Dārta Dīriņa: Trīs žāvas

0

Publiskā intervijā atzīt, ka skatītāju nekas nešokēs un nepārsteigs, nozīmē netiešā veidā atzīt, ka izrāde būs garlaicīga. Vismaz tā to uztvēru es un tādas bija arī sajūtas, pametot teātra lielo zāli – nekādas. Līdzīgas emocijas (vai precīzāk – emociju neesamība) mani pārņēma arī pēc Andreja Žagara kā režisora debijas pagājušajā gadā ar Bijona “Ziloņa dziesmu” Dailes teātra mazajā zālē.

Var jau būt, ka tā sabiedrības daļa, kura apmeklē teātri vienreiz gadā, spēs novērtēt šo uzvedumu, jo skaistu kleitu un spārnotu Čehova citātu, no kuriem pēc tam vajadzības pēc kādu var ierakstīt Twitterī līdzās komentāram “izcila izrāde”, netrūkst. Tomēr man jāpiekrīt Evas Škenderskas recenzijai portālā “Delfi”, kurā autore izrādi nodēvē par godprātīgu un profesionālu, taču remdenu. [1]

Iespējams, visa sāls slēpjas tajā, ka Žagara mērķis, veidojot “Trīs māsas”, neesot bijis meklēt Čehova lugā jaunas šķautnes, bet gan tiešā veidā iepazīstināt teātra skatītājus ar pasaules literatūras klasiku. Šo misiju varētu uzskatīt par izpildītu, jo pats sižets gan lielākos, gan mazākos vilcienos ir visai viegli uztverams un saprotams – trīs māsas, agri zaudējušas vecākus, pulcē pie sevis vietējās inteliģences sabiedrības slāni. Lai gan visām trim ir labs starta kapitāls, lai kļūtu par laimīgām sievietēm, katra slīgst savā problēmu un emociju jūklī. Kristīnes Nevarauskas atveidotajai Olgai piepildījumu nesniedz skolotājas darbs, Ievas Segliņas Maša jūtas nelaimīga laulības dzīvē, bet Dārtas Danevičas Irina nespēj atrast sev ne piemērotu darbu, ne mīļoto cilvēku.

Izrādes darbība noris bez pārsteigumiem, teju visi notikumi zālē tiek uztverti ar akmens sejām, vien retā brīdī iesmejoties par kādu Laura Dzelzīša atveidotā Soļonija joku. Starp citu, tieši Dzelzītis bija no tiem retajiem, kas patīkami pārsteidza – viņa aktierdarbs vismaz raisīja pārdomas un piešķīra vairākām izrādes epizodēm dzīvīgumu. Īpaši gribētos izcelt monologu, kurā Soļonijs atzīstas mīlestībā Irinai. Šajā ainā, šķiet, katrs varoņa izteiktais vārds un mazākā kustība apliecināja, cik grūti vīrietim ir atklāt savas patiesās emocijas, sevišķi domājot par 19.un 20.gadsimta miju kādā Krievijas provinces pilsētiņā, kurā noris lugas darbība.

Atzinīgi vērtēt varētu arī Ievas Segliņas mēģinājumus atrast sevi temperamentīgās Mašas lomā, kura izrādes laikā iemīlas citā vīrietī un ļaujas kaislībām. Sākotnēji aktrisi vieglāk būtu iedomāties tēlā, kas ticis Dārtai Danevičai, jo šāda tipa raksturlomās esam redzējuši viņu līdz šim – naiva, mazliet bērnišķīga kā Šekspīra Džuljeta. Šķiet, ka sava veida bērnišķīgums tomēr iespraucies arī Mašā – brīžiem histēriskās un ne vienmēr loģiski izskaidrojamās darbības dažkārt vedināja domāt, ka šī persona ir nevis patiešām izmisusi un nelaimīga sieviete, bet gan tīne, kurai vienkārši pietrūkst apkārtējo uzmanības.

Lai gan jaunais aktieris Mārtiņš Počs šoreiz ticis pie visnotaļ svarīgas lomas, viņa tēlojums nepārliecina. Neapšaubāmi varam novērtēt aktiera skanīgās balss priekšrocības, taču tas arī viss. Viņa Tuzenbahs neveido daudznozīmīgus dialogus, nerosina darbināt iztēli par to, kas noris tēla iekšienē. Patiesībā viņa atveidotais varonis vairāk atgādina priecīgu sunīti, kas skraida pakaļ savam saimniekam – man neradās sajūta, ka patiesībā runa ir par izmisušu vīrieti, kurš gadiem ilgi mēģina iekarot Irinas sirdi. Silvija Radzobe savā recenzijā portālam “Satori” skarbi piemin to, ka var uzskatīt – Tuzenbaha izrādē nebija. [2]

Varētu teikt, ka kopumā izrāde aizrit tikpat vienmuļi kā sižetā attēlotais ikdienišķais un rutīnas pilnais dzīves ritējums, kam pievienots vēl nedaudz pelēcības, ja tas vispār ir iespējams. Tādā īstā latviešu stilā skatītāju sagaida pelēkas sienas, pelēkas sejas, pelēki dialogi, pelēka mīlestība, kopumā tomēr pelēka aktierspēle ar dažiem izņēmumiem un galu galā – pelēka izrāde. Iestudējums ir vizuāli skaists, bet tam pietrūkst dvēseles. Domāju, ka “Trīs māsas” ne ar ko manā atmiņā īpašu stūrīti iekarojušas nebūs, un jau pēc pāris nedēļām sajūtas par šo iestudējumu būs izbalējušas tikpat organiski kā šo trīs māsu bāli nogrimētās sejas uz izrādes plakāta.

[1]  Škenderska, Eva. Doties, kur viss zied, visu apspīd saule. Žagara Trīs māsas. Delfi. Pieejams: http://www.delfi.lv/kultura/news/theatre/doties-kur-viss-zied-visu-apspid-saule-zagara-tris-masas.d?id=47264773

[2]  Radzobe, Silvija. Pateicoties režisoram vai par spīti tam. Satori. Pieejams: http://www.satori.lv/raksts/11052/Silvija_Radzobe/Pateicoties_rezisoram_vai_par_spiti_vinam%3F

 

Ilustrācijas autors: Toms Kalninskis

Dārta Dīriņa

Meitene ar čiekura tetovējumu.