Patrīcija M. Keiša: Bet zinu es, vienreiz nāksi tu

0

Es to saucu par mīlestības propagandu. Gandrīz katram knēvelim ir skaidrs, ka romantiskas attiecības ir universāls mērķis, uz ko tiekties. Labākajā gadījumā šī pārliecība rodas, vērojot un vēloties imitēt vecāku savstarpējās siltās jūtas un rūpes vienam par otru, taču visbiežāk  tieksmi pēc romantiskas mīlestības bērnā drīzāk iepotē multenes, pasakas, filmas, grāmatas, reklāmas un, vārdu sakot, viss, kas tiek radīts un celts priekšā intelektuālam patēriņam. Tuvojoties pusaudža vecumam, šie ārējie mīlestības propagandas apjomi reizinājumā ar iekšējo hormonu trakošanu liek vēlmei pēc romantiskām attiecībām pieaugt eksponenciāli, un, šķiet, arī tīņu gadiem pārejot, tā tik drīz nekur nepazūd. Mēs visi gribam vai vismaz jūtam pienākumu gribēt mīlēt, tikt mīlētiem un esam pastāvīgos otrās pusītes meklējumos.

Šie meklējumi tad nu ir tieši vai netieši, apzināti vai neapzināti, saprātīgi vai absurdi, aktīvi vai pasīvi. Ja runa par (potenciālām) heteroseksuālām attiecībām, tad izšķirošs faktors ir mīlestības tīkotāja dzimums, ar to šoreiz apzīmējot fiziskā un sociālā dzimuma apvienojumu pēc sabiedrībā pieņemtajām normām. Kad vīrietis vēlas romantiku, viņš nolūko objektu, lēnām tuvojas, pievērš uzmanību, aplido, apdāvina, liegi lej glaimus kā viegli sacukurojušos medutiņu, velta mīlas dzeju un salkanas vēstules, sola pārpeldēt okeānu un nocelt zvaigznes no debesīm, vienvārdsakot, dara visu, lai iekarotu drostaliņas sirdi. Pat ja realitātē vīrieši tik stereotipiski un pēc pilnas programmas uzvedas pavisam reti, šis ir skaidrs, sabiedrības nostādīts rīcības jeb “iekarošanas” plāns, kam romantisku attiecību dibināšanas nolūkos ir jāīstenojas vismaz kaut kādā līmenī. Nu jā, bet kas jādara sievietei, kad viņa tīko šāda veida attiecības? Viņai… nu viņai klusās alkās jāsēž un jāgaida. Tieši šo tematiku arī apspēlē režisores Martas Elīnas Martinsones uzvedums “Gaidot Gintu”, kas pirmizrādi Ģertrūdes ielas teātrī piedzīvoja 14.februārī.

“Gaidot Gintu” idejiski ir balstīta Henrika Ibsena lugā “Pērs Gints”, kurā varone Solveiga pavada savu mūžu, gaidot mīļoto, tomēr tiešas atsauces uz plaši pazīstamo 19.gs. norvēģu dramaturga darbu izrādē nav atrodamas.[1] Vēstījums ir galvenokārt par emocionālām cerībām, taču nenoliedzami arī par reālu gaidīšanu. Jau iepriekš minētie kino, literatūra, mūzika, mediji un ar tiem cieši saistītās sabiedrības normas ne tikai mūsos pavisam agrīnā vecumā iepotē alkas pēc romantikas, bet arī uzstāda ļoti konkrētu mīlestības ideālu – modeli, uz ko tiekties un atbilstoši kam rīkoties. Šāda ideāla eksistence gluži vai saknē iznīcina veselīgu attiecību izveidošanās iespēju. Mirklī, kad nokļūstam kontaktā ar kādu sev tīkamu potenciālu partneri, iekšēji jau esam paspējuši izplānot kopīgu gan tuvo, gan tālo nākotni. Respektīvi, realitāte nekad nespēs sacensties ar šīm iepriekš nostādītajām ilūzijām par to, kā varētu un vajadzētu būt. Visbiežāk tās tiek rastas filmās un grāmatās, kur, pat ja, iespējams, tiek atainotas pāru savstarpējas nesaskaņas, viss notiek aktīvi, kaislīgi un trakulīgi pretstatā reālajai dzīvei, kur cilvēki gluži vienkārši mēdz viens otram apnikt bez īpaša iemesla un strīdēties par tādām muļķībām kā atkritumu iznešana vai trauku mazgāšana.

Izrādē trīs aktrises – Madara Botmane, Jana Čivžele un Daiga Kažociņa – monologu formā stāsta par šo milzīgo aizu starp iedomām un realitāti un saviem bezjēdzīgajiem mēģinājumiem to pārlēkt vai arī – tieši otrādi – naivi izlikties, ka tā beigs eksistēt brīdī, kad ieradīsies “īstais”. Scenārija pamatā ir reāli, “tepat līdzās dzīvojošu” sieviešu stāsti par mīlestības spožumu un postu, tādēļ apvienojumā ar minimālistisko scenogrāfiju izrāde rada “saruna ar draudzeni” atmosfēru. Tiek runāts par to, cik liela attiecību daļa notiek nevis tiešā fiziskā vai emocionālā kontaktā ar otru cilvēku, bet gan mūsu pašu prātos. Par to, cik viegli ir piešķirt kādai nejauši izmestai partnera frāzei milzīgu nozīmi. Par to, kā vēstuļu sarakstē var izveidoties šķietami pilnīgas attiecības, bet satiekoties dzīvē saikne tūlītēji izkūp gaisā. Taču stāstītājas nebūt nav stereotipiski naivas, ar mīlestību apsēstas jaunkundzītes – viņas ļoti labi apzinās savu iedomu un rīcību absurdumu, tomēr netiek ar to galā. Mīlestības tēls, kas izrādē tiek izveidots, atgādina neprātīgu sapni, no kura ik pa laikam izdodas pamosties, taču, pavisam nemanot, acis jau atkal ir aizkritušas ciet. Tie tiek raksturoti kā svētlaimīgi, kaislīgi filmas kadri – mirkļi, kuru dēļ šķietami ir vērts paciest visu pārējo. Rezultātā izveidojas tāda kā riņķa deja – neprātīga ieķeršanās, kaisle, saskarsme ar realitāti, sāpes, atjēgšanās, atsvešināšanās, tad atkal smeldzošas ilgas un spēlītes var sākties no jauna. Bieži vien tādejādi vienam cilvēkam neapzināti tiek piešķirts, citēju, “monopols uz sirds salaušanu” – cik gan nav redzēts, ka pārīši saiet kopā un izšķiras atkal un atkal, visbiežāk šajā apburtajā lokā tā pa īstam ciešot tikai vienam no viņiem.

Šķiet, šo cikliskumu izraisa tieksme vienādot spēcīgu seksuālo pievilkšanos ar mīlestību. Daudzas no izrādē atspoguļotajām attiecībām izveidojas tieši pēc šāda modeļa – draudzība un sekss, cerībā, ka tur kaut kur radīsies arī romantika un nopietna abpusēja emocionāla pieķeršanās. Visbiežāk nerodas vis. Taču kontakts tāpat ir savā ziņā patīkams, tādēļ netiek pārtraukts un klusās cerības tikai aug. Tomēr rodas iespaids, ka vīriešus šis draudzība+sekss modelis pilnīgi apmierina, pēc romantikas un emocionālas saiknes alkst tieši sievietes. “Gaidot Gintu” izskan frāze “sieviete ievelk vīrieti attiecībās”. Vai mīlestību tātad  vēlas tikai dāmas? Izrādes kontekstā tieši viņas ir tās, kas pārdzīvo, un kungi viņas vienkārši vazā aiz deguna. No otras puses – stāstītājas ir tikai sieviešu dzimuma, un skaidrs, ka katrs vairāk tīko parunāt par reizēm, kad viņš pats ir sāpināts un saskāries ar pasaules negodīgumu, un nevis par to, kā tīši vai netīši iedūris dunci sirsniņā kādam citam. Tomēr, zināms, ka iepriekš minētajā sabiedrības attiecību ideālā sievietes un vīrieša lomas ir diametrāli pretējas. Ja puisis ir iemīlējies meitenē un visos iespējamajos veidos mēģina iekarot viņas sirdi, tad tas ir skaisti. Ja meitene ir iemīlējusies puisī un skrien viņam pakaļ, tad ar viņu kaut kas noteikti nav kārtībā. Dāmas pienākums ir sēdēt un gaidīt mīlestību, pēc kuras viņa nepārtraukti tik ļoti tīko. Vīrietis izlemj, vai viņš mīl sievieti, un tad viņai atliek tikai atbildēt “jā” vai “nē”. Tomēr ne vienmēr meitene ir gatava samierināties šādu nolemtību, tādēļ rodas intrigas, spēlītes un visā savā būtībā vājprātīgi paņēmieni, kā uzsākt vai uzturēt kontaktu ar noskatīto partneri. Sievietēm ir jārīkojas aplinkus. Viņas nedrīkst tiešā tekstā pirmās pateikt “es tevi mīlu”, “precamies” un kur nu vēl “es tevi gribu”.

Jā, ja mīlestība un vēlme pēc nopietnām attiecībām ir tāda kā sieviešu lieta, kam vīrieši pievēršas tikai tad, kad sanāk laiks vai pagadās īpaši burvīga dāma, tad sekss, lūk, ir tīrs “stiprā dzimuma” monopols. Nu tā – sieviete būtībā iemaina seksu kā valūtu pret vīrieša dāsnajiem uzmanības apliecinājumiem un iespējamo mīlestību. Vienkārši tāpat mīlēties grib tikai vieglas uzvedības (un tātad bezvērtīgas) meitenes. Protams, apzinos, ka tagad pārspīlēju, tomēr mūsu sabiedrībā šie stereotipi ir tik dziļi iesakņojušies, ka apgalvojums nebūt nav tālu no kopējās cilvēku attieksmes. Sievietes seksualitāte ir tēma, kas rietumu pasaulē un vēl jo vairāk Latvijā kļuvusi aktuāla tikai pavisam nesen. Tas šķiet paradoksāli, jo “daiļais dzimums” ir ticis un tiek bezgala seksualizēts, tomēr seksā mēs varam būt tikai objekts un ne subjekts. Meitene var būt seksīga tikai tad, ja kāds no malas viņai dara zināmu, nevis, ja viņa pati tā jūtas. Un sievietes šai kārtībai pielāgojas. Viņas skatās spogulī un novērtē sevi nevis savām, bet vīrieša acīm. Viņas apzinās, ka ķermeni pareizajās vietās izceļoša kleita vai nejauša zeķturu piekārtošana nereti var viņām sagādāt daudz lielākas priekšrocības dzīvē nekā jebkāda veida saruna. Tajā pašā laikā šī seksualitāte drīkst eksistēt tikai aplinkus. Tā ir pieņemama tikai kā valūta atbilstošās un ne tik atbilstošās situācijās un kā līdzeklis, ar kura palīdzību mūžīgās gaidas īstenot, nevis kā pašas sievietes izjūta vai vēlme.

Tādēļ “Gaidot Gintu”, manuprāt, ir netiešs aicinājums pašām sievietēm saprast, ka gaidīšana nav viņu pienākums (šeit īstenībā velku paralēles arī ar tajā pašā Ģertrūdes ielas teātrī iestudēto “Rondo”). Mums ir tiesības aicināt vīriešus uz randiņiem. Mums ir tiesības mīlēt un gribēt, to pasakot skaļi. Mums ir tiesības būt dzīvām un aktīvām būtnēm, nevis ilūzijās ietītām gaidītājām. Man ir prieks, ka daudzas sievietes man apkārt to saprot, taču lielākajai daļai līdz šādai atbrīvotībai ir jānokļūst un jāpārkāpj sabiedrības nosodījumam, kā arī jābeidz nosodīt citas.  

Tomēr “Gaidot Gintu” nav izrāde tikai par un ap sievietēm. Tas ir vēstījums par tuvību un mīlestību, un to, kā mēs to uztveram 21. gadsimtā. Par to, ko nozīmē būt kopā pasaulē, kurā laulības jēga ir vairs tikai simboliska. Par to, ka, atbrīvojoties no ideāliem un stereotipiem, mēs varbūt tiešām varētu kādu mīlēt, nevis tikai sapņot par mīlestību. Par to, ka sievietes un vīrieši visa pamatā ir cilvēki, un tikai tad tiek pievienotas kaut kādas dzimumiem šķietami raksturīgas lomas un īpašības, kas ierobežo kā vienus, tā otrus. Par to, ka, ja nevaram izvairīties no mīlestības propagandas, mēs varbūt spējam to pavērst tā, lai veicinātu savstarpēju saticību, nevis citam pret citu vērstas neīstenojamas ekspektācijas. Šeit vēlos citēt vācu psihoanalītiķa Ēriha Fromma Mīlestības mākslu: “Mīlestība ir aktīva interese par dzīvi un mūsu mīlestības objekta lološana. […] Ja es spēju kādam pateikt: “Es tevi mīlu,” – man jābūt spējīgam pateikt: “Es mīlu tevī ikvienu, caur tevi es mīlu pasauli, es mīlu tevī arī pats sevi.””

[1] http://nra.lv/kultura/163087-marta-elina-martinsone-nemekle-vainigos-bet-atbildes.htm

Raksta ilustrācijas autore: M.L. Meļķe

Patrīcija M. Keiša

Patīk dzert tēju un spriedelēt