Kristiāna Šuksta: Komēdijas garša

1

Nacionālā teātra lielās zāles izrādes shēma ir vienkārša: dramatisks sižets, piesātināta scenogrāfija, daži (nereti aiz matiem pievilkti) joki un izteiksmīgs mīlestības attēlojums (lieliski piemēri ir “Cilvēks, kas smejas” un “..bagātā kundze..”). Ar tieši šādām izrādēm (un vēl neiztrūkstošajiem komēdijas žanra šedevriem) Nacionālais teātris ir izveidojis visai blāvu un vienmuļu lielās zāles repertuāru, ko februārī papildinājusi arī Valtera Sīļa režisētā “Svina garša”.

Cik spilgti jūs spējat iztēloties apgraizīšanas operāciju? Banāns un skalpelis atraisīs jūsu fantāziju. Tieši šī aina no izrādes palikusi prātā visspilgtāk, iespējams, tāpēc, ka videoprojekcijas uzkrītoši lec ārā no visa, ko iepriekš rūpīgi būvējis scenogrāfs Uģis Bērziņš. Māra Bērziņa romānā “Svina garša” katra nodaļa sākas ar fragmentiem no vecām Latvijas avīzēm, radot priekšstatu par tā laika norisēm un problēmām. Arī izrādē tiek veidota atsauce uz šo literāro paņēmienu, pirms pirmā cēliena projicējot un aktieriem lasot dažādus Ulmaņlaiku avīžu rakstus. Tas gan šoreiz nenozīmē neko vairāk kā norādi uz stāsta darbības laiku (ja kāds skatītājs gadījumā nav izlasījis izrādes aprakstu) un pieklājīgu reveransu Bērziņam par to, ka viņš uzrakstījis tik lielisku romānu, kuru uz ātru roku var mēģināt iestudēt teātrī.

Ja neskaita minēto neiederīgo, tomēr asprātīgo ķirurģiskā risinājuma ilustrāciju, vēl patiesi smieklīga šķita retrospekcija par Matīsa (Raimonda Celma) stostīšanos, mēģinot improvizēt dzejoli, kuru skolā vajadzējis iemācīties no galvas. “Svina garša” ir visai humoristisks romāns, kurā varoņa iekšējās pārdomas, reizēm naivas, reizēm pat zināmā mērā filozofiskas, lasītājā raisa aizkustinājumu un smieklus. Bet Valteram Sīlim acīmredzot ārkārtīgi svarīgi šķita šo darbu veidot kā komēdiju, lai gan bija skaidrs, ka romānā ietverto smalko humoru uz skatuves pārnest neizdosies. Ko darīt? Labākajās Latgola.lv tradīcijās rosināt aktierus katru nenozīmīgo repliku izrunāt pacilātā intonācijā. Zāle smejas, liela daļa, mani ieskaitot, aiz samulsuma un līdzjūtības.

Sekojot līdzi Matīsa gaitām romānā, pavisam viegli viņu iztēloties kā jauno aktieri Raimondu Celmu, kurš spilgti jau parādījies Dirty Deal Teatro izrādē “Bārdas”, apliecinot spēju intelektuāli uztvert un izspēlēt humoru. Diemžēl “Svina garšā”, pat cītīgi vērojot, neizdodas ieraudzīt viņam raksturīgo pārliecību un skatītājus pārņemošo šarmu. Pelēks un neizteiksmīgs Raimonds Celms, iespējams, piedzīvo pirmo lomu savā karjerā, kurai režisors vienkārši nav devis iespēju attīstīties. Bet nav šaubu, ka šo paklausīgo un izskatīgo puisi Nacionālais teātris gribēs paturēt. Turpretī Kaspara Dumbura Rūdis, sākumā šķietami vulgārs un neinteresants, ar laiku kļūst par, manuprāt, vienīgo dzīvo skatuves iemītnieku, kurā sajaukušās gan simpātiskas, gan ne tik simpātiskas īpašības, dzīves baudītāja raupjums un trauslas pārdomas par morāli.

Tomēr dziļu interesi neraisa neviens no izrādes tēliem. Bet, kad čekists ādas mētelī (Ainārs Ančevskis) pēkšņi izrādās kļuvis par Geto slimnīcas ārstu, es samulstu pavisam. Manā teātra skatītāja pieredzē vēl nav bijis gadījums, kad otrā plāna aktieru izmantošana dažādām lomām būtu tik neveikla.Acīmredzot katrs tēls šajā darbā ir pārāk nozīmīgs, lai aktierim iekāpšanai jaunā lomā pietiktu tikai ar tērpa maiņu.
Izrādes sākums un beigas veido arku, izrādes tēli pārtop par parastiem cilvēkiem, kuri skatītājiem nolasa šo vēsturisko vēstījumu. Un man tas šķiet tik ļoti gļēvi – brīdī, kad stāsts ir nonācis pie dramatiskās kulminācijas, “izņemt” varoņus no darbības un likt viņiem no malas noraudzīties savā liktenī. Izrādes nobeigums liek domāt, ka režisors vienkārši nav pratis skatuviski veiksmīgi atrisināt šo situāciju. Viena no romāna veiksmēm, manuprāt, ir nemanāmais kāpinājums, tai sākoties ar ikdienišķu situāciju bezrūpīgu attēlojumu, un novedot pie absurda, traģiska iznākuma. Sīlis šo traģiku kaut kā pamanās iepīt jau pašā izrādes sākumā, tāpēc trīsarpus stundu laikā izrādes atmosfēra nemainās un nekāda stāsta emocionālā attīstība nenotiek. Lai gan metāliskais troksnis mizanscēnu fonā ļauj savilkt paralēles ar izrādes nosaukumu (mūzikas autors ir Edgars Raginskis), svina garšu uz mēles sajust neizdodas.

Kristiāna Šuksta

Žauga - 1) nemiera gars, tāds, kas nevienu brīdi nav mierā, kaut ko rosās, skraida bez jēgas apkārt.