vēlēšanas ASV arī māk ar lielāku vērienu un kaisli nekā Latvijā un citās valstīs ir pierasts, jo reizi četros gados notiekošā valsts līdera izvēle ASV uzņem pilnus apgriezienus jau kopš vasaras sākuma – gadu un vairākus mēnešus pirms galvenās balsošanas. Šī nebeidzamā vēlēšanu karnevāla ilguma iemesls ir saistīts ar to, ka vēlēšanas sastāv no diviem posmiem – partijas iekšējām priekšsacīkstēm un pašām prezidenta vēlēšanām.

Gala rezultātā jebkuram interesentam šajā vairāk nekā gada laikā ir iespēja izvēlēties sev tīkamu vēlēšanu gladiatoru, kuru var iepazīt, iemīlēt, pierast pie viņa un nobeigumā saprast, ka dzirkstele ir pazudusi, atrast jaunu censoni un procesu atkārtot vēlreiz. Tas kopā ar kandidātu savstarpējiem ķīviņiem un notiekošajiem skandāliem šo procesu padara diezgan līdzīgu romiešu gladiatoru cīņam ar sižetu labākajās meksikāņu Telenovela tradīcijās (mūsdienās pazīstamam ar nosaukumu reslings).

 

Donalda Trampa gadījumā smalkā robeža starp cirku un politiku ir pilnībā izplūdusi.
Donalda Trampa gadījumā smalkā robeža starp cirku un politiku ir pilnībā izplūdusi.

Tomēr iemesli nebeidzamajām priekšvelēšanām nepavisam nav saistīti ar vēlmi politisko procesu sekotājiem piedāvāt aizraujošu stāstu ar drāmas, komēdijas un traģēdijas elementiem. Tieši šis ieilgums parasti ļauj paspēt atsijāt no pārējiem kandidātiem dažādus dīvaiņus un trakos – gan demokrātu, gan republikāņu partiju pārstāvjus. Jebkuram kandidātam ir jārēķinās, ka šajā priekšvēlēšanu laikā zem palielināmā stikla tiek likts jebkurš viņa publiskais izteikums, kas potenciāli var sabojāt izredzes iegūt kāroto amatu, pat ja tas ir izteikts viņa 5.klases literatūras esejā, kurā kāds varētu saskatīt partijas līnijai nepieņemamu frāzi attiecībā uz nodokļu politiku.

Šobrīd ASV vēlēšanas ir republikāņu un demokrātu partiju iekšējo priekšvēlēšanu ciklā, kura laikā līdz šī gada jūlija vidum gan demokrāti, gan republikāņi pamazām atsijās vienu vienīgo pārstāvi. Ir pamatots iemesls, kāpēc šogad tieši potenciālie lielvalsts līderi – ar sarkanā zilonīša emblēmu rotātie republikāņi – ir no skatāmības viedokļa interesantāki. Pirmkārt, viņu oponentiem – demokrātiem – ir tikai divi reāli kandidāti: Bērnijs Sanderss un Hilarija Klintone. Un, ja Bērnijs, kuru interesantu padara viņa drosme publiski sevi atzīt par sociālistu, netiks nominēts (ļoti mazticams), no demokrātu partijas varam gaidīt vienu no tās vēsturiski garlaicīgākajiem, robotiskākajiem un ūdeņus nevirzošākajiem kandidātiem – Hilariju Klintoni.

Tajā pašā laikā līdzšinējie republikāņu priekšvēlēšanu pasākumi ir vārda tiešajā nozīmē episki, neatkarīgi no interesenta politiskajiem uzskatiem un simpātijām pret šo partiju. Pirmkārt, republikāņiem uz vienu vienīgo partijas nomināciju pretendē veseli 12 kandidāti (sākotnēji bija 17). Tā kā šī raksta autoriem bija tas gods noskatīties lielāko daļu no līdz šim notikušajām abu partiju televīzijas debatēm, varēja labi redzēt atšķirību starp abiem konkurentiem. Kamēr demokrātu kandidātu debates notiek mierīgās noskaņās, kandidātiem izvairoties no pārliekas savstarpējās kasīšanās, republikāņu debatēs cīņa par uzmanību ir daudz nežēlīgāka.

 

Republikāņu debates – ASV multikulturālisma piemērs

Neskatoties uz to, ka nereti republikāņu partijai tiek pārmests kulturālās dažādības trūkums, kā sava elektorāta tā kandidātu, šajās vēlēšanās tieši viņi reprezentē visplašāko populāciju. Blakus Bušu politiskās dinastijas turpinātājam Džebam stāv Maiami dzimušais senators Marko Rubio – Kubas imigrantu 3. dēls, kura tēvs bija bārmenis un māte – apkopēja. Nu jau otrais potenciālais republikāņu melnādainais prezidenta kandidāts Bens Kārsons pārstāv politikā netipisku pirms-kandidatūras profesiju – neiroķirurģiju. Teksasas senators Teds Krūzs ir dzimis Kanādā. Un tad, protams, viesnīcu būvnieks, realitātes šovu zvaigzne un miljardieris Donalds Tramps. Kā arī Ņūdžersijas senators Kriss Kristijs, kurš pamatā un visumā būtu neievērojams, ja neskaita faktu, ka viņš visticamāk būtu vēsturiski resnākais Amerikas prezidents (by the people, for the people – īsts konstitūcijas aizstāvis). Un tad ir gubernators Kasičs, kurš, nu, ir ļoti garlaicīgs, taču aizpilda jauku robu kā absolūti balta lapa, uz kuru vidējam vidusslāņa amerikānim sevi projecēt. Demokrātiem ir Klintona sieva un aizvēsturisks demokrātiskais sociālists.

Izrādās, ar Padega laupītājiem tagad var ilustrēt arī politisko eliti.

Donalda Trampa vidējais pirksts status quo

Donalds Tramps nenoliedzami ir cilvēks, kas visvairāk asociēts ar šī gada ASV vēlēšanām. Un šķiet, ka neitrāls viedoklis par Trampu vienkārši nav atļauts. Vai nu tu esi daļa no aitām-fluorīda dzērājām, kas Trampu ienīst, vai iekļaujies starp rasistiem-seksistiem-vājprātīgajiem, kam viņš patīk. Trampa negaidītā popularitāte arī iezīmē ilgstošo plaisas palielināšanos politiskajai elitei un vadošajiem ziņu medijiem no t.s. americanis vulgaris. No augsti izglītotas elitāras pozīcijas skatoties, Trampa un viņa atbalstītāju marginalizācija sākotnēji šķita attaisnojama, tomēr pie gandrīz 40 % atbalsta starp republikāņiem[1] atbalsta apmērs jau ir kļuvis pietiekami būtisks, lai šo kandidātu no joka sāku uztvert nopietni.

Vienā brīdī Donalds tik tiešām bija ''lielāks par Jēzu''.
Vienā brīdī Donalds tik tiešām bija ”lielāks par Jēzu”.

 

Bena Kārsona 30 minūtes (snaudošās) slavas

Neiroķirurgs Bens Kārsons vienā brīdī bija populārākais kandidāts starp visiem republikāņiem. Atšķirībā no Donalda Trampa, kura TV personības harizmas dēļ viņa slava ir visnotaļ labi saprotams fenomens, jautājums, kāpēc cilvēks, kurš labi ja pāris reizes divstundīgas debates laikā spēj līdz galam atvērt acis un noturēt uzmanību tikai tik ilgi, lai izteiktu vēlmi bombardēt ISIS, uzlikt 10% izlīdzināto nodokli un pateikties Jēzum, uzkāpa līdz 1. vietai aptaujās. Šķiet, nevienam kandidātam tas arī nebija skaidrs, un mīļā miera labad viscaur debatēm visi kandidāti pret doktoru Kārsonu izturējās kā pret snauduļojošu Galapagu bruņurupuci – ar cieņu un sirsnību, taču bez jebkādām raizēm, ka tas viņus kādā veidā varētu apdraudēt. Viņu miers izrādījās pamatots – Bens Kārsons, tagad jau (novēloti) mazliet pamodies, pretendē uz 3% atbalstu (pārējiem 20 procentiem visticamāk iekrītot komā kādā no sava elka uzrunām).

Jā, mēs varam... pēc kādām 5 minūtēm... kur ir ''snooze'' poga...
Jā, mēs varam… pēc kādām 5 minūtēm… kur ir ”snooze” poga…

Džeba Buša kritiens

Buša vārds ir skaļš, plaši zināms un mazliet seksuāli suģestīvs. Džeba vēlme sekot savam tēvam un vecākajam brālim tika pieņemta un labi saprasta – viņš ātri vien ieguva visplašāko atbalstu no pašreizējās ASV iekārtas pārstāvjiem. Publika nebija tik saprotoša. Neskatoties uz milzīgā atbalsta gan no iepriekšējām varas galvām, gan prognožu kalkulatoriem cilvēku formā, Džebs Bušs kopš prezidentālā gladiatoru turnīra sākuma ir dejojis apkārt 10 procentu atbalsta robežai. Šo mīlestības trūkumu varēja ievērot arī debatēs – ar katru no tām 62 gadus vecais censonis šķita arvien vairāk saguris, aizkaitināts un neiederīgs starp cilvēkiem, kuru acis izstaro kaut ko starp mīlestību pret Štatiem un psihopātisku varaskāri. Bet smieklīgākais un skumjākais Buša gandrīz garantētajā izkrišanā no sacensībām ir fakts, ka viņš īstenībā varētu būt bijis viens no retajiem republikāņu kandidātiem, kurš bijis inteliģents, godīgs un ar reālu atbildības sajūtu pret savu valsti. Katru reizi, kad Džebs sāka lamāties uz vēlētāju pašreizējo mīluli Trampu, bija iespējams just, ka viņam tik tiešām rūp, ka ASV armijas virspavēlnieks varētu būt ultra-naudīgs Artuss Kaimiņš. Pat viņa vienreiz izvēlētā melnā kaklasaite, blakus varu simbolizējošajām oponentu sarkanajām, šķita kā vēlme pateikt – varbūt šīs ir manas politiskās bēres, bet tās tādas varētu būt arī visai Amerikai. Un, neskatoties uz to, ka raksta autori šim pieņēmumam nepiekrīt, tomēr tāds godīgums ir jauka pārmaiņa tā saucamajā establishment.

BOULDER, CO - OCTOBER 28:  Presidential candidate Jeb Bush pauses during a break at the CNBC Republican Presidential Debate at University of Colorados Coors Events Center October 28, 2015 in Boulder, Colorado.  Fourteen Republican presidential candidates are participating in the third set of Republican presidential debates.  (Photo by Justin Sullivan/Getty Images)
Attēlotas: Sāpes un neticība savam liktenim.

Marko Rubio un Teda Krūza imigrantu divcīņa

Kopā ar Trampu, pašlaik ir vēl divi reāli (un savādā kārtā – vienāda vecuma un dzīves gājuma) kandidāti republikāņu izvirzītajai prezidenta kandidatūrai. Kubietis Rubio un Kanādā dzimušais kubietis Krūzs. Abu šo kandidātu pamatfunkcija šobrīd ir gaidīt uz Trampa popularitātes kolapsu, cerībā savākt pēc iespējas lielāku vēlētāju pārpalikumu. Ilgtermiņa cīņā priekšrocības šajā stratēģijā ir Rubio, kura dzīvesgājums, harizma un vizuālā pievilcība varētu uzrunāt vairumu vēlētāju, kamēr Kruzs var lepoties ar īstermiņa panākumiem ap sevi apvienojot vairumu evanģēlisko kristiešu vēlētāju. Tieši 2016. gada vēlēšanas ir interesantas ar to, ka iepriekš abi šie kandidāti būtu bijuši uz marginalizācijas robežas, taču Trampa faktors ir spējis ievērojami paplašināt establishment definīciju, kurā šie kandidāti republikāņu vadošajai elitei šķiet kā mazākais ļaunums. Līdz šim notikušajās debatēs Rubio ir spējis atstāt pieklājīga un nosvērta politiķa iespaidu, kamēr Krūzs ar niķīga bērna attieksmi ir spējis regulāri sakašķēties ar visiem, ieskaitot pārejos kandidātus un pat debašu moderatorus.

cruz
Attēlotas: Multikulturālisma sekas.
Nākamais ASV prezidents vai bruņotas darbaļaužu revolūcijas potenciālais līderis?
Nākamais ASV prezidents vai militāras darbaļaužu revolūcijas potenciālais līderis?

Citi kandidāti

Protams, atmiņā paliekošus momentus šajā kampaņā ir spējuši atstāt arī pārējie kandidāti, no kuriem daļa jau ir atmetuši cerības uz ievēlēšanu. Priekšvēlēšanu sākumā uzmanību piesaistīja bijušais Teksasas gubernators Riks Perijs, kurš uz nelabvēļu apvainojumiem par viņa iespējami vājajām intelektuālajām spējām izdomāja šos pārmetumus atspēkot radikāli mainot savu imidžu – uzvelkot brilles. Tas nenostrādāja. Jautrību sagādāja arī Dienvidkarolīnas senators Lindsijs Greiems, kurš atmiņā palika ar savu atzīšanos, ka dzīves laikā viņš nekad izmantojis izmantojis e-pastu[2] un ar īpatnējo mēģinājumu pierādīt savu hiperheteroseksualitāti (pēc preses baumām un vidējā loģiskā cilvēka secinājumiem par kandidāta iespējamo slēpto homoseksualitāti), paziņojot, ka ievēlēšanas gadījumā viņš ieviesīs rotējošu pirmās lēdijas amatu[3]. Zināmu kolorītu vēlēšanām iedeva arī Luiziānas gubernators Bobijs Džindals, kā pirmais indiešu izcelsmes ASV gubernators, atrodot vienīgo sekmīgo veidu, kā indietim tikt ievēlētam šādā amatā konservatīvajā Luiziānas štatā – atsakoties no sava indiešu vārda (Pijušs) un pārkonvertējoties no hindusisma kristietībā.

Vīrišķīga atsauce uz ”Princess Bride” no Greiema kunga puses

Šādas un dažādas citas intrigas pieejamas jebkuram, kam nav slinkums mazliet pabizot pa internetu. Ņemot vērā kampaņas norises organizētāju nepieciešamību pēc plašas auditorijas sasniegšanas, nav nepieciešamas ievērojamas priekšzināšanas ārpus vispārējās informētības par pasaules notikumu aktualitātēm. Protams, var arī šim pasākumam pieiet pavisam citādi: ASV priekšvēlēšanas apskatot kontekstā ar republikāņu un demokrātu partijas ideoloģisko polarizāciju pēdējos gados, populisma tendencēm ASV un Eiropas valstu politikā, ienākumu nevienlīdzības palielināšanos ASV utml., taču tas nozīmētu izkaltēt un locīt savu dvēseli tik ilgi, kamēr tā atgādina politologa grāda diplomu.

Gala rezultātā ikvienam interesentam ir joprojām ir iespēja pieslēgties pie šī aizraujošā pasākuma. Tuvākajos mēnešos republikāņu priekšvēlēšanu laikā būs skatāmas vēl vismaz 5 debates[4]. Intrigu tam piešķir potenciālā uzvarētāja prognozēšanas grūtības. Ir izvirzījušies favorīti (Tramps, Rubio, Kruzs), taču pāris skandāli, slepeni ārlaulības sakari, izteikumi par abortiem utml. var vēl visu procesu sajaukt līdz nepazīšanai. Un varam mierīgi sev teikt, ka neskatāmies kādu lētu realitātes šovu, bet gan ietekmīgākās pasaules valsts prezidenta vēlēšanas. Dievs, svētī Ameriku.

Pielikums: Īss apraksts par ASV prezidenta vēlēšanu sistēmu

ASV prezidenta vēlēšanas notiek reizi 4 gados ar iespēju tajās piedalīties visiem balstiesīgajiem pilsoņiem. Vēlētāji prezidentu ievēl netiešā balsojumā, balsojot nevis tieši par savu izvēlēto kandidātu, bet par štata[5] elektoriem (jeb izvēlētajiem pārstāvjiem), kuru skaits ir atkarīgs no štata iedzīvotāju skaita. Atšķirībā no daudzām Eiropas valstīm kandidāts, kurš Štatā saņem visvairāk atbalstītājus iegūst visu štata elektoru balsis. Kandidāts, kurš iegūst vairāk nekā pusi no visu štatu elektoriem (vismaz 270), uzvar. Tas darīts, lai visiem Štatiem būtu zināma politiskā ietekme uz vēlēšanām, novēršot iespēju, ka vēlēšanu iznākumu noteiktu lielāko pilsētu atbalsts. Šādai sistēmai gan ir trūkums tajā, ka reizēm (pēdejo reizi 2000. gadā Džordža Buša gadījumā) par prezidentu ievēl kandidātu, kurš kopumā saņēmis mazāk balsu nekā otrais kandidāts.

Vēlēšanās katra politiskā partija izvirza 1 kandidātu, kurš tiek izvelēts attiecīgās partijas priekšvēlēšanās. Priekšvēlēšanās balso tikai katras partijas vēlētāji, pirmo štatu vēlētājiem (kopš 1972. gada gan demokrātiem, gan republikāņiem tas ir Aiovas štats) izvēloties savu kandidātu no šī gada 1. februāra līdz jūnijam. Katrs štats kandidātiem atkarībā no priekšvēlēšanu panākumiem piešķir delegātus, kuri šo kandidātu atbalsta. Tas kandidāts, kurš noslēgumā iegūst vairāk par pusi no visiem delegātiem, tiek izvirzīts par partijas prezidenta kandidātu partijas konventā (jeb sanāksmē), kurš notiks šī gada jūlijā.

Šo procesu sarežģītāku padara tas, ka veids, kādā štati piešķir savus delegātus, ir savstarpēji atšķirīgi. Lielā daļā štatu delegātus piešķir proporcionāli kandidātu atbalstam priekšvēlēšanās, taču daļa štatu priekšvēlēšanu noslēguma fāzē piešķir visus delegātus štata uzvarētājkandidātam. Štatu delegātu skaits arī nav pilnībā proporcionāls tā iedzīvotāju skaitam, lielāku politisko ietekmi dodot tiem štatiem, kuri iepriekšējās vēlēšanās atbalstīja partijas prezidenta kandidātu, un tiem, kuros ir ievēlēts liels skaits attiecīgās partijas kongresmeņu, senatoru vai gubernatoru. Vēl lielāku haosu rada t.s. superdelegāti (parasti partijas ietekmīgākie ievēlētie biedri), kuriem ir brīva izvēle savā prezidenta nominācijas balsojumā. Piemēram, demokrātu partijas priekšvēlēšanās aptuveni 700 “superdelegātiem” ir vienāda ietekme uz kandidāta izvēli nekā 1/6 daļai no visu štatu priekšvēlēšanu balsotājiem.

Raksta autori: Jānis P, Svens Lurie

Raksta ilustrācija: Luīze Lote Nežberte

[1] http://elections.huffingtonpost.com/pollster/2016-national-gop-primary#!estimate=custom

[2] http://www.theverge.com/2015/3/9/8177141/lindsey-graham-no-email-senate-internet-policy-subcomittee

[3] http://www.politico.com/story/2015/06/lindsey-graham-rotating-first-lady-bachelor-president-118783

[4] https://www.washingtonpost.com/graphics/politics/2016-election/debates/schedule/

[5] Un Kolumbijas apgabala, kurš lai gan nav štats arī piedalās ASV vēlēšanās.