Ārands Ruģēns: Recenzija – Eddas dziesmas

0

e_dziesmaLabs tulkojums ir kā mitoloģiska būtne. Kaut arī pāris vēsturiski piemēri, kā Vizma Belševica vai Ojārs Vācietis, spēj pierādīt, ka dažkārt tulkojums var pat pārspēt oriģināltekstu, tautas vienprātība sliecas uz pretējo. Ja tulkotāja nolūks ir valodu barjeru skaušana, fundamentāli tā rezultāts būs neitrāls vai labākajā gadījumā svešs attiecībā pret tā pirmveidojumu. Kāds šim visam sakars? Ar to, ka samērā nesen Jāņa Rozes apgāds izdeva tulkošanas robežstabu sasniegumos Latvijas skandināvistikas nozarē, pirmo latviešu valoldā tulkoto senislandiešu sāgu apkopojumu “Eddas Dziesmas”.

e_dziesma2
© Lilija Dinere, ilustrācijas, mākslinieciskais noformējums, 2015 © Roberts Diners, ilustrācijas, mākslinieciskais noformējums, 2015

Jau atverot pirmo lappusi, var uzreiz nojaust, ka galvenais tulkotājs bijis Latvijas personība – Uldis Bērziņš.

Grāmatas pirmā lappuse
Grāmatas pirmā lappuse

Uzreiz pieminu, ka tos, kuri jau iepriekš ir iepazinuši Bērziņa apburošo daiļradi, iespējams, pārņems senais radniecīgums dežavū. Visas iezīmes līst pa maliņām: taukā vārdu laušana un locīšana, Džoisa cienīga zemapziņas plūsma, teksts biezs ar hapax legomena un kaptivējošs spēks pilnībā aizraut lasītāju jūtu atdevībā pēc pasaules, kuras laiks ir skurbais vāls, ne strauts. Elementārs siloģisms – valodas stils, tā teikt, autora paraksts, ir konstante. Lai gan sākumā lasot,  uznāca pašsaprotama familiaritātes nokrāsa uz slaveno senangļu varoņeposu “Beovulfs” vien konteksta pēc, ar skubu filoloģiskais paraksts drīz izsitās. Lasītājam jāatceras, ka darīšana nav ar karstasinīgu balādi par dieviem un varoņiem, bet gan ar pagānisma bībeli. Sižeta līkne kā tāda nemaz nav, tikai fabulveida naratīvas pasakas, ja ne stāsti. Un, lai gan ir īpatņi kā es, kas spēj šos juceklīgos sprediķus uztvert kā mitosu antoloģijā, šaubos, vai katram gaume to spēj. It sevišķi ievērojot, ka šī grāmata prasa pamatzināšanas skandināvu mitoloģijā, un tulkotāju sniegtais mitonīmu saraksts, kaut dodot kodolīgu raksturojumu, neizsaka kontekstu, kas spēj dziļi ietekmēt lasītāja baudījumu. Bet… Šai visā ir kaut kas notaļ maģisks. Būtu tas grāmatas izraisītā nostalģija pēc pasakām vai šī mūžsenā laika enerģija, vai, kā “Eddas Dziesmu” redaktors Dens Dimiņš teica intervijā Latvijas Radio 1: “…cilvēku vēlme atrast savu vietu pasaulē, reflektēt par pasauli [..], kas ir saule, kas ir mēness, kas notiek ziemā, kas notiek virszemē, kur mēs paliekam pēc nāves, gandrīz kaut kāda tāda refleksija. Tas teksts ir daudzslāņains [..]. Es domāju, ka tā vērtība ir uzreiz pat vienā brīdī neaptverama.”

“Klusiet un klausieties,

visu kārtu ļaudis,

dižie un sīkie

Heimdala dēli!

Vēlies nu Vēļu tēvs,

lai visiem vēstu

senos stāstus,

kas sokas prātā?

I milžus atminu

atsenis dzimušos,

auklējam mani

aizviņos laikos,

i deviņas pasaules

i deviņas vijas,

i Stuburu slaveno,

sakņojam dzīlē”

 © Lilija Dinere, ilustrācijas, mākslinieciskais noformējums, 2015 © Roberts Diners, ilustrācijas, mākslinieciskais noformējums, 2015

© Lilija Dinere, ilustrācijas, mākslinieciskais noformējums, 2015
© Roberts Diners, ilustrācijas, mākslinieciskais noformējums, 2015

Vizuāli šī grāmata atspēko lasītāju pieņemtos stereotipus par Latvijas izdevējiem, kuri līdz šim brīdim nav spējuši  publicēt vāku, kas pārspētu pirmklasnieka centienus samīzt savu vārdu sniegā. Patiešām, ekshibīcija Luvrā, ne izdevums. Katra ilustrācija, pārdabiski skulptēta, kausēta, patinēta, gleznota, fotografēta un visbeidzot digitalizēta, kūst harmonijās ar jau psihodēlisko tekstu mistiskā gūzmā, neaprakstāmi vīterojot starp reālo un sirreālo, à la Chagall. Nāk kauns šo tulkojumu iebāzt skapī – putekļu kolekcijai. Nu nē, zem stikla vitrīnas pienaglot, goda vietā, lai kaimiņi pa sienas šķirbu redz un bola acis, kādi te buržuji savairojušies! Saprotami, vāka fonts tāds ķēpīgs, bet ko ta’ darīsi, bišku prieciņam arī izdevēja dvēselē jābūt. It kā tas vēl būtu nieks, četras piektdaļas no tulkotā teksta, proti, tikai puse no visas grāmatas, ir norformētas tā, lai izskatītos kā īsts astoņsimtgadīgs pergaments. Un, ja krāsu, emociju un atmosfēras viesuļvētra neaizkustina ciniķa krama un čuguna sirdi, tad tik saturieties, jo apgalvoju dievā bālā, ar visciešāko kvēli un goda vārdu, ka tik tiešām un bez zibsnas šaubu Jāņa Rozes grāmatu apgāda “Eddas dziesmas” nāk neba ar vienu, bet divām zīda lentām! Ardievu grāmatzīmes, au revoir pārpalikušie čeki kabatās, adios salocītie lapu stūri. Nekad vairs lasītājam nebūs iestāstīt sev, ka trīsciparu skaitlis nav rafinēta lieta ko piedienīgam cilvēkam atminēties!

 © Lilija Dinere, ilustrācijas, mākslinieciskais noformējums, 2015 © Roberts Diners, ilustrācijas, mākslinieciskais noformējums, 2015

© Lilija Dinere, ilustrācijas, mākslinieciskais noformējums, 2015
© Roberts Diners, ilustrācijas, mākslinieciskais noformējums, 2015

Ar tādu šovinisma pakāpi, ko var sagaidīt tik’ no rokoko stila vai Džiliņa, cilvēks sāk aizdomāties, kā gan sanācis, ka Rozes kungam tas maciņš tik tukls sagadījies? Nu taču elementārāk nemaz nevar būt – ar āķi, dārgo Vatson, ar āķi. Skarbi, bet patiesība, grāmatas cena raksta publicēšanas laikā ir divdesmit deviņi eiro un deviņdesmit pieci centi. Nevajag pat pareģa palīgu, lai zinātu, cik skandalozi reaģēs divdesmit pirmā gadsimta cilvēks:

  • Trīsdesmit eiro! Tu te piebremzē papuci, pa tādu piķi tak var nopirkt četrdesmit divus komat astoņdesmit sešus Senčus topiņā!

Tomēr, vai es neesmu teicis, ka tas ir to vērts? Jūtiet līdzjūtību šeftmaņa dvēselei! Šī grāmata ir ieguldījums – ieguldījums lasītpriekam.

Ārands Ruģēns

Gonzo žurnālists. Maikls Bejs ar rakstmašīnu. Dželatērijas rīkļurāvējs. Skābulītis. Spasmodical modicum. Non legor. Non legar. Savvaļas bārddzinis. Cilvēks bez slēpēm. Jūt līdzjūtību šeftmaņa dvēselei. Argotismu klizma. Ekster fokster finter terjers. Morālie sēra korķi ausīs. Ātras dabas sievišķis.