Jest; redakcijas 2015. gada filmu personīgās nominācijas

0

2015. gads bija filmu industrijā interesants. Bet nav teikts, ka tikai neprātīgi gaidītās Oskaru ceremonijas 6000 galvu žūrija ir tā, kas reprezentē tās filmas, kuras pērnajā gadā bija vērts redzēt – un dažādu iemeslu dēļ. Tāpēc Jest; redakcija steidz palīdzēt papildināt pasaules kolektīvās kino zināšanas, un piedāvāt savas (ne vienmēr objektīvās) nominācijas ar to uzvarētājiem.

Svens Lurie:

Labākā filma, ko arī pirmavota valodas protošam cilvēkam iespējams novērtēt tikai ar subtitriem: Macbeth

Es biju visnotaļ skumīgs, ka Macbeth īpaši nefigurēja zināmākajās filmu apbalvošanas cerimonijās, ieskaitot Oskarus. Jo tā ir izcila filmas visos iespējamajos veidos – sākot no apbrīnojami skaisto vizuālo stilu un tērpiem, līdz izcilajam aktieru darbam, kas pilnībā iztirzā vienu no cilvēku atkarību izraisošākajām emocijām – naidu. Macbeth ir lielbudžeta Šekspīra luga kino formā as it should be made – nekādi psihodēliskie Romeo + Juliet piedzīvojumi, vai ultra-hipsterīgā 10 things I hate about you. Viena problēma tomēr eksistē. Šekspīra dialogi oriģinālā bez anotācijām lapu malās jau tā nav darbs uz pusslodzi, bet brīdī, kad tos Fasbenders deklamē murdošā skotu akcentā, skatītājam (man) parādījās vēlme kaut kur smadzenēs ieoperēt praktisko Elizabetes Britānijas angļu sarunvalodas vārdnīcu. Un vienīgais glābiņš tad tik tiešām bija citur traucējošie latviešu valodas subtitri. Tāpēc varbūt tāpēc filma netika pie tām nominācijām un balvām. Jo cilvēki nesaprata. Pilnīgi burtiski.

mcbeth

Ārands Ruģēns:

Vienīgā filma, kas bija vērta manu laiku: The Shaun The Sheep The Movie

Nav noslēpums, ka 2015. gads nebija nekāds sasniegums filmu industrijā. Vien jāatskatās aizpagājušogad; kādi tik nebij hiti, ko katrs redzējis: Starp Zvaigznēm, Grandiozais Budapeštas Hotelis, Rīgas Sargi 2: Galaktikas Sargi, Pazudusī Meiča, Putnu Vecis, Naktsrāpulis, Furijs, Pērtiķu Planētas Ausma, Sniegcaurumotājs, Babadūks, Džodorovska Kāpa. Kā arī trīs no labākajām, vai tomēr teiktu, visbaudāmākajām filmām, kādas savā dzīvē esmu skatījies: Turnera Kungs, Lego Filma un Pātagas Cirtiens. Bet kas seko gadu vēlāk, ko? Kautkādi Alvina Burundukuļojumi un Šarknado Svētie Bambāļi. Varbūt tieši šīs kvalitātes sāta dēļ es nespēju vairs rast neko laikvērtīgu 2015. gadā, jo vienīgā filma, kurai būtu gatavs atmest 7 eiro tik, lai apķēzētu kurpes koka kolā, bija Auniņa Šona Filma. Ne ko šķāvāt, solīdi tēli, ticams stāsts un pats galvenais, kārtējo reizi pierāda Holivudas progresīvo attieksmi pret rasu vienlīdzību.

shaun-sheep

Žanete Zujeva:

Labākais 2015.gada dīvainis: Kolins Farels filmā The Lobster

Omārs bija ne pa jokam liels blieziens un vismaz piešķīra lielāku dzirksti pagājušajam filmu gadam, bet šī filma nebūtu ne tuvu tik spridzinoša bez Kolina Farela galvenajā lomā, kurš attēloja visburvīgāko dīvaini, kādu jebkad esmu redzējusi. Nevar nesmaidīt par mazo, tūļīgo vīriņu ar iespaidīgo ūsu biezumu, apaļajām brillītēm un vienaldzīgo sejas izteiksmi, kurā patiesībā slēpjas pamatīgs cīņas spars un fantastiskākās, trakākās idejas, kuras viņš nebaidās īstenot.

IMG_1579.CR2

Jānis Paiders:

2015.gada vissmilšainākā filma: Mad Max: Fury Road

Pagājušais gads bija diezgan pilns ar kino filmām, kurās daļa darbības risinās tuksnesī vai kādā citā smilšainā vietā. Star Wars: The Force Awakens un Sicario tuksnesis kalpoja kā fons daļai filmas notikumu. The Martian savukārt varēja piedāvāt skatītājiem skatīties uz Meta Deimona cīņu ar tuksnesi uz Marsa. Tomēr, vislabāko un dzīvāko tuksnesi 2015.gadā spēja attēlot Trakais Makss. Šajā filmu sērijas turpinājumā pēc 30 gadu pauzes ir iespēja sekot līdzi vienai dienai Makša dzīvē post-apokaliptiskajā pasaulē, kurā katrs mirklis ir skarba cīņa par izdzīvošanu. Tuksnesis Trakajā Maksī ir jūtams visur, sākot ar pasakaino Namiba tuksneša ainavu, apokaliptiskām smilšu vētrām un beidzot ar Toma Hārdija un Šarlīzes Terones smilšaini netīrajām sejām.

mad-max-fury-road

Patrīcija M. Keiša:

Estētiskākais sarkanās krāsas pielietojums filmā: Carol

Šī filma ir pretrunīga ar to, ka nav skaidrs, vai tā vispār ir pretrunīga. Divas izcili pievilcīgas sievietes + 50. gadu šiks = šķietami pavisam veiksmīga formula. LGBT tematika man šķiet ļoti saistoša un aktuāla, tomēr filmas ziņojums nav skaidrs – tas, ka mīlestība pastāv arī starp viena dzimuma pārstāvjiem tā kā jau būtu zināms (nu vismaz Amerikā), bet vai Kerola vēsta vēl ko citu bez tā?  “Bet iedomājies, cik filma šķistu garlaicīga, ja tā būtu par heteroseksuālu pāri?” iznākusi no kinoteātra, prāto mana draudzene. Tiešām, Kerolas sižetiskā kvalitāte nav viennozīmīga. Un tomēr – filma manī raisīja pavisam siltas jūtas…

Taču, ja kaut kas par Kerolu ir pavisam skaidrs, tad tas ir filmas sagādātais estētiskais baudījums. Kavējoties atmiņās, acu priekšā ņirb sarkanas lūpas, nagi, cepurītes, rotaļu vilcieni, ādas dīvāni un luksoforu gaismas, kas bez aizķeršanās vijās cauri kā smalks, perfekti nostrādāts pavediens.

carol_2

Kristiāna Šuksta:

Pamācošākā 2015. gada filma: The Lobster

Ko darīt pasaulē, kurā palikt vienam kļūst par arvien lielāku grēku, bet Tinder ne vienmēr palīdz? Režisors Jorgos Lantimoss pirmo reizi pasaules vēsturē izstrādā un mākslinieciski prezentē projektu, kurš palīdzētu cilvēkiem veiksmīgi atrast savu mīļoto cilvēku, izvairoties no drāmām un sociāli nepieņemamām izvirtībām. Šī filma ir kā protests pret pagrimušo sabiedrības daļu, kurai nekas vairs nav svēts, un reizē tā ir skaistas, komfortablas mīlestības un tradicionālas ģimenes slavinājums.

the_lobster_poster

Luīze Lote Nežberte:

Labākā 2015. gada mīlestības aina: Carol

Svētdiena, 14. februāris – svētā Valentīndiena. Apkārt cilpoja uztraukušies vīrieši ar ziediem, laimīgi un nelaimīgi pārīši un mēs arī, es dalmācieša kostīmā, bet Meļķe – kalmāra, jo tā bija pavisam liela diena – Matildei palika četri gadi un mēs bijām tie jocīgie pusaudži, kuri saģērbušies kostīmos devās izklaidēt mazus bērnus. Pēc nogurdinošas papīra lidmašīnu locīšanas, balonu mētāšanas un seju apzīmēšanas tas beidzot notika. Pāris nedēļas pirms tam jau tika izlemts, ka pēc tam iesim uz filmu Carol, jo kā nekā ir Valentīndiena. Galvenokārt, visiem teikt, ka Valentīndienā biji uz filmu par lesbietēm ar savu labāko draudzeni gan Meļķei, gan man šķita vilinoši, bet, izrādās, mēs nebijām vienīgās, kurām šī ideja ienāca prātā. Filmas atlikušie skatītāji bija trīs pārīši un vairāki bariņi ar meitenēm.

Tods Heinss ir pārvērtis lesbiešu mīlestības romānu 50. gadu Ņujorkā par lielisku kino meistardarbu. Kadri atgādina izcilā amerikāņu gleznotāja Edvarda Hopera gleznas, Keita Blānšeta, kā vienmēr, ir nepārspējama, tēli un to savstarpējās attiecības veidoti ļoti cilvēcīgi un patiesi, nekas netiek pārspīlēts.

Tomēr nominācija ir par mīlestības ainu. Lai gan ļoti augsts emocionālais sakāpinājums ir visu filmas laiku, pirmais skūpsts notiek 120 minūšu garās filmas 70 minūtē. Jaunais gads, kāda neliela viesnīca nekurienes vidū, Keita Blānšeta halātā malko alu no stikla pudeles, Rūnija Mara pie spoguļa ķemmē matus, pa radio tiek paziņoti Jaunā Gada apsveikumi. Tur tas viss arī sākas un paliek. Valentīndiena 10/10.

carol1

 

Jest redakcija

Mēs visi esam indivīdi.