Dārta Dīriņa: Lai filozofs ir filozofs

0
  • Uz kādu izrādi šodien ej?
  • Uz to, kurai dibens uz plakāta.

 

Pēc izrādes “Mielasts” pirmā cēliena biju starp tiem steidzīgajiem, kas grūstīdamies un stumdīdamies devās uz teātra kafejnīcu, lai nopirktu glāzi vīna. Un panikā meklētu lasītāju atsauksmes internetā. Galvā bija  divi varianti – vai nu es nekā nejēdzu, vai arī izrāde tiešām ir galīgi garām.

Otrajai versijai par labu liecināja dāma, kura droši devās uz zāles durvīm, pat nesagaidījusi starpbrīdi un manas blakussēdētājas izteikums pavadonim: “Nu kurš tev dod tās biļetes? Kā mums veicas vienmēr nonākt kaut kādās kreisajās izrādēs?”

Īsti nezinu, vai pie vainas bija tas, ka Znotiņš bija ietērpts Končitas veidolā, tas, ka joki bija saprotami tikai īpaši inteliģentajai sabiedrības daļai, tas, ka izrādes režisors Uldis Tīrons ir filozofs un žurnālists, nevis režisors, vai tas, ka man pret uzvedumu bija visai augstas ekspektācijas, bet kaut kas no tā visa lika just smagu vilšanos.

mielasts_1

Izrādes laikā kustību un reālas darbības tikpat kā nebija, līdz ar to klausīšanās tekstā pa tiešo no filosofijas grāmatas radīja visnotaļ iemidzinošu efektu. Lai gan šoreiz mani blakussēdētāji bija visai moži, dažkārt baidījos, ka klanīties sākšu es. Brīžiem bija žēl aktieru – neradās sajūta, ka viņi paši izbaudītu spēles procesu, drīzāk tas izskatījās pēc darba, kas vakarā jāatstrādā, lai vēlāk par to saņemtu atalgojumu.

Varbūt prātīgāk būtu bijis anotācijā norādīt ne tikai to, ka izrāde nav ieteicama līdz 16 gadu vecumam, bet arī to, ka ir ieteicams pirms došanās uz teātri izdzert aptuveni puspudeli vīna, jo jāatzīst, ka pēc starpbrīdī likvidētā glāzes satura otrais cēliens rādījās jau daudz panesamāks.

Otrajā daļā atmodās arī Guna Zariņa, prožektoru spozmē lasot sprediķus par mīlestību un tās jēgu. Šķiet, simpoziji, alkoholisms un orģiju tēma tika atspoguļots visai precīzi skolas antīkās kultūras vēstures lekcijās dzirdētajam – izklaide grieķiem tolaik ieņēma ārkārtīgi svarīgu lomu, robežas šādos vakaros neeksistēja, un tas nu laikam pārspīlēts nebija.

Grimētāji pastrādājuši godam – teju neiespējami Sokrata vaibstos ieraudzīt Vili Daudziņu, nodod vien balss. Uz skatuves parādoties Ivaram Krastam, kļūst skaidrs, ka nav uz Latvijas teātru skatuvēm neviena, kas vizuāli varētu būt līdzīgāks kādam grieķu dievam – perfekti izkalti vaibsti. Tiesa, izrāde ir vēl viens apliecinājums, ka Krastam teju vienmēr tiek piešķirtas ne pārāk intelektuālu vīriešu lomas, un šī reize nebija izņēmums .

Skatītāji pārliecinoši dalās divos flangos – tādi kā es un tie, kam izrāde patika pat ļoti, par ko vēstīja nebūt ne šķidrie aplausi pēc gandrīz trīs stundas garā vakara un smiekli konkrētās epizodēs (jūs gan jau zināt tos vienus īpašos smieklus, kuru dēļ parasti jāsmejas līdzi arī visiem pārējiem).

mielasts_2

Vispār viena no manām mīļākajām daļām teātrī ir došanās uz garderobi pēc izrādes beigām, jo tad parasti iespējams saklausīt dažādos viedokļus un izvilkt esenci. Satrauktas omītes šausminājās par vīriešu mīlestības attēlojumu uz skatuves, divas sešpadsmitgadnieces jūsmoja par kailo Keišu, trīs intektuāļi sprieda par Platona oriģināldarba adaptācijas precīzo teksta attēlojumu un kāda dāma sašutusi pa telefonu mēģināja atstāstīt ainu, kurā Zariņa ar platām kājām vulgāri vāļājās pa skatuvi.

Kopējā sajūta pēc JRT telpu pamešanas bija rūgta pēcgarša, kas laikam jau liecināja par vilšanos. Iespējams, Platona dialogi nav labākais materiāls skatuvei, un, iespējams, prātīgāk būtu bijis padomāt par skatītājiem saprotamāku adaptāciju. Ļoti trāpīgs man šķita skatītāja viedoklis JRT mājaslapā – lai filozofs ir filozofs un režisors ir režisors, nav ko jaukt gaisu.

Dārta Dīriņa

Meitene ar čiekura tetovējumu.