Svens Lurie: Žanna garīgajā apokalipsē

0

Šķiet gandrīz savādi, ka mūsdienās Žannas d’Arkas stāsts cilvēkiem joprojām šķiet aizkustinošs un interesants. Kā nekā, jauna meitene, kas pilnībā nododas Dievam un savas valsts karalim, lai dotos karā, nav gluži kaut kas tāds, kas inteliģentās, racionālās aprindās ir stilīgi. Varbūt tāpēc arī Džilindžera Žanna d’Arka ir mūzikls, ne teātra izrāde – kā nekā – plebejiem ar savām tieksmēm uz ticību un skaidrajām, viengabalainajām vērtībām.

Ticība ticīgajam

Brīdī, kad pieaugusī Žanna ierodas pie vecākiem paziņot, ka Dievs viņai devis misiju atbrīvot Orleānu un pēc tam visu Franciju, viņas sejā ir redzama ne tikai nesalaužama ticība tam, ko viņa saka, bet arī tāds pārlaimīgs, pilnīgi iekšpusējs smaids. Dieva balss, kas latīniski viņai caururbj prātu un lauž ķermeni, nemaz nešķiet kas tāds, kas varētu nākt no Dantes paradīzes augstākā loka maliņas, bet drīzāk iemieso sabiedrības izpratni, ar ko būtu ikdienā jāsadzīvo šizofrēniķim. Tas ir kā tāds briesmīgs dēmons, kuru Ilze Ķuzule-Skrastiņa attēlo tikpat pavēlcienisku un neglītu, cik skaidru un šķīstu – Žannu. Izrādes gaitā gan top skaidrs, ka šis smagais, no ārpuses baisais pārvērtību process ir bijis tikai tāds kā iesvētīšanas rituāls, pēc kura Žanna savu dzīvi var pa īstam veltīt Dievam.

Tomēr nav tā, ka tikai ticīgiem cilvēkiem ir grūti saglabāt ticību kaut kam, kas ir pareizs un patiess, bet varbūt ne pilnībā pierādāms. Tikpat grūti apkārtējiem skatīties uz meiču bruņās, kas ik pa laikam savādi neķītri skatās kaut kur tālēs zilajās, kur tēju dzer Dievs un erceņģelis Mihaēls, un domāt ‘’jā, viņa šķiet uzticama persona’’. Varbūt tāpēc Žans ir tas, kurš viscaur izrādei, iespējams, bija vienīgais cilvēks, kurš patiesi ticēja Žannai, un to darīja ne tik daudz dievbijības pēc, bet vairāk dēļ tā, ka jaunajam kareivim (iespējams) pustrakā jauniete šķita pievilcīga.

Visu sarežģī fakts, ka pats ticīgais cilvēks arī nav necauršaujams. Nav pat runa par fizisku brūci šur vai tur – tam der ūdeņraža pārskābe, bindāža un zobu sakošana – bet tieši par garīgajiem lūzumiem. Žanna arī ik pa brīdim nesaprot, kas ap viņu notiek. Kaut vai tad, kad viņai ciniski pārbauda jaunavību. Vai viņas mīļotais krīt kaujā. Gan toņi, kas mainās no trankvilā zilā uz trakojošo sarkano, gan mūzika, kas mētājas starp kaujas un sēru maršiem, parāda ticīgā cilvēka dilemmu – un smieklīgākais tas, ka dilemma uz skatuves kā Žannai, tā cilvēkiem ap viņu vienmēr ir izvēlēties starp loģisko un iracionālo. Bet iracionālais šoreiz ir pareizais.

darka_8

Garīgā apokalipse uz skatuves

Mārtiņa Vilkārša scenogrāfija iemieso mūsdienu pasaulē visnotaļ mīļu motīvu  – apokalipsi. Šī gan nav tik daudz fiziskā sabiedrības sagrāve ar nolupušām mājām un nelaistītiem mauriņiem, bet gan garīgā – milzīgas mūra sienas, kas, šķiet, gatavas varoņus saspiest mīklā. Arī mūzika, smagnēja un pilna emocijām, pamatā atbalso dažādas apokalipses tēmas. Gan vienkāršu nolemtības sajūtu bez glābšanās iespējas, gan nihilistisku vēlmi ieiet ikdienišķās baudās, gan arī izmisīgo tvērienu pēc mazākās cerības. Nu, un arī mīlestību starp diviem jauniem cilvēkiem. Kas ir apokaliptiska pati par sevi.

2. cēlienā arī tika atvieglotas manas bažas, ka mana pirmā Džilindžera izrāde (jebšu, precīzāk, mūzikls) būs netipiski tikumīga un izvairīsies no jebkāda perversuma. Jo tas sākās ar skaistu, traku, smagnēju Marseljēzas parodiju bordelī. Kas gan arī ir atbilstoši – karš bez bordeļiem būtu kā Francija (vai Džilindžers) bez izvirtībām.

darka_11Psihozes mīlestība

Mūzikls mūsdienu kontekstā parāda vienu no tehnoloģiskā laikmeta mazāk aprunātām parādībām – absolūto besi pret racionalitāti. Žanna d’Arka ir perfektais personāžs, lai ilustrētu, cik tālu iespējams iet ar tīru ticību un intuīciju, un reizē atmasko cilvēku vēlmi atrast šādus cilvēkus brīžos, kad šī ticība īsti nav cieņā sabiedrības masās. Neskatoties uz to (un varbūt – arī tieši tāpēc), ka mūsu intelektuālā sviesta detektors smadzenēs ir augsts, brīdī, kad atrodam  cilvēku, kura neprātam patiešām gribas ticēt, visa dzīve iemirdzas spilgtāk.

Pirms Žannas Francijas galms ir tāds, kādu mūsdienu cilvēks to varētu iedomāties – pilns ar baudām, spilgtām krāsām un uzjautrinošām dziesmām, taču reizē arī depresiju un stagnāciju. Pat aristokrātu/kareivju/klaunu dziesmas ir tādas, kurām blakus cīņas optimismam velkas šaubas par uzvaras iespējamību. Šarls VII ir slinks un patmīlīgs, bet bieži arī par sava troņa trauslumu kunkstošs . Karaļa sievasmāte Jolanda vispār Franciju kā tādu nemīl un savu neapmierinātību slīcina alkoholā. Ģenerālis atgādina neveiksmīgu hair-metal grupas bundzinieku. Un tad ierodas Žanna, kas uzreiz atpazīst patizlo karali, paslēptu starp galminiekiem viņas dievišķības testam – jaunava, kas izglābs Franciju. Loģiska pamata tam ticēt, protams, nav, bet galms atkal iegūst ticību dzīvei un nākotnes cerībai. Nebūt nav tā, ka šī tendence cilvēkā vienmēr būtu pozitīva – atdošanās harizmātiska līdera pievilcībai var novest pie vēsturiski ļoti bīstamiem piemēriem (tādiem kā Hitleram, Polam Potam vai Paulu Koelju). Un tomēr šāda tipa cilvēki ir nepieciešami, jo intuitīvi ir saprotams, ka lielos lēcienus cilvēcē beigu beigās neveiks visi kopā loģisku un pārdomātu diskusiju ceļā , bet tas viens pasistais, kas, piemēram, pa nakti nosapņos ķīmijas elementu tabulu.

darka_4

Mazais un lielais cilvēks

Artūra Skrastiņa karalis Šarls VII ir egomaniaks līdz pilnīgam absurda līmenim. Viņš nav Francijas galva – viņš pats ar savu zili sarkano šalli, sarkanajiem lakādas zābakiem un plastmasas Saules kroni ir Francijas iemiesojums mirstīgā cilvēka ķermenī. Nav tā, ka viņam būtu vienalga par saviem pavalstniekiem – tā tomēr ir daļa no viņa paša. Tāpēc beigās, atskatoties uz Žannas drīzo nāvi uz sārta, viņš pat nešķiež krokodila asaras par nabaga meiteni – viņš ir aizkustināts, ka par Šarlu VII kāds tik tiešām ir gatavs atdot dzīvību. Motīvs par lielo, iedomīgo, godāto valsts/reliģijas vīru un mazo, sparīgo, godīgo cilvēciņu nav kaut kas oriģināls, taču Žannā d’Arkā tas izvests arī mazliet citā plaknē.

Pati Žanna kaut kādā mērā ir tāds tikumības un šķīstības pīlārs pār franču vismaz viegli deģenerētajām masām. Neskatoties uz to, ka sākumā Francijas glābēja, redzot masu orģijas, kas notiek uz skatuves drūmi lustīgas karātavu humora himnas fonā, ir vairāk kā nedaudz pikta, drīz vien tiek atrasts kopsaucējs. Respektīvi, kalpība kronim un karalim un dziļš naids pret tējdzērājiem – angļiem. Žanna d’Arka, lai gan no vienas puses pilnīgi ticīga sev un saviem ideāliem, arī reizē iemieso kaut kādu pašmīlestību un vērtības sajūtu pagrimušā tautā. Brīdī, kad jaunā meitene atgūst Orleānu, redzams arī, ka pie mazajiem cilvēkiem pieder tas pats galms un karalis. Pie uzvaras tie nekā neatšķiras no karavīriem, kas ar degsmi lēkāja pa franču prostitūtām – vēlme apmierināt savas ķermeņa iekāres visiem līdzīgas. Atskaitot Žannu, kas turpina domāt par visas Francijas atgūšanu. Un vienalga klanās žūpojošajam karalim – jo viņa ir daļa no ļaudīm un to sabiedrības – ne pārāka, ne svarīgāka. Te varētu arī atrast Jēzus metaforu, bet varbūt tik tālu neiesim. Jo, nu, Jēzus neizgāja cauri nevainības pārbaudei aiz linu aizkariem. Un neiemīlējās franču karavīrā Žanā. Cik tālu mēs zinām.

darka_1

Uz atvadām

Vai Žanna d’Arka ir izcils mūzikls? Droši vien, ka ne – pat mana ¾ kurlā muzikālā gaume varēja novērtēt faktu, ka aktieri ne vienmēr ir izcili dziedātāji (ja neskaita kora dziesmas, Skrastiņu pāri, un pārsteidzoši veiksmīgo Mazās Žannas dziedājumu), un ne visi sižetam nepieciešamie dialogi ir pats veiksmīgākais balsts labai dziesmai. Vai Žanna d’Arka ir skaists mūzikls? Jā, noteikti. Un izklaidējošs arī. Bet beigu beigās pats interesantākais ir tajā paustā vēlme nošķirties no mūsdienu hiper-izsvērtā, ironiskā, dekonstruktīvā skatījuma uz dzīvi kā tādu. Un ne tā hipijiski ar pacifistu plakātiem un puķu vainagiem, bet ar karogu rokās un kaujas kliedzienu uz lūpām. Kas pašlaik varbūt arī ir kaut kas atbalstāms.

 

Post scriptum

Atskatoties uz rakstu, iedomājos, ka sanācis ļoti nopietns un ironijas slānī plāns (kaut gan Žannas d’Arkas kontekstā tas varbūt ir pareizi). Bet, nu, humoram vienmēr ir vieta. Un šoreiz tas rodams Ģirta Ķestera sejā.

girts

Titula bildes autore: Luīze Lote Nežberte

Svens Lurie

Stuff and things.