Žanete Zujeva: Nestabilais yoyo stāvoklis

1

Pēdējā laikā mans pacietības līmenis pret pieaugušajiem atrodas tādā kā yoyo stāvoklī. Jo redz, kas ir. Lai arī pilngadību sasniedzu pirms laba laika un nu jau esmu tajā vecumā, kad arī ASV oficiāli varu lietot alkoholu un doties uz jebkuru kazino, kā pieaudzis cilvēks nejūtos nevienā vietā. No visām pusēm neciešami bieži tiek atgādināts, ka es tāds dzīves dubļos nepavārtījies knauķis vien esmu, kas tad arī liek šim manam pacietības līmenim katru dienu svārstīties. Lai arī skaitos tikai sīkaļa, kura nerubī nekādu fišku par apkārtējo pasauli, ir dažas pazīmes, ko es savā niecīgajā pieredzē esmu pamanījusi. Tām acīmredzot ir jāizpildās, lai iekļūtu ekskluzīvajā pieaugušo klubiņā, kur uz iedomāta sertifikāta mēs saņemam zīmogu, kas apliecina, ka esam dziļi nopietni, spriest spējīgi pieauguši cilvēki.

  1. Pieaugušais = tiesības kabatiņā!

Esmu neizpratnē. Šķiet, mūsdienās tas skaitās noziegums, ja pēc pilngadības sasniegšanas nav ne mazākā interese nokārtot autovadītāja tiesības. Nez kāpēc esmu saņēmusi skarbu kritiku par to, ka tuvākajos gados vienkārši nevēlos braukt ar mašīnu. Bet runa šajā gadījumā nav tikai par kritiku vērstu pret mani. Pret vīriešiem, kuriem nav tiesību, tā, manuprāt, ir vēl skarbāka. Bieži esmu dzirdējusi, ka kas tad tas vispār par īstu veci, ja nebrauc ar auto?! It kā bez auto mēs nevarētu nekur pārvietoties pat 100 metrus. Kāju nodarbināšana šajā gadījumā ir pārāk smags fizisks pārbaudījums.Vienmēr ir jābūt kaut kādam iemeslam, ar ko tu varētu sevi attaisnot, ka tu vismaz tuvākajā nākotnē neplāno braukt ar mašīnu, jo citādāk uz tevi skatās kā uz mazu dīvainīti. Ir redzama pieres saraukšana, acu sašaurināšanās un asais skatiens vērsts pret tevi, nesaprašana. Tiesību iegūšana ir kļuvis kā tāds iniciācijas rituāls ceļā uz pieauguša cilvēka dzīvi.

  1. Pieaugušais = dzīves pieredzes eksperts

Katra pieauguša cilvēka pienākums ir tirdīt savus vai garlaicības pēc kāda cita bērnus ar liktenīgajiem dzīves jautājumiem: Par ko tu nākotnē vēlies kļūt? Kur tu redzi sevi pēc vairākiem gadiem? Nu, kur strādāsi? Kā maizi pelnīsi? Par manu dzīves ceļa izvēli man ir bieži gadījies dzirdēt tādu frāzi kā: ai, kur tev tāds sūds vispār būs vajadzīgs?! Es jau saprotu, ne jau visiem par visu ir jāpiekrīt, un kādreiz jau arī viņi samierinās ar to tavu sūdu. Bet kad pienāk brīdis, kad cilvēkam absolūti dabiski pielavās šaubas, bet pats galvenais, ka cilvēki mainās, un tiek apsvērta ideja par savu spēku izmēģināšu arī kādā citā lauciņā, tad tā saucamie dzīves pieredzes eksperti skatās uz tevi ar baltu aci vai viņu sejas ir samežģījušās neizprotamā šoka izteiksmē, it kā tu būtu paziņojis, ka tev ir neārstējama slimība. Visas domas, idejas tiek aizdzītas, mēģina tās noslēpt smadzeņu kroku pašā pašā dziļumā.  Ir brīži (pēdējā laikā tādu kļūst vairāk), kad es jūtos kā Vinstons Dž.Orvela 1984, domājot, ka kuru katru brīdi mani pieķers domu policija, pamodīšos Mīlestības ministrijā un arī man liksies, ka divi plus divi ir pieci. Jo mainīt savas domas un nākotnes perspektīvas nav normāli. Tā ir nešķīstība un paša griba nav būtiska. Jo kas gan tas par kārtīgu, pieaugušu cilvēku, kurš ar visām ķepām stingri nepaliek pie saviem lēmumiem visu atlikušo mūžu un kura domas un idejas nesakrīt ar dzīves pieredzes ekspertiem (kuri jau sen tavu nākotni ir izplānojuši tavā vietā)? Vienmēr tiek uzsvērts, ka pieaugušiem cilvēki ir iz dzīves gudrāki, pieredzējušāki, tāpēc automātiski mans viedoklis nav pareizs. Tam nemaz neatliek vietas.

  1. Pieaugušais = daudz sirmu matu un nopietna, dziļa balss

Nezin kāpēc ir sanācis tā, ka cilvēks ar pieredzi automātiski tiek saistīts ar izskatu (respektīvi, kad sievietēm parādās grumbas un vīrieši pieaudzē savus alus vēderus). Gaidot rindā pie ārsta visi pārējie ir pacienti, bet es, saņemot ekskluzīvu servisu neatkarīgi no iestādes, tieku ieaicināta kabinetā ar frāzi: „Nāču iekšā, bērniņ mans!” vai arī: „Dakter, te pie jums ir atnākusi kāda meitenīte,” (meitenīte nāk jau kādus trīs gadus, bet, nu, tas tā). Lai gan mūsdienās ar kosmētiskās un plastiskās ķirurģijas vai make-up palīdzību uz savas sejas var sataisīt zilus zaļus brīnumus, un cilvēki, kuri nekad nav dzirdējuši par tādu būtni kā Kailija Dženere, diezin vai teiktu, ka viņai ir 18 gadi.

Un balss! Kā gan es varēju aizmirst par balsi! Ir tādi, kuriem paveicas, dzīves gaitā viņu balsis kļūst dziļas un samtainas, piemēram, daudziem pietiek tikai izdzirdēt Morgana Frīmena un Maikla Keina balsis, kad viņiem pārskrien nevaldāmas tirpiņas.  Dažiem nepaveicas uzgriezt balss ratu, un arī 30 gadu vecumā viņi izklausās pēc tīņiem. No sākuma man pašai bija baigi jautri, un ķiķināju, kad Tele2 neskaitāmas reizes prasīja, lai es pie telefona pasaucu savus vecākus vai arī pēc miljons atvainošanās frāzēm gribēja noskaidrot, vai viņi runā ar pilngadību sasniegušu personu. Bet,kad tā sāk veidoties jau par rutīnu, iestājas tāds pamanāms nogurums un neizpratne, humora izjūta kā maza liesmiņa sākt apsīkt.

Šīs ir tās trīs lietas, ar kurām ikdienā visvairāk saskaros. Ir arī vēl daudzas citas, bet šoreiz tās nav vērts pieminēt. Protams, neapstrīdu, ka katram bērnam/pusaudzim/jaunietim ir savi „mentori” vai vienkārši cilvēki, kuri ir kā labā roka un izcili padomdevēji, bet var jau kādreiz gadīties tā, ka arī tie jaunākie pasaka kaut ko jēdzīgu. Varbūt ne vienmēr mums ir jāpieaug, bet JUMS ir jāpieaug. Jums.

Titula bildes autore: Luīze Lote Nežberte

 

Žanete Zujeva

"Sapņi mums ir nepieciešami, bez tiem mēs nevarētu samierināties ar īstenību." /E.M.Remarks/

  • elizabete

    kurš tad vispār grib iekļūt tādā pieaugušo klubiņā? patiesība ir tāda, ka visa sabiedrība sastāv no šādiem iluzoriem klubiņiem. parasti gan tā klubiņa esamība iezīmējas tieši dēļ tiem, kas šķietami ir ārpus tā. tik pat labi kāds 13gadnieks var sākt ņurdēt par to, kāpēc tu viņu neņem savā 18gadnieku klubiņā etc.
    par autovadītāja apliecību piekrītu. jau no 20 gadu vecuma gadās kādu “šokēt” par to, ka nemāku braukt ar mašīnu, tā itkā tas būtu iekļaut vispārējā izglītības programmā. tad nu nākas paskaidrot, ka man atšķirībā no daļas manu klasesbiedru vecāki uz 18 gadu dzimšanas dienu neuzdāvināja iespēju mācīties autoskolā. arī mašīnas viņiem nebija, tāpēc no tā līdz pat šim brīdim, kad vēl joprojām manā īpašumā nav auto, nebūtu bijusi diža jēga.