Guna Veinberga: Perfekcionists, kurš netic perfekcijai

0

Četrus gadus pēc kārtas esmu bijusi festivālā Positivus. Gan kā parastais mirstīgais apmeklētājs, gan kā trade/promo (kā rakstīts uz manas aproces) darbinieks – barista. Positivus man asociējas ar burvīgu atmosfēru, jūru, negulētām naktīm, stundām ilgu stāvēšanu pie galvenās skatuves, neskaitāmiem koncertiem, negaršīgu un dārgu alu, jāgera virtenēm visur un… vienu konkrētu Mērfija likumu. Katru gadu esmu cītīgi apmeklējusi tik daudz koncertu, cik vien fiziski varu paspēt, atbraucu mājās piepildīta un gandarīta, tomēr šīs sajūtas ātri vien nomaina vilšanās, jo rudeni pēc rudens atkārtojas viens un tas pats – es atklāju kādu jaunu, man ārkārtīgi saistošu izpildītāju, iemīlos viņa jaunradē, un tad izrādās, ka konkrētais mūziķis jau viesojies Positivusā, un esmu to palaidusi garām. Pērn tas bija multiinstrumentālists Džeks Garets, kura jauno albumu šobrīd klausos uz riņķi.

tumblr_o3dsdgFEiX1rtdc50o1_1280
Jack Garratt

Jāatzīst, ka es apskaužu Džeku Garetu. Pat ļoti. 24 gadus jaunais, pēc kuplās, rudās bārdas viegli atpazīstamais brits ir lielisks pierādījums tam, cik lielu lomu cilvēka dzīvē spēlē bērnība. Džeks uzaudzis mazā Anglijas ciematiņā netālu no Londonas, ļoti muzikālā ģimenē. Viņa māte ir pamatskolas mūzikas skolotāja, bet tēvs – policists, kurš spēlē ģitāru kopš tīņu gadiem. Tādēļ Džekam no mazotnes bija pieejama vecāku plašā vinila kolekcija (viņš iedvesmojies no Toma Veita, Stīvija Vondera, Deivida Bovija) un dažādi mūzikas instrumenti. Jau agrā vecumā viņš saprata, ka ir atšķirīgs no saviem vienaudžiem un apveltīts ar īpašām dotībām mūzikā. Pašmācības ceļā iemācījās spēlēt klavieres un bungas, vēlāk arī ermoņikas, mandolīnu, trombonu, ukuleli, bet tēvs viņam parādīja ģitāras akordus. Ja varēja no instrumenta dabūt ārā skaņu, mazais Džeks to vēlējās pamēģināt. Viņš domāja, ka visi mūzikas instrumenti radīti, lai tos spēlētu, tādēļ nav jāapstājas pie viena.  Lai attīstītu puikas kaislību un talantu, vecāki sūtīja dēlu uz mūzikas nodarbībām.

Kad Džekam bija 12 gadi, viņš jau rakstīja mūziku un sapņoja par skatuvi. Sākumā, tīņu gados, visas dziesmas bija par meitenēm un sirdssāpēm. Viņš bija naivs un meklēja veidu, kā sevi pierādīt un izpausties. Smieklīgi, taču nez kādēļ tieši startēšana bērnu Eirovīzijā viņam likās laba ideja. 2005. gadā viņš piedalījās Anglijas atlasē ar pirmo paša sacerēto dziesmu The Girl, un finālā palika astotajā vietā no astoņām. Tas sagādāja Garetam lielu vilšanos, tomēr viņš nepadevās un meklēja citu ceļu, kā likt lietā savu talantu. Džeks pievērsās savam karjeras plānam “B” un iestājās universitātē ar domu iet mātes pēdās, kļūstot par mūzikas skolotāju. Paralēli mācībām Džeks noslēdza līgumu ar neatkarīgu ierakstu kompāniju un sāka strādāt pie akustiska blūza albuma ar nosaukumu Nickel and Dime. Viena dziesma pat tika atskaņota radio, BBC Introducing programmā, un citas joprojām atrodamas Youtube dzīlēs.

jack-garrat-musician tumblr_nwidiqq5sX1ucriuco1_500

eks nepabeidza ne universitāti, ne Nickel and Dime. Viņš saprata, ka nebija pievērsies dziesmu rakstīšanai ar pareizo motivāciju un ka pašam nekas no jau gatavā materiāla nepatīk. Atmetis tam ar roku, mūziķis pārcēlās uz Londonu, kur gadu pavadīja rakstot dziesmas. Pats Džeks to uzskata par savu tumšāko periodu, jo bija jāriskē sākt atkal no nulles punkta. Viņu māca šaubas, neticība savām spējām. Tomēr raizēm nebija pamata, jo labu ideju netrūka.  . 2014. gada beigās iznāca viņa pirmais EP Remnants, kā arī remiksu EP – Remnix, neilgi pēc tam – singls The Love You`re Given. Viņu uzaicināja uzstāties festivālā Reading and LeedsBBC Introducing skatuves galveno mākslinieku, arī Apple Music Festival un citos ne mazāk nozīmīgos festivālos. Burtiski gada laikā Džeks kļuva par vienu no slavenākajiem jaunajiem britu mūziķiem un ieguva lielu fanu pulku. Lai gan viņš sevi joprojām uzskata par blūza izpildītāju, pārmaiņas stilā, salīdzinot ar Nickel and Dime, ir milzīgas. Jaunākās dziesmas ir ļoti elektroniskas un tuvas indie popam. Kā kronis pirmajiem panākumiem ir viņam piešķirtā balva Critic`s Choice kategorijā 2016. gada Brit Awards, kas ir prestižākais populārās mūzikas apbalvojums Anglijā. Critic`s Choice dod papildus publicitāti presē, piesaista uzvarētājam lielu uzmanību un lielākoties pareizi pareģo komerciālo veiksmi.

tumblr_o4k4taTvrU1v0rpz4o1_1280

Džeka Gareta ilgi gaidītais debijas albums Phase iznāca šī gada 19. februārī. Tas  guvis dažādas atsauksmes. Ir arī kritiķi, kas nesaskata Džekā unviņa jaunradē neko ievērības cienīgu. Lai gan neesmu liela elektronikas elementu cienītāja, manuprāt, Phase ir kvalitatīvs un atmiņā paliekošs. Albums ir pilns spēcīgu, smeldzīgu melodiju, lielisku kontrastu starp mākslīgi radītiem skaņas efektiem un mūzikas instrumentu skanējumu. Vietām paliek tikai Džeka balss, kas skan ļoti maigi, gandrīz akustiski. Labs piemērs pretstatiem, kas caurvij Gareta mūziku, ir pirmā dziesma Coalesce (Synesthesia Pt. II) un pēdējā – My House Is Your Home. Kamēr pirmā ir elektroniska, ar izteiktu basu, Phase noslēdzošajā dziesmā dzirdamas tikai klavieres un balss. Šķiet, spēcīgākā gan vārdu, gan melodijas ziņā ir populārā The Love You`re Given. Džeks intervijās bieži minējis, ka emociju ielikšana vārdos viņam parasti sagādā vislielākās grūtības, tomēr šajā gadījumā viņam tas ir izdevies lieliski. Vēl patīkami pārsteidz Weathered, I Know All What I Do, Suprise Yourself – salīdzinoši mierīgās un melodiski interesantās dziesmas, kurās pavīd arī ģitāras skaņas. Albumā iekļautas arī Chemical un Fire, kuras pērn tika regulāri drillētas mūsu pašu zemē, un ar kurām Džeks Garets atrada vietu latviešu sirdīs. Tās nenoliedzami ir pelnījušas atzinīgu novērtējumu kaut vai tāpēc, ka nav tik uzmācīgi popsīgas, kā citu izpildītāju dziesmas, kas tiek pamanītas un nonāk topos. Piemēram, Breathe Life, kura tās autoram ir mīļa, jo esot palīdzējusi izrauties no iestrēgšanas vienā punktā – ideju krīzē. Kopumā Phase no daudziem fragmentiem veido pavisam pārliecinošu pirmo albumu.

Nevar noliegt, ka šobrīd ir sasodīti daudz populāru un līdzīgu solo mākslinieku. Gan ar saldajām balsīm, gan ar savu vizuālo tēlu tie iekarojuši fanu jūru valstī pēc valsts. Džeks Garets tai pašā laikā, kā pats stāsta, nejauši izaudzējis bārdu, jo pāris nedēļas aizmirsis noskūties, un intervijās labprāt pļāpā par suņiem. Viņš ir vienkāršs, asprātīgs un ļoti mīl daudz runāt. Pats sevi raksturo kā perfekcionistu, kurš netic perfekcijai. Manuprāt, Džekam piemīt tā dzirksts, kura diemžēl mūsdienās vairs nav nepieciešama, lai iegūtu slavu, un tāpēc tāda ir retums. Kaut kas patiess un ļoti dzīvs, neizsmeļama vitalitāte staro no viņa un viņa mūzikas. Jā, to šī vārda tiešajā nozīmē var saukt par viņa mūziku. Katra skaņa, katra detaļa ir Džeka Gareta radīta, katrs instruments ir viņa paša ierakstīts. Arī uz skatuves Džeks ir viens, paralēli dara visu, untas izskatās apbrīnojami. Worry ir viens no retajiem izņēmumiem, kas radies, sadarbojoties ar kādu. Ideja bija joka pēc sacerēt dziesmu Džastina Timberleika un k-pop stilā, tomēr tā vietā viņam un viņa labākajam draugam, dāņu producentam, radās iedvesma kam krietni labākam.

e2825f18eb1314bac81108d00afe59eetumblr_nfo1vefhod1rvhd5do1_500b

Kādā intervijā Džeks stāsta, ka viņa sapnis būtu uzstāties Saturtday Night Live (Amerikā) un Jools Holland (UK). Viņš uzaudzis, skatoties šos šovus, un uzskata, ka tas būtu augstākais novērtējums. Runa nekad nav par lielām arēnām un albuma vietu topos, bet gan par mazajiem, viņam vien svarīgajiem mērķiem. Džeka prioritātes, rakstot dziesmas, ir pievērst klausītāja uzmanību un pārsteigt. Viņš ļoti mīl mūziku un uztver to kā iespēju nokļūt citā realitātē, nevis fona troksni. Turklāt Džeka daudzpusīgais talants un nebeidzamā sevis pilnveidošana liek domāt, ka viņš drīzumā neplāno apstāties. Ir daudzi solo mākslinieki, kas pagaist pēc viena albuma, tā arī nespējuši parādīt sevi. Spēja nopelnīt, darot to, kas sirdij vistuvākais un nepielāgoties citiem, jau padara Džeku par veiksminieku. Cepuri nost cilvēkam, kurš uzskata, ka neviena diena viņa dzīvē nav darba diena.

Guna Veinberga