Patrīcija M. Keiša: Karnevālu atkailinot

0

“Kādēļ mēs pa ielu nedrīkstam staigāt kaili?” – šādu pavisam vienkāršu un vienlaicīgi pusaudžu (taču, ja godīgi, ar retiem izņēmumiem arī jebkurai citai) auditorijai provokatīvu jautājumu nesen, stundā apspriežot liberālisma ideju, uzdeva mana filozofijas skolotāja. Šis humanitāro zinātņu atzars neapšaubāmi izceļas ar plašu šķietami absurdo un bieži vien neērto tēmu spektru: embriju zupas ēšana ķīniešu tradīcijās, bizness kāju skūšanas pamatā, slepkavas ar atmiņas zudumiem,  cilvēku klonēšana, mākslīgi apaugļotas mātes-pensionāres un tamlīdzīgi. Tomēr tieši jautājums par kailumu man jau kādu laiku neliek mieru. Tiešām – kādēļ atrasties publiskajā telpā pilnībā neapģērbtam ne tikai sabiedrībā nepieņemami, bet arī nelikumīgi? Visdrīzāk kailuma aizliegumam ir saistība ar cilvēka ķermeņa seksualizēšanu un to pašu nu jau veco labo tikumību.
Bet, šķiet, visos laikos ir pastāvējušas vietas, kur būt plikiņam ir pavisam pieņemami – sākot ar Olimpiskajām spēlēm Senajā Grieķijā, turpinot ar mums labi pazīstamajām ziemeļnieciskajām pirts tradīcijām un tuvojoties mūsdienām ar 50. gadu Francijā popularitāti gūstošajām nūdistu pludmalēm. Šim sarakstam šeit un tagad kontekstā noteikti var pievienot vēl vienu ikgadēju pasākumu – Latvijas Mākslas akadēmijas karnevālu. Visdrīzāk tā pirmsākumos – 20. gs. trīsdesmitajos – oriģinālais dzimšanas tērps nebija pieņemams kostīms, taču pēdējos vismaz 20 gadus to sagaidīt no apmeklētājiem ir pavisam normāli, neskatoties uz šādiem izgājieniem nedraudzīgo pasākuma norises gadalaiku. Šogad karnevāla tēma tā vien kliedz kailumu.  “Virtuālais paradīzes dārzs”: paradīzē Ādams un Ieva piesedzās vien ar vīģes lapām, virtuālajā interneta pasaulē nenosegti ķermeņi kārdinoši mirgo ik uz stūra. Tomēr, pretēji maniem pareģojumiem, nevienu “pa īstam” pliku cilvēku (izņemot visiem zināmo pusmūža vīrieti – mākslinieku modeli) neredzēju. Kailums aprobežojās ar pāris miesas krāsas tērpiem, kas apkārti censored taisnstūrīšiem atbilstošajās vietās, kādu kailu vairāk vai mazāk trenētu torsu un dažādās pakāpēs iespīlētiem un/vai cauri spīdošiem sieviešu apaļumiem. Taču, šķiet, tas ir tikai uz labu – karnevāla dalībnieku radošumu daudz efektīvāk iespējams novērtēt, kad tie ir apģērbti. Un galu galā –  galvenais mans apmeklējuma mērķis ir tieši novērot šo cilvēku autentisko ideju pārnesumu uz pašu ārieni jebšu pavisam vienkārši – nāku skatīties un brīnīties.

Pat ja šīgada pasākums nebūt nemudžēja no kailiem ķermeņiem, karnevāls ir un paliek punkts, kurā radošuma un drosmes līknes krustojas – lai vinnētu jāliek lietā abi šie faktori. Tērps nedrīkst šokēt šokēšanas pēc. Tam jābūt vienlaicīgi nozīmes ziņā daudzslāņainam, taču arī reibumā dancojošām acīm viegli uztveramam. Secinu, ka apmeklētāji dalās trīs grupās: tie, kuri izvēlas jau kaut kādā realitātē eksistējošu tēlu – multeņu varoni, politisku personāžu un tamlīdzīgi –  un velta fizisku un materiālu piepūli tā pēc iespējas precīzākai atdarināšanai, tie, kuri izdomā savu ideju par varoni, kurš neeksistē nevienā realitātē ārpus viņu pašu galvām un mēģina pēc iespējas precīzi to vizuāli īstenot un tie, kuri vienkārši uzvelk kaut ko karnevālisku, jocīgu, kas mājās ir atrodams, vēlāk tam respektīvi piedomājot vai noslinkojot un nepiedomājot sasaisti ar doto pasākuma virsrakstu. Karnevāls teorētiski ir pašizpausmes kalngals. Atļauts ir viss – tēma gandrīz vienmēr ir pietiekami elastīga, lai pēc lielākas vai mazākas apdomāšanās tajā iesprauktos jebkura ideja. Tieši tas ir visbiedējošākais – ja nav nekādu ierobežojumu, tad tas, ko tu izvēlēsies būs aiz netraucēti brīvas gribas un tātad pilnīgi noteikti kaut kā tevi definēs. Šķiet, karnevāls ir par personībām – parādi, aiz kādas maskas tu slēpies, un es pateikšu, kas tu esi. Tāds kā dvēseles kailums. Taču vienlaicīgi – pavisam paradoksāli – tā ir sava veida identitātes aizmiršana un ego robežu sapludināšana. Visiem ir ļauts kļūt par kaut ko vai kādu, kas viņi nav – uz laiku noplēst un piemirst sev ikdienā uzlīmēto etiķeti. Visi esam paslēpušies, tādēļ esam vienlīdzīgi un vienoti. Šeit vietā būtu norādīt, ka vēlīno latīņu carne vale jeb pirms gavēņa svētku “ardievas gaļai” iespējams tulkot arī kā “ardievas miesai”, kas tādejādi norādītu nevis uz estētisku baudījumu vai ārēju izrādīšanos kā tas ir mūsdienu karnevālā, bet gan uz fiziskā tēla pazudināšanu un svētkiem kā garīgas pacilātībās pieredzi.[1] Tomēr, šis iespējamais tulkojums paliek filoloģiski neapstiprināta variācija par tēmu, un, jāatzīst, ka šāds idealizēts tēls ir pavisam tālu no reālā 2016. gada LMA karnevāla un tur notiekošā.

Taču, kā gan bez izņēmumiem? Man pēkšņi atmiņā uzpeld aina no šīgada pasākuma ārēji tik intriģējošās telpas, pie kuras ārdurvīm rakstiski piekodināts pirms ieiešanas novilkt apavus. Manas dažu sekunžu laikā izveidojušās ekspektācijas par mākoņainu paradīzi, kas biezā kārtā pildīta ar vati un maigi aicinošu mūziku gan nepiepildās, bet istaba ir iekārtota pasteļtoņos, ar mazu skatuvīti un mainīgi krāsainu apgaismojumu. Acīmredzot, esmu tur koncertu starplaikā. Cilvēki omulīgi sēž uz tomēr diezgan mīkstā gaišrozā grīdas seguma, un te nu viņš ir… Garmatains jauneklis baltā, prasmīgi ap ķermeni apvītā paltrakā te meditē, te šķietami skaita mantras vai lūgšanu, te dedzina vīraku, te pieceļās kājās un baudpilni izstaipās – un tā uz riņķi. Viņš izskatās pilnīgi atrauts no šīs realitātes un apkārtējiem, bet vienlaicīgi tomēr īstā harmonijā ar tiem. Lūk, arī mūsdienās karnevāls var būt garīga pieredze. Es, protams, paspēju bezgaumīgi pajokot, ka gribu lietot to pašu, ko viņš.

Tiesa, arī policija ar vācu aitu suņiem – narkospečukiem pasākumā lika savu klātbūtni manīt. Man par to sakāmas divas lietas. Pirmkārt, kas var būt ģeniālāks tērps par šo? Ja man būtu tāds suncītis, es pilnīgi noteikti kaut kur sadabūtu policistes tērpu un aidā – virtuālajā paradīzē taču vajadzīga valsts kontrole (bet šīs ietērps visdrīzāk ir pielāgojams arī jebkurai citai tēmai). Otrkārt, likumsargu klātbūtne vēl jo vairāk mudina karnevālu uztvert kā tādu maza mēroga, samērā civilizētu un pieklājīgu vasaras mūzikas festivālu. Pasākumā tiek rīkotas dažādas aktivitātes un koncerti, kurus visus pēc kārtas apsekot nezkāpēc nekad neizdodas un kuros bieži vien nonākam nejauši un īsti nesaprotot, kas un kā. Taču varbūt šis “kas un kā” nemaz nav tik nozīmīgs – var pilnīgi mierīgi ieklīst kādā jancīgi apgaismotā stūra istabiņā un izbaudīt jau sākušos koncertu, tā arī neuzzinot izpildītāja vārdu. Tāds kā vienas nakts romāns ar mūziku. (Taču skaidrs, ka tāpat kā pēc īsta romāna, gaistošā mīlnieka vārdu var ar nelielu piepūles devu izstalkot facebookā nākamajā rītā.) Mani vakara favorīti bija Elizabete Balčus (kuras vārdu tā arī uzzināju – veicot karnevāla programmas ekspertīzi post-factum) un baltkrievu Super Besse, par ko mani kompanjoni bija haipā jau visu vakaru pirms koncerta ap trijiem naktī.

Tomēr galvenā karnevāla/festivāla aktivitāte ir un paliek cītīga apkārtējo ļaužu pētīšana, juceklīga socializēšanās un cikliska klejošana apkārt alkohola, citu vielu vai gluži vienkārši kopējās atmosfēras inducētā reibumā. Atceros ar kādu sajūsmu uztvēru savu pirmo karnevālu 16 gadu vecumā (nelegāli!) – kā? var vienkārši šitā paņemt un skolas gaiteņos izvietot bārus un uz podesta – pliku onkuli? Lai gan pirmie iespaidi, protams, vienmēr ir tie spēcīgākie, šķiet, katrs nākamais pasākums tomēr sagādā kādu pārsteigumu vai zīmīgu detaļu, kas atmiņā omulīgi iesēžas uz palikšanu. Šogad viena no tādām pavisam noteikti ir mūsu zelta nāra Meļķe, kura krietnu vakara daļu pavadīja, iegūlusies vienā no galvenajiem akadēmijas gaiteņiem izvietotā porcelāna vannā un pavisam ikdienišķi klēpjdatorā skatoties filmu Matrix. Burvīgi.

Iespējams, LMA karnevāls ir nedaudz glorificēts un overhyped pasākums, tomēr tas tiešām ir svarīgs ikgadējs notikums Rīgas kultūras un ballīšu dzīvē. Sena un forša tradīcija, kas uzspridzina ziemīgi un vispārīgi drūmajā pilsētas ikdienā košu prieka konfeti. Viva la Carnaval!

P.S. Tā kā šis ir domu lidojums vairāk par karnevāla konceptu kā tādu nevis tieši “Virtuālo paradīzes dārzu”, tad īsa piebilde kādam no pasākuma organizētājiem vai dekorētājiem, kas tikuši līdz raksta beigām un nekādu sakarīgu atsauksmi tā arī nav sagaidījuši: mani fascinēja apgaismojums gandrīz visās telpās, vienīgi vestibils pie galvenajām durvīm šķita daudz par gaišu; labirints ir superīgs; mājaslapas mobilā versija pasākuma izkārtojuma apskatei ir lieliska ideja (par kuru uzzināju tikai nākamajā rītā); nezinu, kā sagadījās, ka lielākā dejošana notika 2. stāva gaitenī, bet tas nudien nebija īpaši ērti, un nākamajam gadam – padomājiet, lūdzu, par to vates mākoņu istabu…

[1] https://en.wikipedia.org/wiki/Carnival#Etymology

Titula bildes autore: Luīze Lote Nežberte

Patrīcija M. Keiša

Patīk dzert tēju un spriedelēt